Pēdējo dienu svētie, turpiniet censties
Elders Deils G. Renlands
no Septiņdesmitajiem
Kad mēs cenšamies, esam neatlaidīgi un palīdzam citiem darīt to pašu, mēs esam patiesi pēdējo dienu svētie.
Mani dārgie brāļi un māsas, 2013. gada decembrī pasaule sēroja par Nelsona Mandelas nāvi. Pēc 27 gadu ieslodzījuma par viņa dalību cīņā pret rasu nevienlīdzību, Mandela bija pirmais demokrātiski ievēlētais Dienvidāfrikas prezidents. Viņa piedošana tiem, kuri viņu ieslodzīja, bija ievērības cienīga. Viņš ieguva vispārēju cieņu un slavu.1 Mandela bieži centās noliegt uzslavas sakot: „Es neesmu svētais — tas ir, ja vien jūs domājat, ka svētais ir grēcinieks, kurš turpina censties.”2
Šim apgalvojumam — „svētais ir grēcinieks, kurš turpina censties” — vajadzētu pārliecināt un iedrošināt Baznīcas locekļus. Lai gan uz mums atsaucas kā uz „pēdējo dienu svētajiem”, mēs dažreiz baidāmies no šī apzīmējuma. Jēdziens svētie parasti tiek izmantots, lai apzīmētu tos, kuri ir sasnieguši paaugstinātu svētuma stāvokli vai pat pilnību. Un mēs ļoti labi zinām, ka mēs neesam perfekti.
Tomēr mūsu teoloģija mūs māca, ka mēs varam kļūt pilnīgi, atkārtoti un pastāvīgi „pilnībā paļaujoties” uz Kristus mācību: izrādot ticību Viņam, nožēlojot grēkus, pieņemot Svēto Vakarēdienu, lai atjaunotu kristību derības un svētības, un pieņemot Svēto Garu par pastāvīgo pavadoni. Kad mēs to darām, mēs kļūstam līdzīgāki Kristum un spējam pastāvēt līdz galam it visā, ko tas sevī ietver.3 Mazāk formālos izteikumos runājot, Dievam daudz vairāk rūp tas, kas mēs esam un par ko mēs kļūstam, nekā tas, kas mēs reiz bijām.4 Viņam rūp, ka mēs turpinām censties.
Komēdija Kā jums tīk, ko sarakstījis angļu dramaturgs Viljams Šekspīrs, attēlo dramatiskas pārmaiņas varoņa dzīvē. Vecākais brālis mēģina nogalināt savu jaunāko brāli. Pat zinot šo, jaunākais brālis izglābj savu ļauno brāli no neizbēgamas nāves. Kad vecākais brālis uzzina par šo nepelnīto līdzjūtību, viņš ir pilnīgi un uz visiem laikiem mainījies, un tas ir tas, ko viņš sauc par „pievēršanos”. Vēlāk vairākas sievietes uzrunāja vecāko brāli un jautāja: „Vai tas biji tu, kas tik bieži sazvērējās nogalināt [savu brāli]?”
Vecākais brālis atbildēja: „Tas biju es, bet tāds neesmu tagad. Es nekaunos jums pastāstīt, kāds es biju, — kopš manas pievēršanās, man ir tik patīkami būt tādam, kāds es tagad esmu.”5
Pateicoties Dieva žēlsirdībai un Jēzus Kristus Izpirkšanai, mums šādas pārmaiņas nav tikai literārs izdomājums. Tas Kungs paziņoja caur Ecēhiēlu:
„Un bezdievis neies bojā savas bezdievības dēļ, ja viņš atgriežas no savas bezdievības. …
… Un tas atgriežas no saviem grēkiem un rīkojas pēc patiesības un taisnības;
… atdod viņam ieķīlāto tā īpašniekam, atmaksā par laupīto un staigā pēc dzīves likumiem, un nedara ļauna, tad tas patiesi dzīvos un nemirs. …
Viņa grēkus, ko viņš nodarījis, vairs nepieminēs, viņš rīkojas pēc patiesības un taisnības, viņš patiesi dzīvos.”6
Dievs Savā žēlsirdībā apsola piedošanu, kad mēs nožēlojam un atgriežamies no bezdievības, — tā, ka mūsu grēki netiks mums pat pieminēti. Pateicoties Kristus Izpirkšanai un mūsu grēku nožēlošanai, mēs varam skatīties uz saviem pagātnes darbiem un teikt: „Tas biju es, bet tas nav tas, kāds es esmu tagad.” Neatkarīgi no tā, cik ļauni esam bijuši, mēs varam teikt: „Tāds es biju. Bet tas pagātnes ļaundaris vairs nav tas, kas es esmu tagad.”7
Prezidents Tomass S. Monsons ir mācījis: „Viena no vislielākajām Dieva dāvanām mums ir prieks censties atkal, jo nevienai neveiksmei nekad nevajadzētu būt pēdējai.”8 Pat ja mēs esam veikuši tīšas un apzinātas izvēles grēkot vai atkārtoti pieredzējuši neveiksmes un vilšanos, tomēr brīdī, kad nolemjam mēģināt vēlreiz, Kristus Izpirkšana var mums palīdzēt. Un mums vajag atcerēties, ka tas nav Svētais Gars, kas mums stāsta, ka mēs esam tik daudzas reizes kļūdījušies, ka mums pat vairs nevajadzētu mēģināt nožēlot.
Dievs vēlas, lai pēdējo dienu svētie turpinātu censties ne tikai attiecībā uz grēku pārvarēšanu. Vai mēs ciešam grūtībās nonākušu attiecību, ekonomisku problēmu, slimību vai kāda cita cilvēka grēku seku dēļ, Glābēja bezgalīgā Izpirkšana var dziedēt pat — un jo īpaši — tos, kuri ir nevainīgi cietuši. Viņš pilnībā saprot, ko tas nozīmē — nevainīgi ciest par cita cilvēka pārkāpuma sekām. Kā tika pravietots, Glābējs „dziedinā[s] sagrauztas sirdis, … dāvā[s] galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā [un] svētku drānas noskumuša gara vietā.”9 Lai kas arī nenotiktu, Dievs sagaida, ka ar Viņa palīdzību pēdējo dienu svētie turpinās censties.
Tāpat kā Dievs priecājas, kad mēs esam neatlaidīgi, tāpat Viņš ir vīlies, ja mēs neatzīstam, ka arī citi cenšas. Mūsu tuva draudzene Toba dalījās, kā viņa mācījās šo principu no savas mātes Jūlijas. Jūlija un Toba bija starp agrīnajiem melnādainajiem jaunpievērstajiem Dienvidāfrikā. Pēc tam, kad rasu nevienlīdzības režīms beidzās, melnādainajiem un baltādainajiem Baznīcas locekļiem tika atļauts kopā apmeklēt baznīcu. Daudziem sabiedrības vienlīdzība dažādu rasu starpā bija jaunums un izaicinājums. Kādu reizi, kad Jūlija un Toba apmeklēja baznīcu, viņas juta, ka baltādainie Baznīcas locekļi pret viņām izturējās diezgan nelaipni. Kad viņas devās prom, Toba rūgtumā sūdzējās savai mātei. Jūlija mierīgi klausījās, līdz Toba bija izpaudusi savu neapmierinātību. Tad Jūlija teica: „Ak, Toba, Baznīca ir kā liela slimnīca, un mēs katrs savā veidā esam slimi. Mēs nākam uz baznīcu, lai mums palīdzētu.”
Jūlijas piebilde atspoguļo vērtīgu izpratni. Mums ne tikai vajadzētu būt iecietīgiem, kamēr citi strādā pie savām „slimībām”; mums jābūt arī laipniem, pacietīgiem, atbalstošiem un saprotošiem. Tādā pašā veidā, kā Dievs iedrošina mūs turpināt censties, Viņš sagaida arī no mums, ka dosim pārējiem iespēju darīt to sev piemērotā laikā. Izpirkšana ienāks mūsu dzīvēs vēl lielākā mērā. Mēs tad atzīsim, ka neatkarīgi no acīm redzamām atšķirībām, mums visiem ir nepieciešama tā pati bezgalīgā Izpirkšana.
Pirms vairākiem gadiem brīnišķīgs jaunais vīrietis, vārdā Kērtiss, tika aicināts kalpot misijā. Viņš bija tāds misionārs, kādu katrs misijas prezidents lūdz. Viņš koncentrējās un smagi strādāja. Kādā brīdī viņš tika nozīmēts par pārinieku misionāram, kurš bija nenobriedis, neveikli jutās sabiedrībā un nebija sevišķi sajūsmināts par darba veikšanu.
Kādu dienu braucot ar saviem velosipēdiem, Kērtiss paskatījās atpakaļ un ieraudzīja, ka viņa pārinieks nezināma iemesla dēļ bija nokāpis no velosipēda un gāja kājām. Klusībā Kērtiss pauda savu neapmierinātību Dievam, ka tas bija ļoti grūti — būt par pārinieku tādam, kam nepieciešams ļoti stiprs pamudinājums, lai kaut kas tiktu paveikts. Dažus mirkļus vēlāk Kērtiss atskārta, it kā Dievs viņam teiktu: „Zini, Kērtis, salīdzinājumā ar Mani, jūs abi neesiet nemaz tik ļoti atšķirīgi.” Kērtiss saprata, ka viņam vajadzēja būt pacietīgam ar nepilnīgu pārinieku, kurš tomēr centās savā veidā.
Mans aicinājums jums visiem ir izvērtēt savas dzīves, nožēlot grēkus un turpināt censties. Ja mēs necenšamies, mēs esam tikai pēdējo dienu grēcinieki; ja mēs neesam neatlaidīgi, mēs esam pēdējo dienu slaisti; un, ja mēs neļaujam citiem censties, mēs esam tikai pēdējo dienu liekuļi.10 Kad mēs cenšamies, esam neatlaidīgi un palīdzam citiem darīt to pašu, mēs esam patiesi pēdējo dienu svētie. Kad mēs mainīsimies, mēs atklāsim, ka Dievam patiešām daudz vairāk rūp tas, kādi mēs esam un par ko mēs kļūstam, nekā tas, kādi mēs reiz bijām.11
Es esmu ļoti pateicīgs par Glābēju, par Viņa bezgalīgo Izpirkšanu un par pēdējo dienu praviešiem, kuri iedrošina mūs būt par pēdējo dienu svētajiem un turpināt censties.12 Es liecinu, ka Glābējs patiešām ir dzīvs, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.