„Un arī jūs to varat zināt”
Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis
Svētdiena, 2021. gada 5. decembris
Mani dārgie brāļi un māsas, Ziemassvētkus manās bērnu dienu mājās spēcīgi iespaidoja manu vecāku dzimtās zemes tradīcijas. Mana māte emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm no Zviedrijas, un mans tēvs — no Somijas.1 Gatavojoties Ziemassvētkiem, mēs izrotājām mūsu Ziemassvētku eglīti ar pašdarinātiem rotājumiem, un mana māte tik cepa, cepa un cepa. Cik varu spriest, viņa bija rada māsas Kreigas vecmāmiņai Lundgrēnai. Mūsu Ziemassvētku vakara svinības sākās ar pasakainu mātes gatavoto, tradicionālo delikatešu klāstu: gaļas bumbiņām, rīsu pudiņu un dažādām maizītēm, kūkām un cepumiem. Ziemassvētku vakara svinības beidzās ar Jultomten — Santaklausa — atnākšanu, kurš atnesa dāvanas visiem bērniem. Taču pirms Jultomten ieradās, mana māte vienmēr pulcināja mūs ar manu brāli un māsām uz Jaunās Derības Ziemassvētku stāsta klausīšanos, ko lasīja mans tēvs.
Mans tēvs bija klusas dabas vīrs, kurš daudz nerunāja nedz savā dzimtajā, nedz angļu valodā, ko viņš bija apguvis, būdams pieaugušais. Viņš bija netaktiski atklāts un nekad dāsni nedāļājās ar uzslavām. Viņam nepiemita ne mazākā izsmalcinātība, un viņš nekad neko neizskaistināja. Ziemassvētku vakarā viņš lasīja no Lūkas 2. nodaļas. Viņš lasīja par Jāzepa un Marijas ceļojumu uz Bētlemi, eņģeļa parādīšanos ganiem, Jēzus piedzimšanu un to, kā Marija visu notikušo pārdomāja savā sirdī. Taču mans tēvs neapstājās pie 19. panta; viņš turpināja ar stāstu par Mariju un Jāzepu, kad viņi atnesa mazulīti Jēzu uz templi Jeruzālemē, lai pienestu ziedojumu atbilstoši Mozus likumam.
Mans tēvs lasīja:
„Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; …
Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto.
Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad [Marija ar Jāzepu] Jēzus bērnu ienesa, …
tad, [Sīmeans Jēzu] uz savām rokām ņēmis, … Dievu teica un sacīja:
„Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis;
jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu,
ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm.””2
Tajā brīdī mans tēvs vienmēr ieturēja pauzi. Tad viņš dalījās savā liecībā. Viņš vienmēr vienā un tajā pašā kodolīgajā veidā, ar izteiktu akcentu angļu valodā paziņoja: „Lai arī es nevaru paturēt šo mazulīti Jēzu pats savās rokās, tomēr es zinu, tikpat labi, kā to zināja Sīmeans, ka tas mazulītis bija Dieva Dēls — mans Glābējs un Pestītājs. Viņš pastāv, un Viņš dzīvo.” Pēc šī paziņojuma viņš paskatījās uz katru no mums ar savām caururbjoši zilajām acīm un, uzsvērti pamājis ar galvu, teica: „Un arī jūs to varat zināt.”
Mans tēvs un māte zināja, kas bija šis Bētlemes mazulis un ko Viņš paveiks, būdams pieaudzis. Šīs zināšanas bija viņus mainījušas. Viņi vēlējās ne tikai to, lai mēs, bērni, ticētu viņu vārdiem,3 bet arī lai mēs paši to uzzinātu un tādējādi mainītos. Savu vecāku liecību pamudināts, es uzsāku doties pa derību taku ar vēlmi „arī pats to uzzināt”.
Kad man bija 11 gadu, mūsu ģimene dzīvoja Gēteborgā, Zviedrijā. Misijas prezidents aicināja visus jauniešus lasīt Mormona Grāmatu. Teorētiski šis aicinājums uz mani neattiecās, taču mans brālis tolaik bija diakons un pieņēma šo izaicinājumu. Es vienmēr vēlējos līdzināties savam brālim un darīt to, ko darīja viņš, tāpēc pievienojos. Mani vecāki bija iedevuši visiem bērniem, arī man, katram savu Svēto Rakstu grāmatu, un es sāku lasīt to katru vakaru.
Pēc dažiem mēnešiem prezidents Josta Malms, kurš kalpoja par padomnieku misijas prezidijā,4 mudināja jauniešus, kuri lasīja Mormona Grāmatu, jautāt Dievam par to, vai tā ir patiesa. Es nolēmu tieši tā arī rīkoties. Tonakt es gaidīju, līdz mans brālis iemieg. Es izkāpu no gultas, nometos ceļos uz aukstās grīdas un sāku lūgt. Drīz vien es jutu, it kā man kāds teiktu: „Es tev visu laiku esmu teicis, ka tā ir patiesa.” Un tad mani pārņēma neaprakstāms miers. Es pats ar Svētā Gara spēku uzzināju to, ka Mormona Grāmata ir patiesa.5
Tieši kā apsolīts Mormona Grāmatas ievadā, arī es „ar [Svētā Gara spēku uzzināju], ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs, ka Džozefs Smits ir Viņa … pravietis šinīs pēdējās dienās un ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Tā Kunga valstība, kura vēlreiz ir atjaunota uz Zemes, gatavojoties Mesijas Otrajai atnākšanai”.6 Šīs zināšanas, apvienojumā ar turpmākām liecībām, mainīja mani, tāpat kā tās bija mainījušas manus vecākus.
Šīs zināšanas — „ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un ka Viņš tika sists krustā par pasaules grēkiem” — ir garīga dāvana.7 Šī dāvana nesaistās ar kādu noteiktu priesterības amatu vai konkrētu dzimumu; tā drīzāk ir pieejama visiem, kuri ir tās cienīgi. No mums netiek prasīts pienest Glābējam dāvanā zeltu, vīraku un mirres, lai mēs kļūtu šīs brīnišķās, garīgās dāvanas cienīgi. No mums tiek prasīts atdot pašiem sevi.8 Mormona Grāmatas pravietis Amalekijs lūdzās ļaudis, sakot: „Un tagad, … es gribētu, lai jūs nāktu pie Kristus, kas ir Israēla Svētais, un saņemtu no Viņa glābšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku. Jā, nāciet pie Viņa un upurējiet visu savu dvēseli kā upuri Viņam … un, kā Tas Kungs dzīvo, jūs tiksit izglābti.”9
Pieaugot es redzēju, kā mani vecāki kalpo apkārtējiem. Es redzēju, kā viņi ievēro ar Dievu noslēgtās derības. Es redzēju, kā viņi uzcītīgi veic mājskološanu un apmeklējuma mācību, cenšoties palīdzēt tiem, kuriem kalpo. Es redzēju, kā viņi piedalās tempļa priekšrakstos un pieņem Baznīcas aicinājumus. Un katru gadu Ziemassvētku vakarā mans tēvs, līdz ar Sīmeanu, liecināja par Glābēju Jēzu Kristu. Gadu gaitā mans tēvs uzrunāja sievas radus un mazbērnus, aicinot arī tos „uzzināt pašiem”.
Kad bija pagājušas vairākas desmitgades pēc manas bērnības pieredzes ar Mormona Grāmatu, es tiku aicināts par Augstāko pilnvaroto Septiņdesmito, saņemot norīkojumu — uzstāties vispārējā konferencē. Manas māsas parūpējās, lai mans 92 gadus vecais tēvs varētu noskatīties konferenci — it īpaši manu uzrunu. Pēc vispārējās konferences es devos uz viņa mājām. Es vaicāju: „Tēti, vai tu skatījies konferenci?” Viņš atbildēja: „Ja [Jā].” Es vaicāju: „Vai tu dzirdēji manu uzstāšanos?” Viņš atbildēja: „Ja [Jā].” Es ar zināmu satraukumu izstomīju: „Nu, tēt, ko tu par to domāji?” Viņš atbildēja: „Ak, bija jau labi. Es teju vai lepojos.”
Pēc ilgāka brīža viņš teica: „Deil, man ir tev kas sakāms.” Tad es atskārtu — kamēr es centos uzprasīties uz komplimentu, mans tēvs bija norūpējies par kaut ko daudz svarīgāku, nekā manis uzslavēšana. Viņš turpināja: „Pagājušajā naktī es redzēju sapni. Es sapņoju, ka nomirstu, un es redzēju Glābēju. Viņš ieskāva mani Savās rokās un teica, ka mani grēki ir piedoti. Es jutos tik labi!” Tas bija viss, ko mans tēvs pateica. Bet viņa sejas izteiksme pauda daudz vairāk — viņš pazina Jēzu Kristu. Viņš zināja, ka Bētlemes mazulītis, kurš „pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem”,10 bija viņa glābšana, ka Dieva Dēls pieauga un izpirka viņa grēkus. Mans tēvs to bija zinājis jau labu laiku pirms šī sapņa. Šis sapnis bija vienkārši sirsnīga žēlastība — dāvana no mīloša Debesu Tēva vecajam vīram, kurš nomira pēc diviem mēnešiem. No visām Ziemassvētku dāvanām, ko esmu saņēmis, visdārgākā man ir tā liecības un ticības dāvana, ko ar savu piemēru parādīja mans tēvs un māte.
Šajos Ziemassvētkos lūdziet savam Debesu Tēvam garīgo dāvanu — zināšanas par pasaules Glābēja dzīvo pastāvēšanu. Ziemassvētki ir brīnišķīgs laiks, lai gluži dabiski studētu par Viņa dzīvi un censtos atdarināt Viņam piemītošās raksturiezīmes. Tādējādi jūs varat iegūt zināšanas par to, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un ka Viņš izpirka jūsu grēkus. Šīs zināšanas ir labākas un nezūdošākas par jebkuru no dāvanām, ko jums varētu atnest Jultomten, jo tās var jūs mainīt. Jūs uzzināsiet, ka Glābējam ļoti patīk atjaunot to, ko jūs nespējat atjaunot, dziedināt brūces, ko jūs nespējat dziedināt, labot to, kas ir nelabojami sagrauts, atlīdzināt jebkuru no jūsu pieredzētajām netaisnībām un uz visiem laikiem dziedināt pat satriektas sirdis.
Es, tāpat kā mans laicīgais tēvs, zinu, ka es nevarēšu paturēt rokās mazulīti Jēzu, taču es zinu, tikpat labi, kā to zināja Sīmeans, ka tas mazulītis bija Dieva Dēls, mans Glābējs un jūsu Glābējs, mans Pestītājs un jūsu Pestītājs. Viņš pastāv, un Viņš dzīvo. Un arī jūs to varat zināt. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.