Pionieri katrā zemē
Ludovika klavieres
Ludoviks bija priecīgs, ka varēja kalpot Debesu Tēvam.
Ludoviks paņēma dažus salokāmos krēslus un aiznesa tos uz ielas otru pusi. Bija svētdiena, drīz bija jāsākas Baznīcas sanāksmēm. Ēkā, kur Togo tika noturētas Baznīcas sanāksmes, nebija pietiekami daudz krēslu. Tāpēc Ludoviks vienmēr atnesa krēslus no sava vecvectēva mājas.
„Kāpēc tu pameti jauku baznīcu, lai tā vietā ietu uz mazu šķūni?” kāds viņam no aizmugures iesaucās. „Tavā baznīcā pat nav pietiekami daudz krēslu!” kāds cits pasmējās.
Ludoviks izlikās viņus nedzirdam. Man ir jādara tikai tas, kas ir pareizi, viņš nodomāja.
Pirmo reizi Ludoviks uzzināja par Baznīcu desmit gadu vecumā. Tagad viņam bija 12 gadi. Viņš un viņa ģimene nesen kristījās. Viņam bija priesterība, un viņš palīdzēja pasniegt Svēto Vakarēdienu. Viņš pat ietaupīja nedaudz no savas pusdienu naudas, lai katru nedēļu varētu iegādāties Vakarēdienam maizi. Ludoviks bija priecīgs, ka varēja kalpot Debesu Tēvam.
Kad bija jāsākas Baznīcas sanāksmei, mazā telpa bija cilvēku pilna. Daži apmeklētāji sēdēja uz krēsliem, kurus bija atnesis Ludoviks. Citi stāvēja kājās.
Šī sanāksme sākās ar dziesmu. „Dzirdat, Israēla ļaudis,” dziedāja Ludoviks. Viņam patika baznīcā dziedāt.
Pēc Baznīcas sanāksmēm, kārtojot krēslus, Ludoviks pie sevis dungoja. Viņš dungoja arī pa ceļam uz mājām. Tad viņam prātā ienāca kāda doma. Viņš izņēma savas spēļu klavieres. Varbūt viņš varētu izdomāt, kā nospēlēt dziesmu „Dzirdat, Israēla ļaudis!”.
Ludoviks dungoja pēc notīm un spēlēja uz klavieru taustiņiem, līdz melodija izklausījās pareiza. Drīz viņš pats iemācījās nospēlēt visu dziesmu.
Tad viņš atcerējās, ka viņa ģimenei bija daži Baznīcas garīgo dziesmu ieraksti. Viņš klausījās tos un iemācījās spēlēt arī citas dziesmas. Ludoviks vingrinājās un vingrinājās.
„Tu varētu spēlēt baznīcā, kad mēs dziedam!” kādu dienu ierunājās Ludovika tētis.
Ludovika vēders sažņaudzās. „Esmu pārāk kautrīgs,” viņš teica. „Ja nu man sajūk?”
„Tad tu turpināsi spēlēt tālāk,” sacīja tētis. „Tu esi labāks pianists, nekā tev liekas.”
Nākamajā svētdienā Ludoviks nesa uz baznīcu ne tikai krēslus. Viņš nesa arī savas spēļu klavieres. Kad pienāca laiks sākuma dziesmai, viņš satraucies uzlika savus pirkstus uz taustiņiem. Tad viņš sāka spēlēt. Visi dziedāja līdzi. Un izklausījās tik labi!
Kopš tās reizes Ludoviks spēlēja Baznīcas sanāksmē katru svētdienu. Dažreiz viņam sajuka. Taču viņš nepadevās. Kad dziesma bija par grūtu, lai to nospēlētu, viņi dziedāja bez klavierēm, un Ludoviks diriģēja.
Ludoviks smaidīja. Nebija svarīgi, ka Baznīcas sanāksmes tika noturētas kāda mājās. Nebija svarīgi arī tas, ka cilvēki viņu izsmēja. Svarīgi bija tas, ka Ludoviks pielietoja savus talantus, lai kalpotu Dievam.
Togo ir maza valsts Rietumāfrikā.
Mūsdienās tur ir 21 bīskapija un draudze.
Togo oficiālā valoda ir franču.
Kāds misionārs mācīja Ludoviku spēlēt pēc notīm, lai viņš varētu labāk spēlēt klavieres.
Šobrīd Ludoviks jau ir pieaudzis. Gan viņam, gan viņa sievai Benediktei ļoti patīk mūzika.
Ludovikam mājās ir īstas klavieres, un baznīcā viņš spēlē ērģeles.
Karolīnas Garsijas ilustrācijas