„Spīdīgā kaklarota”, Draugs, 2023. g. augusts, 42.–43. lpp.
Spīdīgā kaklarota
Karolīna tikai vēlējās paturēt šo kaklarotu mazliet ilgāk.
Šie notikumi norisinājās Argentīnā.
Karolīna palēkšus devās uz pagalmu. Viņas draudzene Izabella jau bija laukā.
Izabella pamāja. „Nāc spēlēties!”
Karolīna izskrēja cauri savam pagalmam uz Izabellas mājām.
Izabella ielika roku savā kabatā. „Es tev gribu kaut ko parādīt,” viņa teica. Tad viņa izvilka skaistāko kaklarotu, ko Karolīna jebkad bija redzējusi! Mazie dārgakmeņi mirdzēja un laistījās.
„Tā pieder manai mammai,” viņa pateica. „Viņa teica, ka es šodien varu ar to paspēlēties. Paskaties uz to saules gaismā!”
Izabella pastiepa to pretī gaismai. Visas varavīksnes krāsas atmirdzēja šajos dārgakmeņos. Tā bija tik skaista!
„Tagad spēlēsim paslēpes!” teica Izabella.
„Labi,” atbildēja Karolīna. „Es varu palīdzēt paglabāt kaklarotu drošībā.”
„Paldies!” Izabella iedeva Karolīnai kaklarotu, un Karolīna to ielika savā kabatā.
Drīz Karolīnai bija pienācis laiks doties mājās. Kad meitenes atvadījās, Izabella nejautāja pēc kaklarotas. Viņa, visdrīzāk, bija piemirsusi. Un Karolīna viņai par to neatgādināja.
Karolīna jutās nedaudz slikti par to, ka paņēma kaklarotu uz mājām. Taču viņa tikai vēlējās to paturēt mazliet ilgāk. Viņa ignorēja slikto sajūtu un nolika kaklarotu zem sava spilvena.
Nākamā diena bija sestdiena. Karolīna paveica savus mājas darbus un devās laukā spēlēties. Viņa pavisam aizmirsa par kaklarotu.
„Karolīna!” sauca tētis. „Vai vari panākt šurp?”
Karolīna ieskrēja mājā. „Jā?”
Tētis savā rokā turēja kaklarotu. „Mamma šo atrada zem tava spilvena. Kam tā pieder?”
„Tā ir Izabellas.” Karolīnas acīs sariesās asaras. „Es to drošībā turēju savā kabatā, kamēr mēs vakar spēlējāmies. Taču tad es izlēmu to paņemt mājās.”
Mamma kopā ar Karolīnu apsēdās uz dīvāna. „Paldies, ka pastāstīji man taisnību. Kā tev pašai šķiet, kas tagad būtu jādara?”
Karolīna klusēja. Viņa padomāja par Jēzu. Viņš gribētu, lai viņa būtu godīga un atdotu kaklarotu.
„Man tā ir jāatdod atpakaļ Izabellai un jāatvainojas,” Karolīna teica. Līdzko viņa bija izrunājusi šos vārdus, tā pazuda sliktā sajūta. Viņa sirdī sajuta siltumu.
Karolīna devās pie Izabellas uz mājām.
„Sveika!” teica Karolīna. Viņa pasniedza Izabellai kaklarotu. „Atvaino, ka to paturēju sev. Vai tu man piedosi?”
„Jā,” Izabella atbildēja. „Paldies, ka atdevi to atpakaļ.” Tad viņa pasmaidīja. „Vai gribi atkal uzspēlēt paslēpes?”
„Jā! Tu skaiti pirmā, es iešu slēpties!”
Tovakar Karolīna teica lūgšanu. „Mīļais Debesu Tēvs, lūdzu, piedod man par to, ka paturēju kaklarotu. Un paldies Tev par to, ka palīdzēji man šo situāciju atrisināt.”
Karolīna atkal sirdī sajuta siltumu. Viņa izjuta prieku par to, ka varēja rīkoties tā, kā Jēzus būtu to gribējis.
Sjū Teodoro ilustrācijas