Būsim atbildīgi!

Elders Horhe F. Sebaljoss

no Septiņdesmitajiem

Dosimies uz priekšu, apgūstot savus pienākumus, pieņemot pareizus lēmumus, rīkojoties saskaņā ar tiem un pakļaujoties Tēva gribai.

Man bija tikai 12 gadi, kad misionāri pirmo reizi ieradās sludināt evaņģēliju manā dzimtajā pilsētā Čīles ziemeļos. Kādu svētdienu, kad es jau sešus mēnešus biju apmeklējis mūsu mazo draudzi, misionārs, pienesot Vakarēdienu, man sniedza maizi. Es uz viņu paskatījos un klusām teicu: „Es nevaru.”

„Kāpēc?” viņš jautāja.

Es atbildēju: „Tāpēc, ka es neesmu Baznīcas loceklis.”¹

Misionārs tam nespēja noticēt. Viņa sejā bija izbrīns. Man liekas, viņš domāja: „Bet šis jaunais zēns apmeklē katru dievkalpojumu! Kā viņš var nebūt Baznīcas loceklis?”

Nākamajā dienā misionāri ieradās manās mājās un darīja visu, ko varēja, lai viņiem būtu iespēja mācīt manu ģimeni. Bet, tā kā mana ģimene nebija ieinteresēta, tad vienīgi mana iknedēļas Baznīcas apmeklēšana vairāk nekā sešu mēnešu garumā deva viņiem pietiekamu pārliecību, lai turpinātu censties. Beidzot lielais brīdis, ko es tā biju gaidījis, pienāca, un viņi mani aicināja kļūt par Jēzus Kristus Baznīcas locekli. Misionāri paskaidroja, ka, tā kā es neesmu pilngadīgs, man ir nepieciešama vecāku atļauja. Kopā ar misionāriem devos pie sava tēva, domājot, ka viņš man mīloši teiks: „Dēls, kad tu sasniegsi pilngadību, tu varēsi pieņemt pats savus lēmumus.”

Kamēr misionāri ar viņu runāja, es dedzīgi lūdzu, lai viņa sirds tiktu mīkstināta un viņš man dotu atļauju, ko tik ļoti es vēlējos saņemt. Viņa atbilde misionāriem bija šāda: „Elderi, pēdējo sešu mēnešu laikā es esmu redzējis, kā mans dēls Horhe katru svētdienas rītu agri pieceļas, uzvelk savas labākās drēbes un dodas uz baznīcu. Esmu redzējis, ka Baznīca uz viņa dzīvi atstāj tikai labu iespaidu.” Pēc tam, uzrunājot mani, viņš mani pārsteidza sakot: „Dēls, ja tu par šo lēmumu uzņemsies atbildību, tad es tev atļauju kristīties.” Es apkampu savu tēti, nobučoju viņu un pateicos par doto atļauju. Nākamajā dienā es tiku nokristīts. Pagājušajā nedēļā bija šī mana svarīgā dzīves notikuma 47. gadadiena.

Kādu atbildību mēs uzņemamies, esot Jēzus Kristus Baznīcas locekļi? Prezidents Džozefs Fīldings Smits par to izteicās šādi: „Mēs esam atbildīgi par divām svarīgām lietām. … Pirmkārt, censties īstenot savu glābšanu; un, otrkārt, mums ir pienākums pret mūsu līdzcilvēkiem.”²

Šie tad ir galvenie pienākumi, ko mūsu Tēvs mums ir piešķīris: īstenot savu un līdzcilvēku glābšanu, saprotot, ka šajā izteikumā glābšana nozīmē augstākās godības pakāpes sasniegšanu, ko mūsu Tēvs ir nodrošinājis Saviem paklausīgajiem bērniem.³ Šiem, mums uzticētajiem pienākumiem, ko mēs brīvprātīgi esam uzņēmušies, ir jānosaka mūsu prioritātes, vēlmes, lēmumus un ikdienas rīcību.

Cilvēkam, kurš ir sapratis, ka, pateicoties Jēzus Kristus Izpirkšanai, paaugstināšana patiešām ir iespējama, nerīkoties, lai to iegūtu, nozīmē to pašu, ko saņemt lāstu. Tādējādi glābšanas pretstats ir lāsts, tāpat kā veiksmes pretstats ir neveiksme. Prezidents Tomass S. Monsons mums ir mācījis, ka „cilvēki nevar justies apmierināti ar viduvējību ilgu laiku, kad ir sapratuši, ka var sasniegt izcilību”.⁴ Tad, kā gan mēs varam būt apmierināti ar jebko, kas ir mazāks par paaugstināšanu, ja mēs zinām, ka tā ir iespējama?

Ļaujiet man dalīties ar četriem svarīgiem principiem, kas palīdzēs piepildīt mūsu vēlēšanos būt atbildīgiem Debesu Tēva priekšā, kā arī palīdzēs rīkoties saskaņā ar to, ko Viņš no mums sagaida, lai mēs varētu kļūt tādi kā Viņš.

1. Apgūstiet savus pienākumus

Ja mēs vēlamies pildīt Dieva gribu un būt atbildīgi Viņa priekšā, mums ir jāsāk mācīties, izprast, pieņemt un dzīvot saskaņā ar Viņa gribu attiecībā uz mums. Tas Kungs ir teicis: „Tādēļ lai katrs vīrs tagad mācās savu pienākumu un darbojas savā amatā, kurā viņš ir nozīmēts, ar visu uzcītību.”⁵ Ar vēlmi darīt to, kas ir pareizi, vien nepietiek, ja mēs nesaprotam, ko mūsu Tēvs sagaida no mums un vēlas, lai mēs darītu.

Stāstā „Alise Brīnumzemē” Alise nezina, pa kuru ceļu iet, tādēļ viņa češīras kaķim jautā: „Vai tu man, lūdzu, varētu pateikt, pa kuru ceļu man vajadzētu iet?”

Kaķis atbild: „Tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, kur tu vēlies nonākt.”

Alise saka: „Man īstenībā ir vienalga.”

„Tad arī nav svarīgi, pa kuru ceļu tu ej,” atbild kaķis.⁶

Taču mēs zinām, ka ceļš, kas ved uz „koku, kura augļi ir iekārojami, lai padarītu kādu laimīgu”⁷, — „ceļš, kas aizved uz dzīvību”, — ir šaurs. Iešana pa šādu ceļu prasa piepūli, un „maz būs to, kas to atradīs”.⁸

Nefijs mums māca, ka „Kristus vārdi pateiks jums visu, kas jums jādara”.⁹ Tad viņš piebilst, ka „Svētais Gars … rādīs jums visu, kas jums jādara”.¹⁰ Tādējādi, avots, no kā mēs varam mācīties par mūsu pienākumiem, ir Kristus vārdi, ko mēs saņemam no sendienu un mūsdienu praviešiem, kā arī atklāsmes, ko mēs saņemam no Svētā Gara.

2. Pieņemiet lēmumu

Neatkarīgi no tā, ko mēs esam iemācījušies par evaņģēlija Atjaunošanu, kādu bausli, pienākumiem, kas ir saistīti ar kalpošanu aicinājumā vai derībām, ko mēs slēdzam templī, tikai no mums ir atkarīgs — rīkoties saskaņā ar šīm jaunajām zināšanām vai nē. Katrs cilvēks brīvprātīgi izvēlas noslēgt svēto derību, kā, piemēram, kristības vai tempļa priekšrakstus. Tā kā sendienās dot zvērestus bija normāla cilvēku reliģiskās dzīves daļa, vecais likums noteica, ka „jums nebūs nepatiesi zvērēt pie Mana Vārda”.¹¹Tomēr laika zenītā Glābējs mācīja augstāku likumu, kā turēt baušļus, sakot, ka jā nozīmē jā un nē nozīmē nē.¹² Ar cilvēka pateikto vārdu ir jāpietiek, lai viņš pierādītu, ka ir patiess un ka viņam pret kādu ir saistības, vēl jo vairāk, ja šis kāds ir mūsu Debesu Tēvs. Saistību godāšana kļūst par mūsu dotā vārda patiesuma un godīguma izpausmi.

3. Rīkojieties atbilstoši pieņemtajiem lēmumiem

Kad esam apguvuši mūsu pienākumus un pieņēmuši lēmumus, kas ir saistīti ar šīm zināšanām un izpratni, mums ir atbilstoši jārīkojas.

Spēcīgu apņemšanās piemēru izpildīt saistības pret Savu Tēvu sniedz Glābēja pieredze, kad pie Viņa tika atvests ar trieku slims vīrs, lai Viņš to izdziedinātu. „Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: „Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.””¹³ Mēs zinām, ka Jēzus Kristus Izpirkšana ir svarīga, lai mēs saņemtu grēku piedošanu, taču šīs epizodes laikā, kad Jēzus dziedināja triekas ķerto vīru, lielais notikums vēl nebija noticis; Glābēja ciešanas Ģetzemanes dārzā un pie krusta vēl nebija notikušas. Tomēr Jēzus ne tikai svētīja triekas ķerto vīru ar spēju stāvēt un staigāt, bet arī dāvāja viņam grēku piedošanu, tādējādi dodot nepārprotamu zīmi, ka Viņš necietīs neveiksmi, bet izpildīs solījumu, ko Viņš bija devis Savam Tēvam un Ģetzemanē un pie krusta izdarīs to, ko bija solījis.

Ceļš, pa kuru mēs esam izvēlējušies iet, ir šaurs. Pa ceļam mūs sagaida pārbaudījumi, kas prasīs mūsu ticību Jēzum Kristum un lielu pūļu ieguldīšanu, lai paliktu uz ceļa un dotos tālāk. Mums ir nepieciešams nožēlot grēkus un būt paklausīgiem un pacietīgiem, pat ja mēs nesaprotam visus notikumus, kas notiek mūsu dzīvē. Mums ir jāpiedod citiem un jādzīvo saskaņā ar to, ko esam mācījušies un saskaņā ar mūsu veiktajām izvēlēm.

4. Labprātīgi pieņemiet Tēva gribu

Māceklība mums liek ne tikai izzināt savus pienākumus, pieņemt pareizus lēmumus un rīkoties saskaņā ar tiem, bet arī būtiski attīstīt mūsu vēlēšanos un spēju pieņemt Dieva gribu, pat ja tā neatbilst mūsu taisnīgajām vēlmēm vai izvēlēm.

Es apbrīnoju un smeļos iedvesmu no spitālīgā attieksmes, kurš nāca pie Tā Kunga, „Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam [sacīja]: „Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.”¹⁴ Spitālīgais neko nepieprasīja, lai gan viņa vēlme bija taisnīga; viņš vienkārši vēlējās pieņemt Tā Kunga gribu.

Pirms dažiem gadiem mani draugi — kāds dārgs, uzticīgs pāris — tika svētīti ar dēlu, pēc kura viņi jau sen bija lūguši un gaidījuši. Viņu māja kļuva priekpilna un mūsu draugi ar viņu meitu, kas tolaik bija viņu vienīgais bērns, izbaudīja laiku ar tikko dzimušo, mazo puisēnu. Tomēr kādu dienu notika kas negaidīts: mazais zēns, kurš bija tikai aptuveni trīs gadus vecs, pēkšņi ieslīga komā. Tiklīdz es to uzzināju, es piezvanīju savam draugam, lai izteiktu līdzjūtību šajā grūtajā brīdī. Taču caur viņa doto atbildi es guvu mācību. Viņš teica: „Ja Tēvs vēlēsies viņu paņemt pie Sevis, tad mēs ar to samierināsimies.” Mana drauga vārdos nebija ne mazākās sūdzēšanās, nepakļaušanās vai neapmierinātības. Tieši pretēji, viss, ko es varēju saklausīt viņa vārdos, bija pateicība Dievam par to, ka Viņš bija ļāvis viņiem izbaudīt šo īso brīdi ar savu mazo dēliņu, kā arī viņa pilnīgo vēlēšanos pieņemt Tēva gribu attiecībā uz viņiem. Dažas dienas vēlāk mazais bērniņš tika paņemts uz savu celestiālo mājokli.

Dosimies uz priekšu, apgūstot savus pienākumus, pieņemot pareizus lēmumus, rīkojoties saskaņā ar tiem un pakļaujoties Tēva gribai.

Cik pateicīgs un laimīgs es esmu par lēmumu, ko mans tēvs man ļāva pieņemt pirms 47 gadiem! Laika gaitā es esmu sapratis, ka nosacījums, kādu viņš man deva — būt atbildīgam par pieņemto lēmumu — nozīmēja būt atbildīgam mana Debesu Tēva priekšā un īstenot savu un līdzcilvēku glābšanu, tādējādi topot līdzīgākam mana Tēva iecerei par to, kādam man vajadzētu kļūt. Šajā ļoti īpašajā dienā es liecinu, ka Dievs, mūsu Tēvs, un Viņa mīļotais Dēls dzīvo. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.