„Lai Es varētu saistīt visus cilvēkus pie Sevis”
Elders Deils G. Renlands
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Ja mēs tuvosimies Dievam, mūsu dzīvē ienāks Jēzus Kristus spēcinošā Izpirkšana.
Mani dārgie brāļi un māsas, dzīvojot Āfrikā, es lūdzu padomu elderam Vilfordam V. Andersenam no Septiņdesmitajiem par to, kā palīdzēt svētajiem, kuri dzīvo nabadzībā. Viena no iespaidīgākajām atziņām, kurā viņš dalījās, bija šāda: „Jo tālāk devējs atrodas no saņēmēja, jo vairāk saņēmējam šķiet, ka viņam šī palīdzība pienākas.”
Tas ir Baznīcas labklājības sistēmas pamatprincips. Ja Baznīcas locekļi nevar parūpēties par savām vajadzībām, viņi, pirmkārt, vēršas pie saviem radiniekiem. Pēc tam, ja nepieciešams, viņi ar savām laicīgajām vajadzībām var vērsties pie vietējiem Baznīcas vadītājiem.1 Radinieki un vietējie Baznīcas vadītāji šiem trūkumcietējiem ir vistuvākie cilvēki, jo tiem nereti ir nācies sastapties ar līdzīgiem apstākļiem, un viņi vislabāk zina, kā palīdzēt. Tā kā devēji un saņēmēji, kuriem tiek palīdzēts saskaņā ar šo modeli, ir tik tuvi, saņēmēji jūtas pateicīgi un daudz retāk uzskata, ka viņiem šī palīdzība pienākas.
Izteikumam — „jo tālāk devējs atrodas no saņēmēja, jo vairāk saņēmējam šķiet, ka viņam šī palīdzība pienākas” — ir arī dziļš, garīgs pielietojums. Mūsu Debesu Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, ir vislielākie Devēji. Jo tālāki mēs no Viņiem esam, jo vairāk mums šķiet, ka mums pienākas saņemt. Mēs sākam uzskatīt, ka esam pelnījuši labvēlību un svētības. Mums ir lielāka tieksme — raudzīties apkārt, pamanīt, ka esam apdalīti, un justies sarūgtinātiem, pat apvainotiem par šo netaisnību. Lai gan netaisnīguma izpausmes var variēt no pavisam niecīgām līdz pat ārkārtīgi sāpinošām, ja mēs esam attālinājušies no Dieva, — pat neliela netaisnība var šķist milzīga. Mēs uzskatām, ka Dievam ir pienākums visu labot — un to darīt tūliņ pat!
To, kā mūs iespaido tas, cik tuvas ir mūsu attiecības ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, parāda Mormona Grāmatā ietvertais krasais kontrasts starp Nefiju un viņa vecākajiem brāļiem — Lamanu un Lemuēlu.
-
Nefijs juta lielu vēlēšanos „izzināt Dieva noslēpumus, tad nu [viņš piesauca] To Kungu” un viņa sirds tika mīkstināta.2 Turpretī Lamans un Lemuēls bija tāli no Dieva, viņi To nepazina.
-
Nefijs uzņēmās grūtus uzdevumus — nesūdzoties, bet Lamans un Lemuēls „kurnēja daudzās lietās”. Svētajos Rakstos minēto kurnēšanu var pielīdzināt bērnišķīgai čīkstēšanai. Svētajos Rakstos ir teikts, ka „viņi kurnēja tāpēc, ka viņi nezināja Tā Dieva darbus, kurš viņus bija radījis”.3
-
Tas, ka Nefijs bija tuvs Dievam, ļāva viņam atpazīt un novērtēt Dieva „sirsnīgo žēlastību”4. Turpretī Lamans un Lemuēls, redzot Nefija saņemtās svētības, „bija apskaitušies uz to, jo viņi nesaprata Tā Kunga darbus”5. Lamans un Lemuēls uzskatīja, ka tiem pienākas svētības, ko tie saņēmuši, un īgni pieņēma, ka viņiem pienāktos vēl vairāk. Viņi uzskatīja, ka, svētot Nefiju, viņiem tiek nodarīta „netaisnība”. Šis ir Svēto Rakstu piemērs neapmierinātībai par to, ka neesi saņēmis tev pienākošās svētības.
-
Nefijs pielietoja ticību Dievam, lai paveiktu to, kas no viņa tika prasīts.6 Turpretī Lamans un Lemuēls, „būdami cieti savās sirdīs, nevērsās pie Tā Kunga, kā viņiem vajadzētu”7. Viņiem šķita, ka Tam Kungam nāktos atbildēt uz jautājumiem, ko tie nemaz nav uzdevuši. „Tas Kungs nedara tādas lietas mums zināmas,” viņi teica, bet tajā pašā laikā nemaz nepūlējās pavaicāt.8 Šis ir Svēto Rakstu piemērs aizskarošam skepticismam.
Tā kā Lamans un Lemuēls bija tāli Glābējam, viņi kurnēja, apstrīdēja un neticēja. Viņiem šķita, ka dzīve ir netaisna un ka tiem ir tiesības uz Dieva labvēlību. Turpretī Nefijs, esot tuvs Dievam, noteikti saprata, ka ar vislielāko netaisnību savā dzīvē jāsaskaras Jēzum Kristum. Kaut arī Glābējs ir pilnīgi bez jebkādas vainas, Viņš cietīs visvairāk.
Jo tuvāki mēs esam Jēzum Kristum savās domās un sirds vēlmēs, jo vairāk mēs novērtējam Viņa ciešanas, jo pateicīgāki mēs jūtamies par Dieva labvēlību un piedošanu un jo vairāk vēlamies nožēlot savus grēkus un kļūt līdzīgi Viņam. Lai gan tas, cik tāli mēs esam no Debesu Tēva un Jēzus Kristus, ir svarīgi, vēl svarīgāk ir tas, kurā virzienā mēs dodamies. Dievam daudz vairāk tīk nožēlas pilni grēcinieki, kuri cenšas tuvoties Viņam, nekā paštaisni, kritizējoši indivīdi, kuri, gluži kā sendienu farizeji un rakstu mācītāji, neapzinās, cik ļoti tiem nepieciešams nožēlot grēkus.9
Bērnībā es dziedāju kādu zviedru Ziemassvētku dziesmu, kas māca vienkāršu, bet ietekmīgu mācību — tuvošanās Glābējam liek mums mainīties. Dziesmas vārdi skan aptuveni tā:
Uz kūtiņu es vēlos doties,
Kad ataust Ziemassvētku rīts,
Kur Dievs šai naktī atdusējies
Uz salmiem, autos ievīstīts.
Lai slava Tev par labo vēlmi —
No Debess nākt šai pasaulē!
Es vēlos, kaut man bērnu dienas
Vairs grēkojot nav jātērē!
Tu, Jēzu, vajadzīgs mums esi
Kā bērnu draugs — vismīļākais!
Ar grēkiem apbēdināt Tevi
Nekad es negribētu vairs.10
Ja mēs pārnestā nozīmē pārceļamies uz Betlēmes kūtiņu, „kur Dievs šai naktī atdusējies uz salmiem, autos ievīstīts”, mēs varam iegūt daudz dziļāku izpratni par to, ka Glābējs ir laipnā un mīlošā Debesu Tēva dāvana. Tā vietā, lai domātu, ka mums pienākas Viņa svētības un labvēlība, mēs varam radīt sevī intensīvu vēlmi — vairs nekad neskumdināt Dievu.
Lai kāds būtu mūsu pašreizējais virziens vai attālums no Debesu Tēva un Jēzus Kristus, mēs varam izvēlēties — pavērsties pret Viņiem un tuvoties Tiem. Viņi mums palīdzēs. Kā Glābējs teica nefijiešiem pēc Savas Augšāmcelšanās:
„Un Mans Tēvs sūtīja Mani, lai Es varētu tikt pacelts pie krusta; un, pēc tam, kad Es biju ticis pacelts pie krusta, lai Es varētu saistīt visus cilvēkus pie Sevis.
Un šī iemesla dēļ Es esmu ticis pacelts; tādēļ, saskaņā ar Tēva spēku, Es saistīšu visus cilvēkus pie Sevis.”11
Lai tuvotos Glābējam, mums ir jāpieaug ticībā Viņam, jāslēdz un jāievēro derības un jāsaglabā Svētā Gara klātbūtne. Mūs ir arī jārīkojas ticībā, atsaucoties garīgajiem norādījumiem, kurus esam saņēmuši. Visi šie elementi tiek apvienoti, pieņemot Svēto Vakarēdienu. Patiesi, vislabākais, man zināmais, veids, kā tuvoties Dievam, — apzinīgi sagatavoties Svētā Vakarēdiena pieņemšanai un cienīgi pieņemt to ik nedēļu.
Kāda no mūsu Dienvidāfrikas draudzenēm pastāstīja, kā to sapratusi. Neilgi pēc pievēršanās Diāna apmeklēja kādu draudzi Johannesburgas apkaimē. Kādu svētdienu, kad viņa sēdēja starp sanākušajiem, zāles izkārtojuma dēļ diakons, kurš iznēsāja Svēto Vakarēdienu, viņu nepamanīja. Diāna jutās vīlusies, bet neko neteica. Kāds Baznīcas loceklis pamanīja šo kļūmi un pēc sanāksmes ieminējās par to draudzes prezidentam. Sākoties Svētdienas skolas nodarbībai, Diāna tika uzaicināta uz tukšu klasi.
Tajā ienāca kāds priesterības nesējs. Viņš nometās ceļos, svētīja maizi un iedeva viņai gabaliņu. Viņa to apēda. Viņš no jauna nometās ceļos, svētīja ūdeni un iedeva viņai mazu glāzīti. Viņa to izdzēra. Pēc tam Diānas prātā viena pēc otras iešāvās divas domas. Pirmā bija: „Ak, viņš [priesterības nesējs] paveica to tikai manis dēļ.” Un pēc tam: „Ak, Viņš [Glābējs] paveica to tikai manis dēļ.” Diāna sajuta Debesu Tēva mīlestību.
Atskārsme, ka Glābējs ir cietis tikai viņas dēļ, palīdzēja viņai sajusties tuvākai Viņam un radīja sirdī visaptverošu vēlmi — saglabāt šo sajūtu ne tikai svētdienās, bet katru dienu. Viņa atskārta: lai gan Svētais Vakarēdiens tiek pieņemts sanākušo pulkā, derības, kuras viņa katru svētdienu atjauno, ir individuālas. Svētā Vakarēdiena pieņemšana ir palīdzējusi un turpina palīdzēt Diānai sajust dievišķās mīlestības spēku, atpazīt savā dzīvē Tā Kunga roku un tuvoties Glābējam.
Glābējs norādīja, ka Svētā Vakarēdiena pieņemšanai ir izšķiroša loma garīgo pamatu stiprināšanā. Viņš teica:
„Un Es dodu jums bausli, ka jums būs to darīt [pieņemt Svēto Vakarēdienu]. Un, ja jūs vienmēr to darīsit, svētīti jūs esat, jo jūs esat celti uz Manas klints.
Bet, kas vien jūsu starpā darīs vairāk vai mazāk par šo, nav celti uz Manas klints, bet ir celti uz smilšaina pamata; un, kad lietus līs un plūdi gāzīsies, un vējš pūtīs tiem virsū, tie kritīs.”12
Jēzus neteica: ja lietus līs, ja plūdi gāzīsies un ja vējš pūtīs, bet — kad tas notiks. Neviens no mums nav pasargāts no dzīves grūtībām, mums visiem ir nepieciešama aizsardzība, ko sniedz Svētā Vakarēdiena pieņemšana.
Glābēja Augšāmcelšanās dienā divi no Viņa mācekļiem mēroja ceļu uz ciemu, sauktu par Emavu. Augšāmceltais Kungs, neatpazīts, pievienojās tiem ceļā. Kamēr viņi gāja, Viņš mācīja tos no Svētajiem Rakstiem. Kad viņi bija sasnieguši savu galamērķi, tie aicināja Viņu kopīgi pavakariņot.
„Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva,
tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda.
Un tie sacīja savā starpā: „Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?”
Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada vienpadsmit [apustuļus] sapulcējušos.”
Un tad viņi apustuļiem liecināja, ka „Tas Kungs patiesi [ir] augšāmcēlies. …
Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas [tika] viņu pazīts, maizi laužot”.13
Svētais Vakarēdiens tik tiešām palīdz mums iepazīt mūsu Glābēju. Tas atgādina mums arī par Viņa ciešanām. Ja dzīve būtu pilnīgi taisnīga, ne jūs, ne es netiktu augšāmcelti, ne jūs, ne es nekad nespētu stāvēt tīri Dieva priekšā. Domājot par to, es jūtos pateicīgs, ka dzīve nav taisnīga.
Tajā pašā laikā es varu iejūtīgi paziņot, ka, pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai, beigu beigās mūžīgajā lietu kārtībā vairs nebūs nekādas netaisnības. Visas dzīves netaisnības var tikt labotas.14 Var gadīties, ka mūsu pašreizējie apstākļi nemainīsies, taču, pateicoties Dieva līdzjūtībai, laipnībai un mīlestībai, mēs visi reiz saņemsim vairāk, nekā esam pelnījuši, vairāk, nekā mēs jebkad spētu nopelnīt, un vairāk, nekā mēs jebkad esam cerējuši. Mums ir apsolīts, ka Dievs „nožāvēs visas asaras no [mūsu] acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis”.15
Neatkarīgi no tā, cik tuvas ir jūsu attiecības ar Dievu, es aicinu jūs tuvoties Debesu Tēvam un Jēzum Kristum — vislielākajiem Labdariem un visa labā Devējiem. Es aicinu jūs ik nedēļu apmeklēt Svētā Vakarēdiena sanāksmi un pieņemt svētos Kristus miesas un asiņu simbolus. Es aicinu jūs sajust Dieva klātbūtni, kad Viņš atklājas jums, gluži kā sendienu mācekļiem, „maizi laužot”.
Es apsolu: ja jūs to darīsiet, jūs jutīsities tuvāki Dievam. Dabiskā tendence — bērnišķīgi čīkstēt, just neapmierinātību par to, ka neesat saņēmuši jums pienākošās svētības, — un aizskarošais skepticisms pagaisīs. Šīs sajūtas nomainīs lielāka mīlestība un pateicība par Debesu Tēva dāvanu — Viņa Dēlu. Ja mēs tuvosimies Dievam, mūsu dzīvē ienāks Jēzus Kristus spēcinošā Izpirkšana. Un mēs, tāpat kā mācekļi ceļā uz Emavu, atskārtīsim, ka Glābējs ir bijis mums līdzās visu laiku. To es apliecinu un par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.