„Drošais pamats”, Jauniešu spēkam, 2021. g. marts, 14.–15. lpp.
Drošais pamats
Kāpjot pa sienu
Elisas Pītersenas ilustrācijas
Divdesmit jaunās sievietes stāvēja man līdzās, uzlūkojot 16 pēdas (gandrīz 5 metrus) augsto koka sienu. Mūsu uzdevums bija palīdzēt katrai meitenei uzkāpt pa to augšā. Daudzām meitenēm šis bija pirmais gads Jauno sieviešu nometnē. Es un vecākās meitenes bijām jauniešu vadītājas, taču neviena no mums agrāk nebija piedalījusies šādā aktivitātē. Ar nepacietību mēs klausījāmies uzdevuma nosacījumus.
Katrai jaunajai sievietei vajadzēja uzkāpt pa šo sienu augšup. Tiklīdz kāda no meitenēm uzkāpa, viņa varēja nostāties uz platformas un palīdzēt pārējām meitenēm, tās pavelkot uz augšu. Taču, ja procesā viņa pieskārās zemei, viņa vairs nedrīkstēja palīdzēt pārējām meitenēm.
No sākuma mums gāja grūti, bet drīz vien mēs sapratām, kā strādāt kopā, un sākām celt augšā citas meitenes. Dažām bija bailes no augstuma par spīti drošības aprīkojumam. Citas raizējās par to, kā izmantot pašu spēku, lai uzkāptu augšā. Mums visām bija nepieciešams vairāk uzticēties un atbalstīt citai citu. Galu galā mēs veiksmīgi izpildījām šo uzdevumu.
Kad pēdējā jaunā sieviete paveica uzdevumu un nokāpa lejā, mēs sapulcējāmies, lai pārrunātu tās daudzās mācības, kuras bijām guvušas no šīs aktivitātes.
Mēs visi saskaramies ar situācijām, kuras šķiet neiespējami pārvarēt. Taču mēs neesam vieni. Mums apkārt ir cilvēki, kuri ir gatavi mums palīdzēt, pacilājot vai sniedzot atbalstu. Debesu Tēvs un Jēzus Kristus ir mums līdzās, lai sniegtu palīdzību un mūs stiprinātu, kad mēs pie Viņiem vēršamies.
Megana B., Ohaio, ASV
„Es apsolīju, ka atnākšu”
Es vienmēr esmu gribējusi dalīties evaņģēlijā ar citiem, taču daudzu gadu garumā man nav ar to veicies, līdz es sadraudzējos ar kādu zēnu, vārdā Tiago. Tā kā mēs dzīvojām kaimiņos, katru dienu pēc skolas mēs kopā devāmies mājās.
Kādu dienu mēs izvēlējāmies iet pa citu ceļu un pagājām garām baznīcas sanāksmju namam, kuru es apmeklēju. Es viņam pastāstīju, ka jau ilgu laiku esmu Baznīcas locekle. Es viņam pastāstīju, kam es ticu un cik ļoti mana ģimene ir tikusi svētīta, pateicoties šai ticībai. Es uzaicināju Tiago apmeklēt baznīcu nākamajā svētdienā, un viņš teica, ka atnāks.
Kad pienāca svētdiena, es ar nepacietību viņu gaidīju baznīcā, taču viņš neatnāca. Pēc nedēļas es viņu atkal uzaicināju. Es turpināju viņu aicināt divu vai trīs mēnešu garumā, taču viņam vienmēr bija kāds aizbildinājums, kāpēc viņš nevarēja ierasties. Taču es nepārstāju viņu aicināt.
Kādu svētdienas rītu, kad es biju Vakarēdiena sanāksmē, es ieraudzīju tur stāvam Tiago. Es biju pārsteigta, viņu ieraugot, taču viņš pienāca man klāt, apsēdās blakus un teica: „Es apsolīju, ka atnākšu!”
Es viņu iepazīstināju ar misionāriem, un viņi sāka viņu mācīt. Vēlāk viņš nokristījās. Tagad mēs abi gatavojamies doties kalpot misijā. Esmu tik priecīga par to, ka nepadevos un turpināju viņu aicināt!
Meirija R., Brazīlija
Uzticies Dieva noteiktajam laikam
Mana tante izšķīrās no sava vīra laikā, kad tikai viņas vecākais dēls bija nokristīts. Lai saglabātu mierpilnas attiecības ar bērnu bioloģisko tēvu, viņa vēlējās saņemt no viņa atļauju nokristīt arī pārējos bērnus. Diemžēl daudzu gadu garumā viņš šādu atļauju nedeva.
Beidzot mana tante nolēma, ka vēlas nokristīt bērnus bez viņu tēva atļaujas. Taču, kad mana tante, māsīcas un brālēni bija par šo lēmumu lūguši un gavējuši, visi saņēma pamudinājumu, ka viņiem ir jāturpina gaidīt.
Tajā pašā nedēļā manu māsīcu un brālēnu bioloģiskais tēvs pateica manai tantei, ka viņš vēlas, lai bērni tiktos ar misionāriem un kristītos. Es joprojām atceros to prieku, ko izjutu, kad mamma man pastāstīja šos jaunumus. Es zināju, ka Debesu Tēvs bija svētījis manus brālēnus un māsīcas par to, ka viņi ilgus gadus bija pacietīgi gaidījuši.
Iespējams, mēs ne vienmēr zinām, kad Tas Kungs atbildēs uz mūsu lūgšanām, bet es zinu, ka Viņš to vienmēr izdarīs. Es nezinu, kāpēc Debesu Tēvs vēlējās, lai mani brālēni un māsīcas gaidītu uz kristībām, taču es zinu, ka Viņš viņus svētīja, pateicoties viņu uzticībai.
Brī Dž., Florida, ASV