Atgriešanās pie ticības
Rozmarija M. Viksoma
Sākumskolas vispārējā prezidente
Katrs no mums var stiprināt savu ticību Jēzum Kristum, dodoties savā personīgajā ceļojumā un rodot prieku.
Prezident Monson, šajā Lieldienu rītā mēs esam pateicīgi, ka varam dzirdēt mūsu pravieša balsi. Mēs novērtējam jūsu vārdus un arī jūsu padomu: „Rast prieku ceļojumā”1; „Nākotne ir tik spoža, cik spoža ir jūsu ticība”.2
Šogad Sākumskolas bērni dalās priekā un savā ticības spožumā pret Jēzu Kristu, dziedot dziesmu „Es zinu — mans Glābējs mani mīl”. Viņi dzied patiesību: „Es zinu, Viņš dzīvo! … Atdošu Viņam savu sirdi.”3 Tāpat kā Sākumskolas bērni, arī katrs no mums var stiprināt savu ticību Jēzum Kristum, dodoties savā personīgajā ceļojumā un rodot prieku.
Nesen kādā svētdienas Palīdzības biedrības stundā es dzirdēju, kā kāda jauna māmiņa dalās sava pievēršanās ceļojuma stāsta daļā. Viņa uzauga Baznīcā kopā ar vecākiem, kuri viņai mācīja evaņģēliju. Viņa apmeklēja Sākumskolas, Jauno sieviešu un semināra stundas. Viņai ļoti patika mācīties un atklāt patiesības. Viņa pastāvīgi centās saprast, kāpēc lietas notiek tieši tādā, ne citādā veidā. Elders Rasels M. Nelsons ir teicis: „Tas Kungs var mācīt tikai to cilvēku, kurš uzdod jautājumus”.4 Un šo jauno sievieti varēja mācīt.
Pēc vidusskolas viņa iestājās universitātē, tika saistīta templī ar vīrieti, kurš bija atgriezies no misijas, un tika svētīta ar skaistiem bērniem.
Ar izzināšanas garu šī māmiņa turpināja uzdot jautājumus. Taču, jautājumiem kļūstot sarežģītākiem, tādas kļuva arī atbildes. Un dažreiz atbildes nebija — vai arī nebija tādas, kas sniedza mieru. Galu galā, cenšoties rast atbildes, radās arvien vairāk un vairāk jautājumu, un viņa sāka apšaubīt savas ticības pamatus.
Šajā sarežģītajā laikā daži viņai teica: „Vienkārši paļaujies uz to, kam es ticu.” Taču viņa domāja: „Es nevaru. Es nesaprotu; jūs neesat tie, kam jātiek galā ar šīm problēmām.” Viņa paskaidroja: „Es vēlējos būt pieklājīga pret tiem, kuriem nebija šaubu, un vēlējos, lai viņi būtu pieklājīgi pret mani.” Un daudzi tādi arī bija.
Viņa teica: „Mani vecāki zināja, kā es jutos, un neuzbāzās ar liekiem jautājumiem. Viņi izvēlējās mani mīlēt, kamēr es centos visu saprast pati.” Tāpat arī šīs jaunās māmiņas bīskaps ar viņu bieži tikās un runāja par to, ka viņai uzticas.
Arī bīskapijas locekļi viņai izrādīja mīlestību, un viņa jutās iederīga. Viņas bīskapija nebija vieta, kur bija jāizliekas, ka esi perfekta; tā bija vieta, kur citam citu atbalstīt.
„Tas bija interesanti,” viņa atceras. „Šajā laikā es jutu ciešu saikni ar saviem vecvecākiem, kuri bija miruši. Viņi mani atbalstīja un mudināja turpināt censties. Es jutu viņus sakām: „Koncentrējies uz to, ko tu zini.””
Neskatoties uz to, ka daudzi cilvēki viņai sniedza lielu atbalstu, viņa kļuva neaktīva. Viņa teica: „Es nenovērsos no Baznīcas sliktas attieksmes vai garīgas apātijas dēļ, vai meklējot iemeslu, lai nepildītu baušļus, vai meklējot vieglu veidu, lai pārstātu šaubīties. Es jutu, ka man vajag atbildi uz jautājumu: „Kam es patiesībā ticu?””
Tajā brīdī viņa izlasīja grāmatu ar Mātes Terēzes pierakstiem, kura bija sastapusies ar līdzīgām izjūtām. 1953. gada vēstulē Māte Terēze rakstīja: „Lūdzu, lūdziet par mani sirsnīgi, lai es nesabojātu Viņa darbu un lai Tas Kungs varētu Sevi parādīt, — jo manī ir tik briesmīga tumsība, it kā viss būtu miris. Tā, vairāk vai mazāk, es esmu jutusies, līdzko uzsāku „šo darbu”. Lūdziet Tam Kungam, lai Viņš man dotu drosmi.”
Arhibīskaps Pjērs atbildēja: „Dievs tevi vada, mīļā Māte; tu patiesībā neesi tādā tumsībā, kādā domā, ka esi. Ceļš, kuram jāseko, ne vienmēr uzreiz ir saprotams. Lūdz pēc zināšanām; nepieņem lēmumu pārāk ātri, uzklausi to, kas citiem ir sakāms, apsver viņu dotos padomus. Tu vienmēr atradīsi kaut ko, kas tev palīdzēs. … Vadies pēc ticības, lūgšanas un saprāta, un, ja tavi nodomi būs taisnīgi, tev ar to pietiks.”5
Mana draudzene nodomāja: ja Māte Terēze varēja dzīvot saskaņā ar savu ticību, nezinot visas atbildes un nejūtot pilnīgu skaidrību visās lietās, varbūt arī viņa var darīt tāpat. Viņa spēra vienu vienkāršu soli pretī ticībai — un tad nākamo. Viņa varēja koncentrēties uz tām patiesībām, kam viņa ticēja, un ļāva šīm patiesībām piepildīt viņas prātu un sirdi.
Atskatoties atpakaļ, viņa teica: „Mana liecība bija kļuvusi par pelnu kaudzi. Tā bija nodegusi. Viss, kas palika, bija Jēzus Kristus.” Viņa turpināja: „Taču Viņš tevi nepamet, kad tev ir jautājumi. Ja tu centies turēt baušļus, durvis ir plaši atvērtas. Lūgšana un Svēto Rakstu studēšana kļūst ārkārtīgi svarīga.”
Lai atjaunotu savu ticību, viņa sāka ar evaņģēlija pamatprincipiem. Viņa nopirka Sākumskolas dziesmu grāmatu un sāka lasīt dziesmu vārdus. Tie viņai kļuva ļoti tuvi. Viņa lūdza pēc ticības, lai atbrīvotos no smaguma, ko juta.
Viņa saprata, ka, atrodot kādu apgalvojumu, kas viņā radīja šaubas, viņa „varēja apstāties, lai apdomātu, kā šis princips sasaucas ar to, ko viņa jau zināja, un kā viņa šo evaņģēlija mācību varēja attiecināt uz savu dzīvi”. Viņa teica: „Es jautāju — vai šis ir pareizais ceļš man un manai ģimenei?” Dažreiz es sev jautāju: „Ko es vēlos saviem bērniem?” Es sapratu, ka vēlos, lai viņiem būtu tempļa laulības. Tajā brīdī ticība atgriezās manā sirdī.”
Elders Džefrijs R. Holands ir teicis: „Pazemība, ticība un Svētā Gara ietekme vienmēr būs noteicoša visos patiesības meklējumos.”6
Lai gan viņai bija jautājumi par Mormona Grāmatas izcelsmi, viņa nevarēja noliegt patiesības, ko tajā bija uzzinājusi. Viņa vairāk studēja Jauno Derību, lai labāk saprastu Glābēju. „Bet galu galā,” viņa teica. „Es atkal sāku lasīt Mormona Grāmatu, jo man patika, kā es jutos, lasot par Jēzu Kristu un Viņa Izpirkšanu.”
Viņa pabeidza stāstīt: „Ir nepieciešams iegūt pašam savas garīgās pieredzes saistībā ar patiesībām šajā grāmatā.” Un viņai tādas bija. Viņa paskaidroja: „Es lasīju Mosijas grāmatu un caur tajā rakstīto pilnībā sajutu, ka mums ir jātic Dievam. „Ticiet Dievam; ticiet, ka Viņš ir un ka Viņš ir visu radījis … ; ticiet, ka Viņam ir visa gudrība un visa vara gan debesīs, gan uz zemes; ticiet, ka cilvēks nesaprot visu to, ko Tas Kungs var saprast.”7
Šajā brīdī es saņēmu aicinājumu kalpot par Sākumskolas pianisti. „Tas bija droši,” viņa teica. „Es vēlējos, lai mani bērni apmeklētu Sākumskolu, un šādā veidā es varēju būt kopā ar viņiem. Un es vēl nebiju gatava kādu mācīt.” Kalpojot viņa turpināja izjust apkārtējo cilvēku aicinājumu: „Nāc, mēs vēlamies, lai esi kopā ar mums un neatkarīgi no tā, kādā garīgajā stāvoklī šobrīd atrodies, mēs tev palīdzēsim ar to tikt galā. Dari tik, cik tu šobrīd vari.”
Spēlējot Sākumskolas dziesmas, viņa bieži vien pie sevis nodomāja: „Šīs ir patiesības, kuras es mīlu. Es joprojām varu liecināt. Es varu liecināt par tām lietām, par kurām esmu pārliecināta un kurām uzticos. Tās varbūt nebūs pilnīgas zināšanas, bet tās būs manējās. Es gūšu stiprāku liecību par lietām, par kurām es liecināšu. Ir skaisti koncentrēties uz evaņģēlija pamatprincipiem un sajust skaidrību.”
Tajā svētdienas rītā, kad es klausījos, kā šī jaunā māsa dalījās sava ceļojuma stāstā, es atcerējos, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kur mums jāceļ savs pamats.8 Es arī atcerējos eldera Džefrija R. Holanda doto padomu: „Stingri turieties pie tā, ko jūs jau zināt, esiet stipri, līdz saņemsit papildu zināšanas.”9
Viņas stundā es daudz pilnīgāk sapratu, ka atbildes uz mūsu patiesajiem jautājumiem nāk tad, kad mēs tās dedzīgi meklējam un dzīvojam saskaņā ar baušļiem. Man tika atgādināts, ka mūsu ticība var mums palīdzēt ticēt lietām, kas mums tajā brīdī neliekas loģiski izskaidrojamas.
Un, ak, kā es vēlos būt tāda, kā tie cilvēki, kuri bija klāt šai jaunajai māmiņai, lai viņu mīlētu un atbalstītu. Prezidents Dīters F. Uhtdorfs teica: „Mēs visi esam svētceļnieki, kas meklē Dieva gaismu, kamēr staigājam pa māceklības taku. Mēs nenosodām citus par to gaismas daudzumu, kas viņiem ir vai nav; drīzāk mēs lolojam un veicinām jebkuru gaismu, līdz tā kļūst skaidra, spoža un patiesa.”10
Kad Sākumskolas bērni dzied — „Es pateicos Tev, dārgais Tēvs”, viņi jautā: „Debesu Tēvs, vai tu tur patiešām esi? Un vai tu dzirdi un atbildi uz katra bērna lūgšanām?”11
Arī mēs varētu prātot: „Vai Debesu Tēvs patiešām tur ir?” Tā gūsim prieku saprotot — gluži, kā mana draudzene saprata —, ka atbildes nāk klusos un vienkāršos apliecinājumos. Es liecinu, ka šie vienkāršie apliecinājumi nāk tad, kad Tā Kunga griba kļūst par mūsējo. Es liecinu, ka patiesība ir uz Zemes un Viņa evaņģēlijs ir atrodams Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.