Nerātnība ar velosipēdiem
Viņa draugi teica, ka tas būs jautri. Taču sajūta nebija laba.
Sems minās ar savu velosipēdu augšup kalnā, cik ātri vien varēja. Viņš paliecās uz priekšu. Caur viņa matiem svilpoja vējš. Viņam blakus minās viņa draugs Liams.
„Vai sāc pagurt?” jautāja Liams.
„Nekādā ziņā!” atbildēja Sems.
Viņu draugs Ēriks jau atradās parkā, kalna augšā.
„Komm schon! Ātrāk!” viņš sauca.
Sems un Liams sasniedza kalna galu. Zēni nolika savus velosipēdus malā un apsēdās zem koka.
Liams pacēla akmeni un to aizmeta. „Man ir garlaicīgi.” Viņu mazajā ciematiņā Šveicē nebija daudz vietu, kurp viņi varētu doties.
„Man arī,” teica Ēriks. Viņš bakstīja zemi ar koka zaru.
„Mēs varētu turpināt braukāties ar velosipēdiem,” teica Sems.
Liams saviebās. Mēs vienmēr darām vienu un to pašu!”
„Darīsim kaut ko jautru!” teica Ēriks. Viņš pielēca kājās un piegāja pie velosipēdu novietnes, kur bija novietoti daudzi riteņi. Sems un Liams viņam sekoja.
Sema vēders sažņaudzās. Dažkārt tas, kas šķita jautrs Ērikam un Liamam, viņam nemaz nelikās jautrs. Ērikam un Liamam patika kaitināt citus bērnus un skolā runāt rupjības. Varbūt šoreiz būs citādāk.
Turklāt Sema klasē nebija daudz zēnu. Ja viņš nedraudzēsies ar Ēriku un Liamu, ar ko tad viņš draudzēsies?
„Noskrūvēsim visiem velosipēdiem ventiļu vāciņus,” pačukstēja Ēriks. „Mēs tos varam paslēpt aiz koka.” Viņš pietupās pie spīdīga, sarkana velosipēda un noskrūvēja tā ventilim mazu plastmasas vāciņu.
Liams smējās. „Jā! Tas tik būs jautri!”
Sems nopūtās. Nekā. Šoreiz nekas nebija citādāk. „Es nezinu,” viņš teica. „Varbūt mums vienkārši vajadzētu doties prom.”
Ēriks pavilka Semu aiz rokas. „Nu tak, uz priekšu!” viņš sauca. „Neviens pat neskatās.”
„Tās tak ir nesvarīgas velosipēda daļas,” teica Liams. „Neviens pat nepamanīs, ka to tur nav.”
Sems centās ignorēt šīs sliktās sajūtas vēderā. Ja mēs noskrūvēsim ventiļu vāciņus, tas riteņus nesabojās. Viņš paraustīja plecus un piekrītoši pamāja.
Trīs zēni ātri noskrūvēja visiem velosipēdiem riepu ventiļu vāciņus un aizskrēja atpakaļ pie koka. Viņi paslēpa visus vāciņus zem akmens un apsēdās, lai vērotu velosipēdus. Liams ar Ēriku ķiķināja.
Drīz vien kāds vīrs pienāca pie sava velosipēda, to atslēdza un aizbrauca.
„Redzi? Viņš pat neko nepamanīja,” teica Liams.
Bet es pamanīju, nodomāja Sems.
Visu atlikušo dienu Sems nespēja pārstāt domāt par ventiļu vāciņiem. Viņš vēlējās, kaut varētu tos atdot atpakaļ, taču nezināja, kā uzmeklēt velosipēdu īpašniekus. Viņš nometās ceļos lūgšanā un par to pastāstīja Debesu Tēvam.
„Es jūtos briesmīgi,” teica Sems. „Kaut es to nebūtu darījis! Lūdzu, piedod man, Debesu Tēv!”
Nākamajā dienā Sems kopā ar saviem draugiem atkal brauca ar velosipēdiem uz parku.
Un atkal Ēriks ierunājās: „Noņemsim ventiļu vāciņus!”
Un atkal Liams piekrita.
Sems atcerējās savu lūgšanu. Šoreiz viņš jutās nedaudz drosmīgāks.
„Nedomāju, ka mums to vajadzētu darīt,” viņš teica.
„Kāpēc gan ne?” Liams jautāja, saraucot pieri. „Vakar neviens to pat neievēroja.”
„Es negribētu, lai kāds kaut ko tādu izdarītu ar manu velosipēdu,” teica Sems. Pirms abi pārējie zēni paspēja atbildēt, viņš ātri uzkāpa uz riteņa. „Kurš pirmais līdz maiznīcai?!” viņš uzsauca. Tad viņš sāka mīties, cik ātri vien spēja.
Ēriks un Liams arī paķēra savus velosipēdus.
„Tas nav godīgi! Tu sāki pirmais!” sauca Liams.
Sems smaidīja, kad viņa draugi dzinās viņam pakaļ. Viņš pačukstēja Debesu Tēvam: „Paldies!” Viņš jutās daudz labāk.
Šeina Klestera ilustrācija