Svētīgi miera nesēji
2021. gada Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis
Svētdien, 2021. gada 5. decembrī
Jau atkal mūsu mīļotais Augstākais prezidijs ir aicinājis mūs sanākt kopā laikā, kad mēs sākam svinēt Ziemassvētkus. Lai gan mūsu tradīcijas un paražas dažādās valstīs ir atšķirīgas, mēs visi esam pateicīgi un svētīti caur to, ka esam vienoti — visi kā viens pielūdzot mūsu Glābēju, Jēzu Kristu, un svinot Viņa piedzimšanu pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu.
Viena no iecienītākajām tradīcijām Basetu mājās, līdzīgi kā daudzās no jūsu mājām, ir Kristus piedzimšanas stāsta atveidošana. Jesajas, Lūkas, Mateja, Nefija un Mormona stāstu lasīšana Ziemassvētku dziesmu pavadībā, ko atdzīvina Marijas, Jāzepa un jaundzimušā Jēzus atainošana priekšnesumā, mums ir bijusi iedvesmojoša un garīga pieredze — taču ne vienmēr.
Piemēram, kādā Ziemassvētku vakarā mūsu mazulīšu atveidotais aitu ganāmpulks pārtapa par raudošu mazuļu kori. Viņu raudas ātri vien pielipa arī ganiem, eņģeļiem un pat autos ietītajam bērniņam. Nākamajā gadā mums nebija ganāmpulka. Neviens neuzdrošinājās uzņemties aitas lomu, bažījoties, ka aitas kaut kādā veidā ir kļuvušas par biedējošo un traģisko vaimanu cēloni. Citu gadu ganu spieķi kļuva par gaismas zobeniem, un vēl vienu gadu neviens nevēlējās būt Gudrais vīrs vai eņģelis, tā vietā uzstājot, ka labprātāk tērptos Helovīna svētku dinozauru un delfīnu kostīmos. Taču tā izspēle, kas mums visspilgtāk iespiedusies atmiņā, laikam jau ir tas brīdis, kad jaundzimušais izvēlās no pārāk augstu novietotās un ļoti nestabilās silītes un strauji krita akmeņainā pavarda virzienā, tiekot noķerts tikai dažu centimetru augstumā virs grīdas. Es piedēvēju sev nopelnus par viņa uztveršanu lēcienā, kaut arī viņa kritienu bija izraisījis tikai un vienīgi manis paša misēklis.
Klusa nakts? Visi dus? Mūsu atveidotos Kristus piedzimšanas stāstus drīzāk varētu nodēvēt par „Jucekli pie silītes”. Jāatzīst, ka, tuvojoties Ziemassvētkiem, es bieži aizdomājos, ka varbūt mums vajadzētu izmēģināt kādu Ziemassvētku tradīciju, kas tik tiešām ieaicinātu mieru.
Mieru — to patīkamo un cerību pārpilno stāvokli, ko mēs visi vēlamies izjust ne vien Ziemassvētkos, bet vienmēr. Tomēr šķiet, ka šobrīd visā pasaulē mieru rast kļūst arvien grūtāk. Šogad studējot Mācību un Derības, es atcerējos atklāsmi, kas raksturo mūsdienu situāciju:
„Un tanī dienā … visa zeme būs satraukta un cilvēku sirdis pamirs izbailēs.”1
Kur šībrīža laicīgā satraukuma stāvoklī varētu rast vairāk miera, ko vēlas visa pasaule?
Prezidents Rasels M. Nelsons ir paziņojis:
„Jēzus Kristus evaņģēlijs ir tieši tas, kas vajadzīgs šajā apjukuma, pretrunu un noguruma pilnajā pasaulē.
Katrs Dieva bērns ir pelnījis iespēju dzirdēt un pieņemt Jēzus Kristus vēstījumu, kas nes dziedināšanu un pestīšanu. Nav neviena cita vēstījuma, kam būtu izšķirošāka nozīme laimes iemantošanā — kā tagad, tā arī mūžībā.”2
Vēstījums par Atjaunošanu ir Ziemassvētku vēstījums. Zvaigznes gaisma, kas vadīja ganus pie silītē gulošā bērniņa, līdzinās gaismas stabam, kas nolaidās pār Džozefu — abas šī parādības ievadīja lielo prieka vēsti, pasludinot pasaulei par Kristu.
Jesajas vēstījums mūsu nemierpilnajai pasaulei vēl arvien ir šāds: „Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.”3
Elders Kventins L. Kuks mācīja: „Viens no visiemīļotākajiem mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, tituliem ir „Miera valdnieks” [Jesajas 9:5]. … Viņa valstība tiks nodibināta mierā un mīlestībā.”4
Šogad lasot Lūkas evaņģēlijā atrodamos vārdus, es ceru, ka jūs ņemsiet vērā „debespulku draudze[s vārdus]; tiem slavēj[ot] Dievu”, kad tie teica: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”5 Es esmu prātojis par šiem vārdiem, un domāju, ka mēs to pamatoti varētu uzskatīt par paziņojumu, ka „tagad uz zemes ir Miers”. „Miers ir atnācis!” viņi būtu varējuši iesaukties. Jo tovakar tanī pieticīgajā kūtiņā uz Zemes gluži burtiski ieradās pats „Miera valdnieks”.
Tajā pirmajā Ziemassvētku dienā eņģeļu koris paziņoja, ka miers ir atnācis. Vēl pirms viņiem Jēkabs bija paziņojis: „Mēs zinājām par Kristu, un mums bija cerība uz Viņa godību daudzus simtus gadu pirms Viņa atnākšanas, un ne tikai mums pašiem bija cerība uz Viņa godību, bet arī visiem svētajiem praviešiem, kas bija pirms mums.”6
Jesaja atkal jau pravietoja par mūsu laiku, rakstot: „Cik brīnišķas kalnos ir tā [un to] kājas, kas atnes tiem labas vēstis, kas sludina mieru.”7
Kas gan ir šie brīnišķie cilvēki, kuri sludina mieru? Glābējs paziņoja Saviem mācekļiem gan Galilejā, gan Pārpilnības zemē, ka „svētīgi [ir] miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem”.8
Turklāt ķēniņš Benjamīns mācīja: „Un tagad, tās derības dēļ, ko jūs noslēdzāt, jūs tiksit saukti par Kristus bērniem, Viņa dēliem un Viņa meitām, jo lūk, šai dienā Viņš garīgi ir dzemdinājis jūs; jo jūs sakāt, ka jūsu sirdis ir izmainījušās caur ticību Viņa Vārdam; tādēļ jūs esat dzimuši no Viņa un kļuvuši par Viņa dēliem un Viņa meitām.”9
Mēs visi esam Jēzus Kristus derības bērni, ikviens no mums ir Viņa bērns. Atcerieties Viņa paziņojumu par to, ka miera nesēji tiks saukti par Dieva bērniem. Tāpēc mums — Dieva bērniem — ir jābūt miera nesējiem. Tas ir mūsu derībā balstītais pienākums. Mēs visi mainām mūsdienu nemierpilno pasauli uz labu, cenšoties būt miera nesēji mūsu mājās, mūsu draudzēs, mūsu apkaimē, pat visā pasaulē, ar savu laipnību, ar saviem labajiem darbiem un vārdiem — kā klātienē, tā arī virtuāli. Uzticīgi „sludināsim mieru”, liecinot par Viņu vārdos un darbos.
Atkal citēšu Lūkas grāmatu, kur mēs lasām:
„Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: „Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.
Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.
Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu.”10
Līdzīgi arī „[iesim] tad nu mēs” un „[izpaudīsim]” miera vēsti „par šo bērnu”! Šī ir tā vēsts, kuru mūsu misionāri māca mūsu tuviniekiem un draugiem; šī ir tā dzīvā vēsts, kurā dalās kalpojošie misionāri, kalpojot tā, kā to darītu Glābējs. Šī ir tā vēsts, ko mēs pasludinām, mīloši daloties ar apkārtējiem un aicinot viņus baudīt to cerību un mieru, kas ir rodama Jēzus Kristus labajā vēstī.
Atgriežoties pie Kristus piedzimšanas stāsta izspēles, ko Basetu ģimene haotiski cenšas sarīkot katros Ziemassvētkos, — kālab mēs tik uzstājīgi cenšamies saglabāt šo tradīciju, mudinot savus bērnus un mazbērnus no jauna atainot to visu skaistāko nakti, kad eņģeļi ieradās ar liela prieka vēsti?
Atbilde ir vienkārša un iepriecinoša: „Mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu, mēs pravietojam par Kristu, un mēs rakstām saskaņā ar mūsu pravietojumiem, lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu.”11
Jā, mēs redzam, ka visa Zeme ir satraukta un cilvēku sirdis pamirst izbailēs. Tomēr, par spīti izaicinājumiem, pretestībai un satraukumam, turpināsim neatlaidīgi sludināt mieru šajos svētkos un vienmēr, sagatavojot paši sevi un visus apkārtējos Miera valdnieka, Tā Kunga, Glābēja un Pestītāja, Jēzus Kristus, dižajam atgriešanās brīdim. Atkārtojot prezidenta Nelsona vārdus: „Katrs Dieva bērns ir pelnījis iespēju dzirdēt un pieņemt Jēzus Kristus vēstījumu, kas nes dziedināšanu un pestīšanu.”
Kaut mēs būtu miera sludinātāji, svinot mūsu Glābēja piedzimšanu, dzīvi un misiju, šajā Ziemassvētku laikā un vienmēr! Par to es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.