„Visu panest”, Jauniešu spēkam, 2024. gada jūlijs.
Panest visu
Grūtības ir daļa no Debesu Tēva ieceres. Bet ko darīt, ja tās tevi piemeklē negaidīti?
Paulīnas Virtas ilustrācijas
Tajā liktenīgajā rītā es ne reizi vien biju pārliecināts, ka nomiršu. Redzot visas tās asinis — manas asinis — iesūcamies zemē un jūtot, kā niknais grizli lācis ar zobiem un nagiem mani plosa no visām pusēm, es jutos satriekts un bezcerības pilns.
Nevainojams rīts
Kas par dramatisku pretstatu salīdzinājumā ar notikumiem, kas risinājās divas stundas iepriekš. Vienā no skaistākajām dienām, ko tajā vasarā biju pieredzējis Vaiomingas rietumu štata augstienē ASV, es priecīgi devos skrējienā pa taku. Debesis bija neonzilā krāsā, kalnu nogāzes klāja savvaļas ziedi, un rīta gaiss bija spirgts, bet patīkams. Tā bija lieliska diena 15 jūdžu (24 km) skrējienam kalnos.
Šis bija klasisks treniņa skrējiens. Es centos vairot savus spēkus un izturību maratona skrējienam, līdz kuram bija atlikuši tikai divi mēneši. Skrējēji var vairot spēku, veicot vairākkārtējus īsas distances skrējienus. Tas palielina izturību, kas savukārt stiprina emocionālo noturību.
Es vēl nenojautu, ka drīz vien man vajadzēs sakopot visu savu emocionālo noturību un spēku, jo man priekšā būs manas dzīves lielākais skrējiens.
Pēkšņais uzbrukums
Atskatoties atpakaļ, jāatzīst, ka man vajadzēja saskatīt zīmes. Galu galā Tas Kungs mums ir sacījis, ka Viņš ar Svētā Gara spēku „darīs [mums] zināmas nākamās lietas” (Jāņa 16:13). Elders Gerijs E. Stīvensons no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir mācījis: „Svētais Gars var jums palīdzēt, jau iepriekš jūs brīdinot par fiziskajām un garīgajām briesmām.” Un tā Viņš arī darīja.
Kad biju skrējis vien dažas minūtes, es paskatījos uz leju un kaut ko pamanīju. Mana sirds iztrūkās, kad es uz takas savā priekšā ieraudzīju lāča pēdas nospiedumu. Tas bija nepārprotams brīdinājums. Es aplami nodomāju, ka lācis patiešām ir gājis pa šo ceļu, bet gan jau tagad esmu drošībā. Uztraukumam nav pamata, vai ne? Tā nu es turpināju skriet.
Pēc nepilnas stundas es sasniedzu neliela pakalna virsotni un skrēju lejup pa kalnu uz mežainu izcirtumu. Skrienot pa līkumu kalna pakājē, es izdzirdēju tik spēcīgu un skarbu troksni, ka man uz kakla sacēlās mati. Es nekavējoties apstājos un lēnām paskatījos pa kreisi. Tad es šausmās sastingu. Šī skaņa, ko es ātrumā biju noturējis par lūstošu zaru, man tuvojās lielā ātrumā. Tad es ieraudzīju skatu, ko nekad neaizmirsīšu, — milzīgu grizli lāci, kas man metās tieši virsū!
Šajā šausminošajā uzbrukumā man vajadzēja zaudēt dzīvību. Acīmredzot tas bija ļoti satraukts lācis, ko es biju pārsteidzis ar savu straujo skrējienu meža līdumā. Taču mirklī, kad man šķita, ka nāve ir nenovēršama, sekoja vissirsnīgākā lūgšana manā dzīvē. Debesis par mani apžēlojās.
Neizskaidrojamā kārtā lācis pārtrauca savu nežēlīgo uzbrukumu un aizbēga mežā. Tā bija labā ziņa! Sliktā ziņa bija tā, ka man bija 16 smagas brūces no lāča zobiem un nagiem, es mežā biju viens, stipri asiņoju, atrados 11 jūdžu (18 km) attālumā no tuvākā parka ceļa, un man nebija, kam lūgt palīdzību.
Lēmuma pieņemšanas brīdis
Es pēkšņi biju nonācis situācijā, kad man dzīvē bija jāpieņem svarīgs lēmums. Ja tu vēl neesi piedzīvojis šādu brīdi, vari būt drošs, ka tev tāds būs. Grūtības ir daļa no Debesu Tēva ieceres. Par laimi, vismaz lielākajai daļai no mums tas nenozīmē lāča uzbrukumu! Taču kādā brīdī tev var šķist, ka tu esi grūtību pārņemts. Tā ir bezcerības sajūta, ko Tas Kungs reiz spilgti aprakstīja, sakot: „Elle plaši atvērs savu muti pēc tevis” (Mācības un Derību 122:7).
Atrodoties šajās dzīves krustcelēs, tev ir jāpieņem lēmums. Tu vari padoties, apgulties un mirt; vai arī tu vari sakopot visu savu drosmi un spēku un drosmīgi turpināt cīņu, paļaujoties uz to, ka, ja tu izdarīsi savu daļu, Tas Kungs izdarīs Savējo. Kad Džozefs Smits bija ieslodzīts Libertī cietumā, Tas Kungs viņam paskaidroja dzīves grūtību mērķi: „Tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu” (Mācības un Derību 122:7).
Un šīs pieredzes patiešām nāk par labu. Tās tevi pilnveido un attīra, palīdzot tev kļūt spēcīgākam un radot emocionālo noturību. Šī iemesla dēļ Tas Kungs sacīja Džozefam — un saka to arī tev — „tur[ies] uz sava ceļa”, saskaroties ar pārbaudījumiem un grūtībām (Mācības un Derību 122:9). Ja tu dzīvē izvēlēsies turēties uz sava ceļa — pat ja tas sagādās lielas grūtības, — tu atskārtīsi, ka Tas Kungs tev sniegs Savu spēku. Kā apsolīts, Viņam ir „vara izglābt” (2. Nefija 31:19).
Turies
Tieši tā notika ar mani. Tā vietā lai padotos, es nolēmu piecelties. Es biju apņēmības pilns dzīvot, un tas nozīmēja, ka man bija jāmeklē palīdzība. Vairāk nekā jūdzi klejojot pa taku, es beidzot satiku vienīgos cilvēkus, kuri tajā dienā tik tālu bija devušies mežā. Šī brīnumainā tikšanās galu galā noveda pie glābšanas ar helikopteru, trīs dzīvību glābjošām operācijām un skaidrākas izpratnes par to, cik svētīgi ir apņemties „turē[ties] uz sava ceļa”.
Elders Dans atrada palīdzību, tika izglābts, un viņam tika veiktas trīs dzīvību glābjošas operācijas.
Šī pieredze ir vairojusi manu spēku, apņēmību un ticību. Tā mani stiprināja un sagatavoja arī citiem dzīves izaicinājumiem. Es esmu pārliecināts, ka, „[panesot] visu, [ticot] visam, [cerot] uz visu, [izturot] visu” (1. korintiešiem13:7), tu iegūsi nepieciešamo noturību un spēku, lai stātos pretī izaicinājumiem. Tu redzēsi, ka Tā Kunga roka sagatavo tevi it visam, kas nāk tavā ceļā, — pat ja tā ir „elles mute”.