Nāves vairs nebūs

Elders Pauls V. Džonsons

no Septiņdesmitajiem

Visiem, kuri ir sērojuši par kādu, ko viņi mīl, Augšāmcelšanās ir lielu cerību avots.

Pirms nedēļas bija Lieldienas, un mūsu domas tika vērstas uz Izpirkšanas upuri un Tā Kunga, Jēzus Kristus, Augšāmcelšanos. Šajā gadā vairāk nekā iepriekš es esmu domājis un gremdējies pārdomās par Augšāmcelšanos.

Gandrīz pirms gada nomira mūsu meita Alisa. Viņa cīnījās ar audzēju gandrīz astoņus gadus un piedzīvoja vairākas operācijas, dažādas ārstēšanas metodes, aizraujošus brīnumus un dziļas vilšanās. Mēs vērojām, kā viņas fiziskais stāvoklis pasliktinājās, kad tuvojās viņas mirstīgās dzīves beigas. Bija mokoši redzēt, ka tas notika ar mūsu dārgo meitu — mazo mazuli ar možām acīm, kura bija izaugusi par talantīgu, brīnišķīgu sievieti, sievu un māti. Es domāju, ka mana sirds salūzīs.

Pagājušajā gadā ap Lieldienu laiku, nedaudz vairāk kā mēnesi, pirms Alisa nomira, viņa rakstīja: „Lieldienas ir atgādinājums visam tam, uz ko es pati ceru. Kādu dienu es tikšu dziedināta, un kādu dienu es kļūšu vesela. Kādu dienu manā ķermenī vairs nebūs ne metāla, ne plastmasas. Kādu dienu mana sirds būs brīva no bailēm un mans prāts būs brīvs no raizēm. Es nelūdzu, lai tas notiktu drīz, bet es esmu patiesi priecīga ticēt skaistajai pēcnāves dzīvei.”¹

Jēzus Kristus Augšāmcelšanās nodrošina to, uz ko Alisa cerēja un kas iedveš katrā no mums „cerības pamatu”.² Prezidents Gordons B. Hinklijs runāja par Augšāmcelšanos kā „par dižāko notikumu visas cilvēces vēsturē”.³

Jēzus Kristus Izpirkšana īstenoja Augšāmcelšanos,⁴ un tai ir izšķiroša loma diženajā pestīšanas iecerē. Mēs esam Debesu vecāku gara bērni.⁵ Kad mēs uzsākam šo zemes dzīvi, mūsu gars tiek savienots ar mūsu ķermeni. Mēs piedzīvojam visus ar mirstīgo dzīvi saistītos priekus un izaicinājumus. Kad cilvēks nomirst, viņa gars tiek nošķirts no viņa ķermeņa. Augšāmcelšanās padara iespējamu cilvēka garam un ķermenim atkal tikt apvienotiem, tikai šoreiz šis ķermenis būs nemirstīgs un pilnīgs — nebūs pakļauts sāpēm, slimībām vai citām problēmām.⁶

Pēc augšāmcelšanās gars vairs nekad netiks nošķirts no ķermeņa, jo Glābēja Augšāmcelšanās īstenoja pilnīgu uzvaru pār nāvi. Lai piepildītu mūsu mūžīgo sūtību, mums ir nepieciešama šī nemirstīgā dvēsele — gars un ķermenis — mūžīgā vienotībā. Ar nedalāmi savienotu garu un ķermeni mēs varam „saņemt prieka pilnību”.⁷ Patiesībā, bez Augšāmcelšanās mēs nekad nevarētu saņemt prieka pilnību un kļūtu nelaimīgi uz mūžiem.⁸ Pat ticīgie, taisnīgie cilvēki uzskata sava ķermeņa nošķiršanu no sava gara kā gūstu. Mēs tiekam atbrīvoti no šī gūsta caur Augšāmcelšanos, kas atpestī un atraisa no nāves saitēm vai važām.⁹ Pestīšana nav iespējama bez mūsu gara un bez mūsu ķermeņa.

Katram no mums ir fizisko, mentālo un emocionālo spēju ierobežojumi un vājības. Daži no šiem izaicinājumiem tagad šķiet tik neatrisināmi, bet galu galā tiks atrisināti. Neviena no šīm problēmām mūs vairs nemocīs — pēc tam, kad mēs augšāmcelsimies. Alisa izpētīja izdzīvošanas iespējamību cilvēkiem ar šāda veida audzēju, kāds bija viņai, un rezultāti nebija iepriecinoši. Viņa rakstīja: „Tomēr to var izārstēt, tāpēc es nebaidos. Jēzus jau ir izdziedinājis mani un jūs no audzēja. … Man paliks labāk. Esmu priecīga, ka es to zinu.”¹⁰

Mēs varam aizvietot vārdu audzējs ar jebkurām citām fiziskām, mentālām vai emocionālām kaitēm, ar kurām mēs varētu saskarties. Pateicoties Augšāmcelšanai, tās jau ir izdziedinātas. Augšāmcelšanās brīnums, pilnīga izdziedināšana nav pa spēkam mūsdienu medicīnai. Bet tas nav neiespējams Dievam. Mēs zinām, ka tas ir iespējams, jo Glābējs ir augšāmcēlies un īstenojis Augšāmcelšanos arī par katru no mums.¹¹

Glābēja Augšāmcelšanās pierāda, ka Viņš ir Dieva Dēls un ka tas, ko Viņš mācīja, ir patiesība. „Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis.”¹² Nav lielāks pierādījums Viņa dievišķumam, par Viņa piecelšanos no kapa ar nemirstīgu ķermeni.

Mēs zinām par Augšāmcelšanos no lieciniekiem Jaunās Derības laikos. Papildus sievietēm un vīriešiem, par kuriem mēs lasām evaņģēlijos, Jaunā Derība pārliecina mūs, ka simtiem cilvēku patiesībā redzēja augšāmcēlušos Kungu.¹³ Un Mormona Grāmata stāsta vēl par daudziem simtiem: „Ļaužu pulks gāja un lika savas rokas Viņa sānos, … un [viņi], redzējuši ar savām acīm un pataustījuši ar savām rokām, droši zināja un liecināja, ka tas ir Viņš, par kuru bija rakstījuši pravieši, ka Tam jānāk.”¹⁴

Tām senajām liecībām ir pievienotas pēdējo dienu liecības. Patiesībā, šīs atklāšanas sākumā Džozefs Smits redzēja augšāmcēlušos Glābēju kopā ar Tēvu.¹⁵ Mūsdienu pravieši un apustuļi ir liecinājuši par augšāmceltā, dzīvā Kristus īstenību.¹⁶ Tāpēc mēs varam teikt: „Kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku.”¹⁷ Un katrs no mums var būt daļa no liecinieku pulka, kuri zina caur Svētā Gara spēku, ka tas, ko mēs svinam Lieldienās, patiesībā notika, — Augšāmcelšanās ir īsta.

Glābēja Augšāmcelšanās īstenība aizstāj mūsu sirdssāpes ar cerību, jo līdz ar to nāk pārliecība, ka visi pārējie evaņģēlija apsolījumi ir tikpat īsti — apsolījumi, kas ir ne mazāk brīnumaini kā Augšāmcelšanās. Mēs zinām, ka Viņam ir spēks attīrīt mūs no visiem mūsu grēkiem. Mēs zinām, ka Viņš uzņēmās visas mūsu vājības, sāpes un netaisnības, kuras mēs izcietām.¹⁸ Mēs zinām, ka Viņš ir „[uzcēlies] no mirušajiem, ar dziedinājumu savos spārnos”.¹⁹ Mēs zinām, ka Viņš var padarīt mūs veselus — neatkarīgi no tā, kas mūs ir salauzis. Mēs zinām, ka Viņš „nožāvēs visas asaras no [mūsu] acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs”.²⁰ Mēs zinām, ka mēs varam būt „sasnieguši pilnību caur Jēzu …, kurš veica šo pilnīgo Izpirkšanu”,²¹ ja vien mums būs ticība un mēs sekosim Viņam.

Iedvesmojošās oratorijas Mesija beigās Hendelis apustuļa Pāvila vārdiem sacerēja skaistu mūziku, kas pauž prieku par Augšāmcelšanos.

„Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti,

piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. … Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.

Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā.

… tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!

Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? …

Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu, Jēzu Kristu.”²²

Es esmu pateicīgs par svētībām, kuras ir mūsu, pateicoties Tā Kunga, Jēzus Kristus, Izpirkšanai un Augšāmcelšanai. Visiem, kuri ir apbedījuši savu bērnu vai raudājuši pie dzīvesbiedra zārka, vai sērojuši par vecāka nāvi, vai par kādu, ko viņi mīl, Augšāmcelšanās ir lielu cerību avots. Cik gan spēcīga būs šī pieredze — redzēt viņus atkal — ne tikai kā garus, bet ar augšāmceltiem ķermeņiem!

Es ilgojos atkal redzēt savu māti un sajust viņas maigo pieskārienu, un ielūkoties viņas mīlošajās acīs. Es vēlos redzēt sava tēva smaidu un dzirdēt viņa smieklus, un redzēt viņu kā augšāmceltu, pilnīgu būtni. Raugoties uz priekšu ar ticības aci, es iztēlojos Alisu, pilnībā neaizsniedzamu pasaulīgajām raizēm vai jebkuriem nāves dzeloņiem, — augšāmcēlušos. Nevainojamā Alisa būs uzvarējusi un saņēmusi prieka pilnību.

Pirms dažām Lieldienām viņa vienkārši rakstīja: „Dzīve Viņa vārdā. Tik liela cerība. Vienmēr. Cauri visam. Es mīlu, ka Lieldienas man par to atgādina.”²³

Es liecinu par Augšāmcelšanās īstenumu. Jēzus Kristus dzīvo, un, pateicoties Viņam, mēs visi atkal dzīvosim. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.