„Saplēstā ūdens pudele”, Draugs, 2023. g. augusts, .–. lpp.
Saplēstā ūdens pudele
Keidija bija izslāpusi. Kā Sofija varētu palīdzēt?
Šie notikumi norisinājās Sjerraleonē.
Sofija uzmanīgi klausījās, kā viņas skolotāja pie tāfeles skaidroja matemātikas uzdevumu.
„Cik tad ir deviņi reiz četri?” jautāja skolotāja.
Sofija pacēla roku. „Trīsdesmit seši!” viņa atbildēja.
Skolotāja pasmaidīja. „Pareizi, Sofija!”
Pēc šīs stundas bija pienācis laiks doties mājās. Sofija gāja kopā ar saviem draugiem. Viņi visi izvilka savas ūdens pudeles, lai no tām izdzertu atlikušo ūdeni. Bija karsta diena!
Taču Sofija pamanīja ko dīvainu. Viņas draudzene Keidija nedzēra ūdeni. Viņa tikai klusām gāja līdzās.
„Keidij, kur ir tava ūdens pudele?” Sofija jautāja. Visi parasti bija izslāpuši skolas dienas beigās.
„Es vakar to saplēsu un nevaru tikt pie jaunas,” Keidija atbildēja. „Tāpēc tagad es nevaru uz skolu paņemt līdzi ūdeni.”
Sofija paskatījās uz savu ūdens pudeli. Viņa vēlējās kaut varētu padalīties, taču jau bija visu savu ūdeni izdzērusi!
Visu dienu Sofija domāja par Keidiju un viņas saplēsto ūdens pudeli. Vietā, kur viņi dzīvoja, nebija viegli tikt pie tīra ūdens. Lielākai daļai bērnu ir tikai viena ūdens pudele, ko viņi izmanto visa gada garumā. Viņi to uzpilda mājās no lielas tīra ūdens tvertnes. Dzerot ūdeni no kāda cita avota, var saslimt. Ja Keidijai nav ūdens pudeles, viņa nevar paņemt ūdeni no mājām līdzi uz skolu.
Nākamajā dienā Sofija domāja par to, kā viņa varētu Keidijai palīdzēt. Sofijas ģimenei bija dažas plastmasas ūdens pudeles. Sofija ielika vienu savā mugursomā kopā ar savu metāla pudeli. Šādi soma palika nedaudz smagāka, taču viņai pret to nebija iebildumu.
Atnākot uz skolu, viņa satika Keidiju.
„Keidij, vai tu jau tiki pie jaunas ūdens pudeles?” Sofija jautāja.
Keidija noraidoši pakratīja galvu, nolaižot acis.
„Tas nekas,” atteica Sofija. „Es tev vienu atnesu!”
Viņa iedeva Keidijai ūdens pudeli. Keidija pasmaidīja.
„Paldies tev, Sofija!” Keidija cieši apskāva savu draudzeni.
Stundas laikā Keidija dzēra no savas ūdens pudeles kopā ar pārējiem bērniem. Sofija bija priecīga par to, ka viņas draudzene vairs nebija izslāpusi.
Katru dienu tonedēļ Sofija paņēma līdzi vēl vienu pudeli savai draudzenei. Tad, kādu rītu, Sofijas mamma pacēla viņas mugursomu.
„Hmm,” mamma noteica. „Tā šķiet smagāka nekā parasti.” Viņa atvēra mugursomu un izņēma otru ūdens pudeli.
„Vai tu ar nolūku ieliki otru ūdens pudeli līdzi uz skolu, Sofija?” vaicāja mamma.
Sofija pamāja ar galvu. „Keidijai saplīsa ūdens pudele un viņai nav citas. Tamdēļ viņai skolā nav ūdens, ko padzerties.”
„Cik ilgi tu viņai jau nēsā ūdens pudeles?” vaicāja mamma.
„Tikai šonedēļ,” Sofija atbildēja. „Es negribēju, lai Keidija izjustu slāpes.”
Mamma pasmaidīja. „Tas ir ļoti jauki, ka tu domā par savu draudzeni. Tā rīkotos Jēzus. Es priecājos, ka tu centies līdzināties Jēzum.” Viņa apskāva Sofiju. „Man šķiet, ka es zinu, kā vēl mēs viņai varētu palīdzēt.”
Mamma iedeva Sofijai metāla pudeli. „Iedod savai draudzenei šo pudeli, lai viņa var turpināt to izmantot. Tādējādi tev katru dienu nebūs jāņem līdzi plastmasas ūdens pudele.”
„Patiešām?” Sofija jautāja.
Mamma pamāja ar galvu. „Jā. Tikai palūdz, lai viņa par to labi rūpējas.”
Sofija paņēma uz skolu ūdens pudeli. Viņa uzreiz iedeva šo pudeli Keidijai.
„Oho!” Keidija noteica. „Paldies tev, Sofija!” Keidija viņu apskāva.
Sofija sirdī sajuta siltumu. Viņa zināja, ka bija palīdzējusi savai draudzenei, gluži kā to būtu darījis Jēzus.
Melisas Kašivagi ilustrācijas