Miera evaņģēlijs
Šajā Ziemassvētku laikā visa kristīgā pasaule atzīmē Jēzus Kristus, „Miera valdnieka”, piedzimšanu. Mēs visi priecājamies par to, ko, Viņam piedzimstot, pasludināja eņģelis:
„Jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. …
Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja:
„Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.””1
To, kā kristieši godā Glābēju, veiksmīgi ilustrē tas, ko saviem bērniem rakstīja Čārlzs Dikenss:
„Mani dārgie bērni, es dedzīgi vēlos, kaut jūs zinātu kaut ko par Jēzus Kristus pagātni. Jo katram vajadzētu par Viņu zināt. Neviens uz šīs Zemes nekad nav bijis tik labs, tik laipns, tik lēnprātīgs un izjutis tik lielu žēlumu pret visiem tiem, kuri ir rīkojušies nepareizi.”
Tie ir Dikensa ievadvārdi. Lūk, viņa secinājums:
„Atcerieties! Kristietība nozīmē vienmēr darīt labu — pat tiem, kuri dara mums ļaunu. Kristietība nozīmē mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu un darīt visu cilvēku labā to, ko mēs gribētu, lai viņi dara mūsu labā. Kristietība nozīmē būt lēnprātīgiem, žēlastīgiem un piedodošiem un neuzkrītoši glabāt šīs īpašības savā sirdī, nekad ar tām nelieloties, tāpat kā ar savām lūgšanām un ar savu mīlestību uz Dievu, bet allaž parādot, ka mēs Viņu mīlam, pazemīgi cenzdamies it visā rīkoties pareizi. Ja mēs to darīsim, paturot prātā mūsu Kunga, Jēzus Kristus, dzīvi un mācības un cenšoties rīkoties līdzīgi, mēs varam pārliecinoši cerēt, ka Dievs piedos mums mūsu grēkus un kļūdas un dos mums spēku — dzīvot un nomirt Mierā.”2
Dikenss rakstīja, ka „mūsu Kunga, Jēzus Kristus, dzīve un mācības” vedina mūs pie miera. Apustulis Pāvils dēvēja mūsu Glābēja mācības par „miera evaņģēliju”.3
Svētajos Rakstos vārdam miers ir dažādas nozīmes. Kad Jēzus teica: „Miers ar jums,” Viņš, acīmredzot, runāja par tādu mieru, par kādu sludināja pravietis Jesaja, sakot: „Un taisnības auglis būs miers un [taisnīguma] panākums — klusums un drošība mūžīgi.”4 Glābējs piepildīja šo pravietojumu. Viņš paskaidroja: „To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī.”5
Dodot Saviem apustuļiem pēdējos norādījumus, Tas Kungs, Jēzus Kristus, teica: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”6
Neilgi pēc tam, apmeklējot taisnīgos jaunajā pasaulē, Glābējs citēja šos Jesajas vārdus: „Un visi tavi bērni būs Tā Kunga mācīti; un liels būs tavu bērnu miers.”7
Tas, ko mūsu Glābējs mācīja par mieru mūsu individuālajā dzīvē, ir attiecināms arī uz mieru ģimenē, mieru tautā un mieru pasaulē.
Glābējam un Viņa apustuļiem nebija cita pasaules miera nodrošināšanas plāna, kā vienīgi personīgais taisnīgums. Viņi neuzsāka pretošanos ne Romas valdībai, ne tās vietējo tirānu režīmam. Viņi sludināja par personīgo taisnīgumu un mācīja, ka Dieva bērniem vajadzētu mīlēt savus ienaidniekus8 un dzīvot mierā „ar visiem cilvēkiem”.9
Karš un konflikti ir ļaundarības rezultāts; miers ir taisnīguma auglis. Evaņģēlija svētības ir vispārējas, tāpat kā miera iemantošanas norādījumi, kas vēsta: ievērojiet Dieva baušļus.
Prezidents Hovards V. Hanters ir mācījis:
„Pasaule ilgojas pēc miera, domājot karadarbības izbeigšanos, jo cilvēki nesaprot, ka miers ir esības stāvoklis, kuru nevar iemantot nekā citādi, kā vien pakļaujoties Dieva noteiktajām prasībām un nosacījumiem. …
… Ja mēs pievērsīsimies cilvēkiem un pasaulīgajiem ceļiem, mēs sastapsimies ar nemieru un apjukumu. Bet, ja mēs pievērsīsimies Dievam, mūsu nemierpilnās dvēseles iemantos mieru. …
Šis miers pasargās mūs no pasaulīgajiem satricinājumiem.”10
Mūsdienu atklāsmē mēs varam lasīt: „Bet mācieties, ka tas, kas dara taisnības darbus, saņems savu algu, patiesi mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē.”11
Miers ir mūsu Glābēja apsolījums, un miers ir mūsu mērķis. Šis apsolītais miers ir rāma labklājības izjūta, kas izriet no Viņa baušļu ievērošanas. Prezidents Spensers V.Kimbals ir teicis:
„Miers ir taisnīguma auglis. To nevar nopirkt par naudu, un to nav iespējams ietirgot vai iemainīt. Tas ir jānopelna.”12 Mēs dziedam: „Mīļu mieru evaņģēlijs nes.”13 Un kādā citā no mūsu izcilajām, garīgajām dziesmām mēs vienojamies šajā melodiskajā lūgšanā:
„Lai uz Zemes valda miers,
Kas ar mani aizsākas.”14
Mēs nevaram iedibināt mieru starp tautām, kamēr starp šo tautu iedzīvotājiem nevaldīs vispārējs taisnīgums. Otrā pasaules kara nemierpilnajā laikā elders Džons A. Vidso mācīja:
„Vienīgais veids, kā izveidot miermīlīgu kopienu, ir izaudzināt vīriešus un sievietes, kuri ir iemīļojuši mieru un tiecas pēc tā. Saskaņā ar Kristus un Viņa Baznīcas doktrīnu, pasaules miers ir ikviena cilvēka rokās.
Tādējādi es esmu atbildīgs par to, lai pasaulē valdītu miers, un ikviens no jums ir personīgi atbildīgs par to, lai pasaulē valdītu miers. Šo atbildību nevar nodot kādam citam.”15
Aptuveni pēc trīsdesmit gadiem vēl kāds augstākais vadītājs, Eldreds G. Smits, mācīja to pašu patieso principu, sakot:
„Ja katram cilvēkam būtu dvēseles miers, tad arī ģimenē valdītu miers. Ja katrā ģimenē valda miers, tad miers valda arī tautā. Ja miers valda tautu ietvaros, tad miers valda visā pasaulē.
Nepaliksim tikai pie dziesmas: „Lai uz Zemes valda miers, kas ar mani aizsākas,” bet visā nopietnībā īstenosim to. Izvirzīsim to par savu mērķi — mūsu mērķi.”16
Viens no maniem iemīļotākajiem Ziemassvētku stāstiem tika publicēts pirms vairāk nekā 30 gadiem laikrakstā Deseret News. Tas ir stāsts par kādu 11–gadīgu meitenīti un to, ko viņa ir mācījusies no savām ciešanām, nesaņemot kāroto dāvanu, un no miera, ko ir izjutusi, uzzinot, ko mēs īsti svinam, pasniedzot Ziemassvētku dāvanas. Es stāstu par to, īpaši vēršoties pie šeit esošajiem bērniem un jauniešiem.
11–gadīgā meitenīte skuma, jo nebija saņēmusi jaunu lelli, ko tik ilgi bija vēlējusies.
Cenšoties viņu mierināt, viņas māte teica: „Tu jau esi pāraugusi šādas lietas.” Meita prātoja par to, vai tik tiešām ir pāraugusi Ziemassvētkus. Viņas tēvs paskaidroja:
„Manu mīļo, mīļo meitenīt! Pieaugot mēs pieredzam tik daudz sāpju un prieka. Nē, bērns, tu neesi pāraugusi Ziemassvētkus. Ar tevi notiek kaut kas daudz būtiskāks. Tu pieaudz un sāc apzināties, ka daudz kam ir dziļāka un būtiskāka nozīme, nekā tu spēji saprast, būdama vēl bērns. … Tu esi dzirdējusi cilvēkus sakām, ka mēs pasniedzam Ziemassvētku dāvanas tāpēc, ka gani un gudrie vīri nesa dāvanas Kristus bērniņam, bet es tev gribu pastāstīt par pirmo īsteno Ziemassvētku dāvanu.”
Tad tēvs liecināja viņai par to, cik ļoti mūsu Debesu Tēvs mīlēja Savu vecāko Dēlu, „kurš bija Viņam uzticīgs lielu grūtību un sacelšanās laikā un kurš pat palīdzēja Viņam radīt šo pasauli, uz kuras mēs dzīvojam”. Viņš viņai pastāstīja, kā mūsu Debesu Tēvs dāvāja mums šo Dēlu — To Kungu, Jēzu Kristu, —, lai Tas kļūtu par mūsu Glābēju.
Viņš lasīja Mormona Grāmatas pantus par to, kā šis Dēls „nāks no debesīm starp cilvēku bērniem un mitīs pīšļu mājoklī. … Un, lūk, Viņš cietīs kārdinājumus un ķermeņa sāpes, izsalkumu, slāpes un nogurumu, pat vairāk nekā cilvēks var izciest, ja vien tas nav līdz nāvei; jo lūk, asinis nāks no katras poras, tik lielas būs Viņa ciešanas par Viņa ļaužu ļaundarībām un negantībām. Un Viņš tiks saukts Jēzus Kristus, Dieva Dēls, debesu un zemes Tēvs” (Mosijas 3:5, 7–8).
Aizvērdams grāmatu, viņš paskaidroja:
„Kaut arī mūsu Debesu Tēvs zināja, kas sagaida Viņa mīļoto Dēlu, Viņš savā bezgalīgajā mīlestībā un gudrībā dāvāja Viņu šai pasaulei. Un šīs brīnišķās dāvanas otrā daļa ir tas, ka Kristus, Viņa Dēls, arī par to visu zinādams, labprātīgi atdeva Sevi, lai mēs varētu iegūt mūžīgo dzīvi.”
Pēc daudziem gadiem, kad šī mazā meitenīte bija izaugusi par sievieti, viņa uzrakstīja šādus vārdus:
„Tas bija pirmais Ziemassvētku vakars, ko varu atcerēties, kad es nedevos pie miera, noguldot uz sava spilvena Ziemassvētku lelli. Man bija kaut kas labāks. Manā sirdī mājoja vēl nebijis un saviļņojošs miers. Es biju atradusi dāvanu, ko nebija iespējams novalkāt vai pazaudēt, dāvanu, ko es nekad nevarētu pāraugt, bet kurā man ar Dieva palīdzību ir jāpieaug. … Un es lūdzu …, lai kādudien man būtu pašai savi bērni, un tad es varētu iepazīt Mīlestības Dāvanas atlikušo daļu.”17
Es noslēgšu ar to, ko prezidents Rasels M. Nelsons mācīja pagājušā gada Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdī, sakot: „Jēzus Kristus ir Dieva pārpasaulīgā dāvana — Tēva dāvana visiem Saviem bērniem.”18
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”19
Es lūdzu, kaut visu to, ko mēs darām šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā, caurstrāvotu šī mūžīgā patiesība! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.