Draugs draugam
Lifts un grēku nožēlošana
Kad man bija 11 gadi, mana ģimene dzīvoja divpadsmit stāvu ēkā Honkongā. Katru dienu pēc skolas es ieskrēju ēkā un uzbraucu ar liftu līdz mūsu dzīvokļa stāvam.
Kādu dienu es iekāpu liftā un nospiedu visu stāvu pogas, lai tās iedegtos. Tādā gadījumā lifts apstātos katrā stāvā. Durvis jau vērās ciet, taču pēkšņi kāda roka tās aizturēja un durvis atkal atvērās. Tā bija viena no manām augšējā stāva kaimiņienēm. Viņa neko neteica par pogām, taču es biju satraucies. Šķita, ka pagāja mūžība, līdz es nokļuvu mājās!
Tik tiešām lifts apstājās katrā stāvā, pagaidīja un brauca tālāk. Tiklīdz durvis atvērās manā stāvā, es izskrēju laukā. Es ieskrēju mājās sasvīdis, jo biju tik ļoti steidzies!
Drīz pēc tam atskanēja telefona zvans. Zvanīja kaimiņiene, kuru satiku liftā. Es biju tik ļoti satraucies, gaidot, kad mana mamma beigs telefona sarunu.
Pēc tam viņa man jautāja: „Vai tu liftā biji nospiedis visu stāvu pogas?”
Es nespēju savai mammai melot. „Jā,” es atbildēju.
Mana mamma pasmaidīja. „Labi, iesim augšā un parunāsim ar mūsu kaimiņieni.”
Mēs abi devāmies uz augšējo stāvu. Es nospiedu zvana pogu, un mana kaimiņiene pienāca pie durvīm. Es biju noliecis galvu, kad izteicu savu atvainošanos par to, ka biju nospiedis visu stāvu pogas. Es apsolīju nekad tā vairs nedarīt.
Mūsu kaimiņiene bija jauka. Viņa teica: „Ja tu tiešām tā vairs nekad nedarīsi, tad viss ir kārtībā.”
Kad biju viņai atvainojies, es sajutos labi. Un es vairs nekad liftā nespiedu visas stāvu pogas.
Šī pieredze man palīdzēja mācīties par grēku nožēlošanu. Es zināju, ka biju izdarījis kaut ko nepareizi. Es izjutu nožēlu un lūdzu piedošanu. Un vairs to neatkārtoju. Tad es jutos laimīgs! Grēku nožēlošana var sniegt laimi arī tev.
Elisas Talentas ilustrācija