„Nepatikšanas parkā”, Draugs, 2023. g. augusts, 46.–47. lpp.
Nepatikšanas parkā
Hanters dziļi ievilka elpu. „Es nerunāju šādiem vārdiem.”
Šie notikumi norisinājās ASV.
Hanters skraidīja parkā kopā ar saviem draugiem. Viņš plati smaidīja, traucoties līdzi vējam. Viņš jutās tik ātrs un viegls!
Kails pirmais pieskārās žogam. „Es uzvarēju!” viņš sauca.
Hanters sasniedza žogu brīdi vēlāk. „Tas nav godīgi! Tu pirmais uzsāki.”
„Jā,” teica Migels. „Kurš pirmais līdz kokam?”
Hanters atkal uzsāka skriet. Šoreiz viņš pieskārās kokam pirmais. Taču Migels bija uzreiz aiz viņa.
„Es uzvarēju!” teica Migels.
„Nē, Hanters uzvarēja,” teica Paipere.
„Jā,” piebilda Kails.
Migels sakrustoja savas rokas. Tad viņš pateica ko nepiedienīgu.
Citi bērni smējās. Migels to atkārtoja, un viņi atkal smējās.
Hanteram palika skumji. Viņš zināja, ka nebija labi runāt šādiem vārdiem. Taču viņš negribēja, lai viņu izsmej. Viņš klusēja.
Paipere pateica citu nepiedienīgu vārdu. Tad Kails piemetināja vēl vienu.
„Tagad tava kārta pateikt kādu vārdu, Hanter,” sacīja Kails.
„Jā, saki!” teica Migels. „Pasaki citu lamu vārdu!”
Hanters dziļi ievilka elpu. „Es nerunāju šādiem vārdiem.”
„Nekas slikts nenotiks, ja pateiksi vienu vārdu,” teica Kails.
„Es negribu!” teica Hanters.
„Vai esi pārāk nobijies?” Migels smējās.
Hanters nosarka. „Es došos spēlēties kaut kur citur.”
Pārējie bērni turpināja smieties un runāt nepiedienīgiem vārdiem. Hanters vēlējās tikt no turienes prom. Parks vairs nešķita jautra vieta. „Tiksimies vēlāk!” viņš nomurmināja.
Hanters ielika rokas kabatās un lēnām pagāja garām pārējiem bērniem. Viņš vairs nejutās ātrs vai viegls kā iepriekš. Viņu nomāca smagums.
Viņš redzēja mammu un tēti sēžam uz soliņa. Tētis nolika malā grāmatu. „Vai ar tevi viss ir kārtībā?”
Hanters paraustīja plecus. „Viņi sāka runāt nepiedienīgiem vārdiem. Es negribēju to darīt, tāpēc es devos prom.”
Mamma pasmaidīja. „Tas bija ļoti drosmīgi.”
„Mēs ar tevi lepojamies,” tētis teica. „Ir grūti izdarīt labas izvēles, kad cilvēki mums apkārt rīkojas citādāk.”
Hanters nopūtās. Viņš priecājās par to, ka bija veicis pareizo izvēli, taču vēl joprojām nejutās labi.
„Vai vēlies doties mājās?” vaicāja mamma.
Hanters par to padomāja. „Vēl ne,” viņš teica. Viņš paskatījās uz citu bērnu pulciņu, kas spēlējās pie trošu šūpolēm. „Es došos turp.”
Kad Hanters piegāja klāt, kāds zēns viņam pamāja. „Sveiks, mani sauc Deivids.”
„Mani sauc Hanters. Vai es varu nobraukt ar tevi?”
„Protams!”
Hanters sagaidīja savu kārtu, lai nobrauktu ar trošu šūpolēm, un sajuta, kā vējš aizsteidzas viņam līdzās. Spēlējoties ar Deividu un citiem bērniem, viņš atkal jutās ātrs un viegls. Viņš rīkojās pareizi, lai gan tas bija grūti. Viņš priecājās par to, ka bija veicis pareizo izvēli.
Šonas Dž. C. Tenijas ilustrācijas