Dievišķības spēks

Elders Kents F. Ričards

no Septiņdesmitajiem

Katrs templis ir Dieva svētnīca, svēts nams, un mēs katrs varam tur mācīties un uzzināt par dievišķības spēku.

Tikai dažus mēnešus pirms pravieša Džozefa Smita nāves viņš satikās ar Divpadsmit apustuļiem, lai pārrunātu Baznīcas lielākās vajadzības tajā īpaši grūtajā laikā. Viņš tiem teica: „Templis mums ir nepieciešams vairāk par visu citu.”¹ Noteikti šajā pārbaudījumu pilnajā laikā mums un mūsu ģimenēm templis ir nepieciešams vairāk par visu citu.

Nesenajā tempļa iesvētīšanā es biju sajūsmā par visu, ko pieredzēju. Man patika atvērto durvju diena, daudzo viesu, kas bija atnākuši apskatīt templi, sveicināšana, kultūras pasākums ar enerģiskiem un satrauktiem jauniešiem, kam sekoja brīnišķīgās iesvētīšanas sesijas. Gars bija brīnišķīgs. Daudzi tika svētīti. Tad, nākamajā rītā, es un mana sieva iegājām kristību baseinā, lai piedalītos vairāku mūsu senču kristīšanā. Paceļot roku, lai izpildītu kristību priekšrakstu, mani pārņēma Svētā Gara spēks. Es no jauna guvu atskārsmi, ka patiesais tempļa spēks ir priekšrakstos.

Kā Tas Kungs to ir atklājis — Melhisedeka priesterības pilnība ir rodama templī un tā priekšrakstos, „jo tanī ir noteiktas svētās priesterības atslēgas, lai jūs varētu saņemt slavu un godību”.² „Tādēļ tās priekšrakstos tiek pasludināts dievišķības spēks.”³ Tas ir solījums jums un jūsu ģimenei.

Mūsu pienākums ir „pieņemt” to, ko Tēvs mums dod.⁴ „Jo tam, kas pieņem, tiks dots pārpilnam, pat spēks”⁵, — spēks pieņemt visu, ko Viņš var dot un dos — tagad un mūžībā,⁶ spēku kļūt par Dieva dēliem un meitām,⁷ zināt „debesu spēkus”,⁸ spēku runāt Viņa vārdā⁹ un saņemt „[Viņa] Gara spēku.”¹⁰ Šie spēki katram no mums personīgi kļūst pieejami caur tempļa priekšrakstiem un derībām.

Nefijs savā vīzijā redzēja mūsdienas: „Es, Nefijs, redzēju Dieva Jēra spēku, ka tas nolaidās uz Jēra Baznīcas svētajiem un uz Tā Kunga derības ļaudīm, kas bija izkaisīti pa visu zemes virsu; un viņi bija bruņoti ar taisnību un ar Dieva spēku lielā slavā.”¹¹

Nesen man bija privilēģija piedalīties kāda tempļa atvērto durvju dienās kopā ar prezidentu Raselu M. Nelsonu un viņa ģimeni, kad viņš pulcēja viņus pie saistīšanas altāra un paskaidroja viņiem, ka viss, ko mēs Baznīcā darām, — katra sanāksme, pasākums, stunda un kalpošana — mūs sagatavo ieiet templī un nomesties ceļos pie altāra, lai saņemtu visas Tēva apsolītās mūžības svētības.¹²

Sajūtot dzīvē tempļa svētības, mūsu sirdis pievēršas mūsu ģimenēm — dzīvajām un mirušajām.

Nesen es biju liecinieks tam, kā kristībās par mirušajiem senčiem piedalījās trīs paaudžu ģimene. Pat vecāmāte piedalījās, kaut arī viņa bija noraizējusies par iegremdēšanu zem ūdens. Kad viņa tika izcelta no iegremdēšanas un apskāva savu vīru, pār viņas vaigiem plūda prieka asaras. Vectēvs un tēvs kristīja viens otru un daudzus mazbērnus. Kādu lielu prieku ģimene varēja kopā pieredzēt? Visos tempļos ir laiks, kas ir atvēlēts tikai ģimenēm, lai ļautu jums, kopā ar ģimeni, ieplānot laiku kristību veikšanai.

Neilgi pirms savas nāves prezidents Džozefs F. Smits saņēma vīziju par mirušo pestīšanu. Viņš mācīja, ka tie, kas atrodas garu pasaulē, ir pilnīgi atkarīgi no priekšrakstiem, ko mēs pildām viņu labā. Svētajos Rakstos ir teikts: „Mirušie, kas nožēlo grēkus, tiks pestīti, caur paklausību Dieva nama priekšrakstiem.”¹³ Mēs pildām priekšrakstus viņu labā, bet viņi noslēdz un nes atbildību par katru derību, kas ir saistīta ar katru no šiem priekšrakstiem. Priekškars ir plāns, un templī tas viņiem paveras pilnībā.

Kādi tad ir mūsu personīgie pienākumi, lai mēs varētu tikt iesaistīti šajā darbā — gan kā apmeklētāji, gan darbinieki? Pravietis Džozefs Smits 1840. gadā svētajiem mācīja, ka „būs jāiegulda smags darbs un arī līdzekļi — un, tā kā šim [tempļu celtniecības] darbam jātiek pasteidzinātam taisnīgumā, svētajiem pienāktos izvērtēt savos prātos … un tad spert tādus soļus, kādi ir nepieciešami, lai šīs lietas paveiktu; un, apbruņojoties ar drosmi, apņemties darīt visu, kas viņu spēkos, uzņemoties tādu atbildību, it kā viss darbs būtu atkarīgs tikai no viņiem vien.”¹⁴

Jāņa atklāsmes grāmatā mēs lasām:

„Tie, kas ģērbti baltās drēbēs, kas viņi un no kurienes viņi nākuši?

… Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs.

Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa templī, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem.”¹⁵

Vai spējat iztēloties visus tos, kas šodien kalpo templī?

150 tempļos visā pasaulē kopā kalpo vairāk nekā 120 000 tempļa darbinieku. Tomēr vēl daudziem ir iespēja piedzīvot šo brīnišķīgo pieredzi. Kad prezidents Gordons B. Hinklijs paziņoja par plānu — visā pasaulē būvēt daudzus mazākus tempļus, viņa nodoms bija, lai „visi tempļa darbinieki būtu vietējie cilvēki, kas kalpotu arī citos aicinājumos savās bīskapijās un stabos”.¹⁶ Parasti tempļa darbinieki tiek aicināti kalpot divus vai trīs gadus, ar iespēju šo laiku pagarināt. Nav paredzēts, ka pēc tam, kad esat bijuši aicināti, jūs paliktu kalpot tik ilgi, cik tas ir jūsu spēkos. Daudzi ilgu laiku kalpojošie darbinieki, kad tiek atbrīvoti, savā sirdī saglabā mīlestību pret templi, ļaujot kalpot citiem, jauniem darbiniekiem.

Gandrīz pirms 100 gadiem apustulis Džons A. Vidso mācīja: „Mums vajag vairāk tempļa darbinieku, lai paveiktu [šo] brīnišķīgo darbu. … Mums vajag vairāk tempļa darbam pievērstus cilvēkus no dažādām paaudzēm. … Ir pienācis laiks … šajā jaunajā tempļu laikmetā aicināt aktīvai kalpošanai visus cilvēkus no visām paaudzēm. … Tempļa darbs ir … vērtīgs kā jaunajiem un aktīvajiem, tā arī vecajiem, kam daudzie dzīves pārbaudījumi jau ir aiz muguras. Jaunajam vīrietim vieta templī ir nepieciešama pat vairāk nekā viņa tēvam un viņa vectēvam, kam dzīves ir stabilas, pateicoties dzīves pieredzēm; un dzīvi sākušai jaunajai sievietei ir nepieciešams gars, ietekme un vadība, ko sniedz dalība tempļa priekšrakstos.”¹⁷

Daudzos tempļos tempļa prezidenti uzņem tikko aicinātos un dāvinājumu saņēmušos misionārus, jaunos vīriešus un sievietes, lai tie īsu brīdi varētu kalpot kā priekšrakstu darbinieki pirms došanās uz misionāru mācību centru. Šie jaunie cilvēki ir ne tikai svētīti ar iespēju kalpot, bet „viņi arī padara kalpošanu skaistāku un garīgāku visiem pārējiem, kas kalpo templī”.¹⁸

Es lūdzu vairākiem jauniem vīriešiem un sievietēm, kas bija kalpojuši templī kā tempļa darbinieki pirms un pēc misijas, lai viņi padalās savās sajūtās. Viņi izmantoja šādas frāzes, lai aprakstītu savu pieredzi, kalpojot templī:

Kalpojot templī, …

man ir „sajūta, it kā es būtu tuvāk manam Tēvam un Glābējam”;
es jūtu „pilnīgu mieru un laimi”;
man ir sajūta, ka „esmu mājās”;
es saņemu „svētumu, spēku un stiprinājumu”;
es sajūtu „manu svēto derību svarīgumu”;
„templis ir kļuvis par daļu no manis”;
„priekšrakstu laikā tie, par kuriem mēs veicam šos priekšrakstus, ir tuvu”;
„man tiek dots spēks pārvarēt kārdinājumus”; un
„templis ir uz mūžiem izmanījis manu dzīvi”.¹⁹

Kalpošana templī ir bagātīga un spēcīga pieredze cilvēkiem jebkurā vecumā. Pat tikko precēti pāri kalpo templī kopā. Prezidents Nelsons ir mācījis: „Kalpošana templī … ir cēls ģimenes darbs.”²⁰ Kā priekšrakstu darbinieks papildus tam, ka jūs pieņemat par jūsu senčiem veiktos priekšrakstus, arī jūs paši varat veikt priekšrakstus par viņiem.

Kā teicis prezidents Vilfords Vudrafs:

„Kāds lielāks aicinājums vīrietim [vai sievietei] var būt uz Zemes, kā būt apveltītam [apveltītai] ar spēku un pilnvarām iet un pildīt glābšanas priekšrakstus? …

… Jūs kļūstat par rīku Dieva rokās dvēseļu glābšanai. Cilvēka bērniem nav dots nekas cits, kas būtu tam līdzvērtīgs.”²¹

Vēl viņš teica:

„Jums tiks doti Svētā Gara maigie čuksti, un laiku pa laikam jūs saņemsiet Debesu dārgumus un palīdzību no eņģeļiem.”²²

„Tas ir tā vērts, lai mēs ziedotu visu, kas mums ir dots šajos īsajos dzīves gados uz Zemes.”²³

Nesen prezidents Tomass S. Monsons mums atgādināja, ka „tempļa svētības ir nenovērtējamas”.²⁴ „Neviens upuris nav pārāk liels.”²⁵

Nāciet uz templi. Nāciet bieži. Nāciet ar savu ģimeni un tās dēļ. Nāciet un palīdziet nākt arī citiem.

„Kas ir tie, kas ģērbušies baltās drēbēs?” Mani brāļi un māsas, jūs esat tie — jūs, kas esat saņēmuši tempļa priekšrakstus, kas esat ziedojuši, lai turētu tempļa derības, jūs, kas palīdzat savām ģimenēm un draugiem saņemt svētības no kalpošanas templī un kas palīdzat cits citam, ejot pa šo ceļu. Paldies jums par kalpošanu. Es liecinu, ka katrs templis ir Dieva svētnīca, svēts nams, un ka mēs katrs varam tur mācīties un uzzināt par dievišķības spēku, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.