Ziemassvētku gars
Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis
Svētdiena, 2021. gada 5. decembris
Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu pateicīgs, ka šajā pasaules mēroga Ziemassvētku svētbrīdī varu būt kopā ar jums. Pacilājošā mūzika un vārdi ir aizkustinājuši mūsu sirdis. Tie ir ienesuši īsteno Ziemassvētku garu — prieku, kas tiek gūts, pielūdzot un mīlot To Kungu, Jēzu Kristu. Mūs vieno mīlestība un uzticība, ko izjūtam pret Viņu.
Es izjūtu arvien pieaugošu dievbijību ik reizi, kad lasu Svētos Rakstus, kas palīdz man izprast, kas Viņš bija un kas Viņš ir. Lasot un lūdzot, es esmu uzzinājis, ka Jēzus ir Jehova, kurš Debesu Tēva vadībā radīja itin visu. Pāvils to aprakstīja šādi:
„Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem,
šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis.
Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā;
ar to Viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem Viņš mantojis Vārdu.
Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: Mans Dēls Tu esi, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis. Un atkal: Es Viņam būšu par Tēvu, un Viņš Man būs par Dēlu.
Un, kad Viņš pirmdzimto atkal ieved pasaulē, Viņš saka: un visi Dieva eņģeļi Viņu lai pielūdz.”1
Kad Betlēmē piedzima Jēzus, eņģeļi dziedāja un, kā tika pravietots, jauna zvaigzne parādījās debesīs, godinot Dieva Dēla ienākšanu laicīgajā dzīvē.
Lai gan Viņš ir daudz pārāks par mums, notikumi, kas ir saistīti ar Viņa laicīgo piedzimšanu, raisa mūsos sajūtu, ka Viņš mums ir tuvs. Viņš izvēlējās nokāpt no Sava troņa, kas atradās pie Tēva labās rokas, lai uzņemtos mirstību. To Viņš darīja aiz mīlestības pret ikvienu Sava Tēva dēlu un meitu, kas jebkad piedzims šajā pasaulē. Viņš to darīja aiz mīlestības pret jums un mani.
Viņš varēja piedzimt jebkādos apstākļos. Tomēr Jēzus piedzima pieticīgos apstākļos mazmazītiņā ciematiņā. Gani Viņu laipni sagaidīja. Vēlāk, atklāsmes vadīti, daži Gudrie vīri nāca Viņu pielūgt. Valsts vadītājs izdeva pavēli Viņu nogalināt. Lai glābtu Viņa dzīvību, Viņš bija jāaizved uz svešu zemi. Kad eņģeļi paziņoja Viņa laicīgajiem vecākiem, ka Viņš var atgriezties Savā zemē, viņi aizveda Viņu uz Nācareti. Tur Viņš, pieaugot un strādājot par galdnieku, aizvadīja gandrīz 30 gadus, līdz uzsāka Savu kalpošanu ļaudīm.
Jūs, gluži kā es, varētu prātot, kāpēc bija nepieciešams, lai Dieva nevainojamais Dēls tiktu sūtīts šādā misijā. Atsauciet atmiņā, cik pazemīgi Viņš aprakstīja Sava aicinājuma pieņemšanu:
„Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis,
bet tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā — pastarā dienā.
Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.”2
Jēzus izrādīja Savu mīlestību un pazemību. Par spīti Savai varenajai un majestātiskajai vietai līdzās Savam Tēvam, Jēzus par Saviem laicīgajiem mācekļiem izvēlējās parastus cilvēkus, tostarp zvejniekus, muitnieku un fanātiķi, sauktu par Zelotu.
Viņš sludināja un biedrojās ar spitālīgajiem, slimajiem, kroplajiem un nicinātajiem. Viņš tos mīlēja un pieņēma, par spīti tam, ka bija nonācis no Debesu augstumiem. Viņš kalpoja viņiem, mīlēja un iedrošināja viņus.
Viņa apbrīnas vērtā, mīlošā laipnība un savaldība vairojās pat Viņa laicīgās misijas noslēgumā. Viņš saskārās ar pretestību un naidu, taču zināja, ka tā ir daļa no Viņa misijas, kurā Viņš tika aicināts un ko Viņš pieņēma. Tā paredzēja — izciest katra cilvēka, kurš piedzimst laicīgajā pasaulē, grēkus un vājības.
Atcerēsimies, ko teica Jēkabs, mācot par Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu:
„Ak, cik milzīgs ir mūsu Dieva svētums! Jo Viņš zina visu, un nav nekā, ko Viņš nezinātu.
Un Viņš nāk pasaulē, lai Viņš varētu izglābt visus cilvēkus, ja viņi paklausīs Viņa balsij; jo lūk, Viņš izcieš sāpes par visiem cilvēkiem; jā, katras dzīvas radības sāpes, gan vīriešu, gan sieviešu un bērnu, kuri pieder Ādama ģimenei.
Un Viņš tās izcieš, lai visi cilvēki varētu augšāmcelties, lai visi varētu stāvēt Viņa priekšā tai lielajā un tiesas dienā.”3
Mazulis Betlēmes silītē bija Dieva Dēls, kuru Tēvs bija sūtījis kļūt par Glābēju. Viņš bija Tēva Vienpiedzimušais Dēls miesā. Viņš ir mūsu Paraugs.
Lai iemantotu Ziemassvētku garu, mums ir jācenšas mīlēt tā, kā mīlēja Viņš. Vārdi, ko Viņš ir teicis mums visiem, vēsta: „[Mīliet cits citu], kā Es jūs esmu mīlējis.”4
Arī jūs, tāpat kā es, varat just šajos vārdos Ziemassvētku garu. Es sajūtu gaismu un optimismu, kas nāk no Svētā Gara ietekmes, ikreiz, kad atceros un gremdējos pārdomās par pasaules Glābēja piemēru.
Iespējams, visjaukākais atgādinājums, ko es pats personīgi esmu saņēmis, ir tāds, ka Tas Kungs ir gatavs mums palīdzēt, lai arī kas ar mums atgadītos. Moronijs mācīja:
„Dievs zina visu, būdams no mūžības uz mūžību, lūk, Viņš sūta eņģeļus kalpot cilvēku bērniem, pasludināt Kristus atnākšanu; un Kristū atnāks viss labais.
Un Dievs arī paziņo praviešiem ar Savu paša muti, ka Kristus nāks.
Un lūk, bija dažādi ceļi, kā Viņš pasludināja cilvēku bērniem to, kas bija labs; un viss, kas ir labs, nāk no Kristus; citādāk cilvēki bija krituši, un nekas labs pie tiem nevarēja nākt.
Tādēļ ar eņģeļu kalpošanu un ar katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes, cilvēki sāk izmantot ticību Kristum; un tā ar ticību viņi turas pie visa labā; un tā tas bija līdz Kristus atnākšanai.
Un pēc tam, kad Viņš atnāca, cilvēki arī tika izglābti ar ticību Viņa Vārdā; un ar ticību tie kļuva par Dieva dēliem [un meitām]. Un patiesi, kā Kristus dzīvo, Viņš runāja šos vārdus uz mūsu tēviem, sacīdams: Visu, ko jūs ticībā lūgsit Tēvam Manā Vārdā, kas ir labs, ticot, ka jūs saņemsit, lūk, tas jums taps dots.”5
Šajā laikā daudzi no jums lūdz pēc spēka, lai izturētu pārbaudījumus, kas šķietami pārbauda jūsu spēju robežas. Es liecinu, ka Glābējs un Tēvs ir dzirdējuši jūsu dedzīgos lūgumus pēc atvieglojuma un tā, kas ir labs, jums un tiem, kurus jūs mīlat un kuriem jūs kalpojat.
Jūs saņemsiet atbildes tāpat, kā tās saņēma pravietis Džozefs Smits. Jūs sapratīsiet, ka Džozefa lūgšana pēc palīdzības līdzinās jūsējai. Un jūs sajutīsiet Tā Kunga mīlestību pret Džozefu un arī jums Viņa mierinošajā atbildē, ko Viņš sniedza, kad Džozefs Viņu piesauca. Džozefs lūdza:
„Ak Dievs, kur Tu esi? Un kur ir tā telts, kas sedz Tavu apslēpto vietu?
Cik ilgi Tava roka būs apturēta un Tava acs, jā, Tava tīrā acs, noraudzīsies no mūžīgajām debesīm uz pārestībām Taviem ļaudīm un Taviem kalpiem, un Tava auss tiks pārņemta ar viņu kliedzieniem?”6
Un Tas Kungs viņam atbildēja tā, kā varētu atbildēt ikvienam no mums:
„Miers tavai dvēselei; tavas likstas un tavas ciešanas būs tikai mazu brītiņu;
un tad, ja tu tās labi izturēsi, Dievs tevi paaugstinās augstumos; tu triumfēsi pār visiem saviem nelabvēļiem.
Tavi draugi stāv tev blakus, un viņi apņems tevi ar siltām sirdīm un draudzīgām rokām.”7
Es pats personīgi zinu, ka šie solījumi nešaubīgi attiecas gan uz jums, gan mani, gan mūsu mīļajiem. Tas Kungs ir izjutis mūsu sāpes. Viņš izvēlējās to aiz mīlestības pret mums. Viņš zina, kā mums palīdzēt sajust mieru likstās — pat laikā, kad mūsu pārbaudījumi turpinās. Viņš sūtīs draugus un eņģeļus, lai tie būtu jums līdzās „ar siltām sirdīm un draudzīgām rokām”. Mūsu sirdis tiks mainītas uz labu, ja vien mēs izturēsim mūsu pārbaudījumus ar ticību Viņam.8 Un, šādi mainoties, mēs paši kļūsim par draugiem, ko Tas Kungs varēs sūtīt kā eņģeļus pie citiem.
Būdams Viņa liecinieks, es liecinu, ka bērniņš, kurš piedzima Betlēmē, bija Jēzus Kristus — Dieva mīļotais Dēls. Es jums apsolu: ja jūs lūgsiet Debesu Tēvam ticībā un Jēzus Kristus Vārdā, Gars dāvās jums un jūsu mīļajiem mieru.
Es apliecinu jums savu mīlestību, novēlot jums priekpilnu Ziemassvētku laiku — kā šogad, tā vienmēr. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.