Izcilākie vadītāji ir arī izcilākie sekotāji
Būs brīži, kad priekšā esošais ceļš šķitīs tumšs, taču turpiniet sekot Glābējam. Viņš zina ceļu; patiesībā Viņš ir ceļš.
Kad man bija 12 gadi, mēs ar tēvu devāmies kalnos medīt. Mēs pamodāmies 3:00 no rīta, apseglojām zirgus un pilnīgā tumsā devāmies augšup pa mežainām nogāzēm. Lai gan man ļoti patika kopā ar tēti doties medīt, tobrīd es jutu nelielu satraukumu. Es nekad iepriekš nebiju bijis kalnos, un es nespēju saskatīt ceļu, nedz arī ko citu. Vienīgais, ko es varēju redzēt, bija tēva nelielais lukturītis, kas blāvi apgaismoja priekšā esošās priedes. Ko es iesākšu, ja mans zirgs paslīdēs un nokritīs, vai viņš maz redz, kurp jādodas? Taču mani mierināja šāda doma: „Tētis zina, kurp jādodas. Ja es sekošu viņam, viss būs kārtībā.”
Un viss bija kārtībā. Galu galā uzlēca saule, un mēs kopā aizvadījām brīnišķīgu dienu. Kad mēs uzsākām mājupceļu, mans tētis norādīja uz varenu, lēzenu virstoni, kas izcēlās starp pārējām. „Tas ir Vējainais Kalns,” viņš sacīja. „Tā ir lieliska vieta medībām.” Es uzreiz zināju, ka vēlos kādudien atgriezties un uzrāpties Vējainajā Kalnā.
Turpmākajos gados mans tēvs bieži runāja par Vējaino Kalnu, taču mēs turp atgriezāmies tikai pēc 20 gadiem, kad es piezvanīju savam tētim un sacīju: „Dosimies uz Vējaino”. Mēs atkal apseglojām savus zirgus un devāmies augšup pa kalnu nogāzi. Tobrīd man bija ap 30, un es biju pieredzējis jātnieks, taču biju pārsteigts, ka jutu to pašu satraukumu, ko pieredzēju, būdams 12 gadus vecs zēns. Tomēr mans tētis zināja ceļu, un es viņam sekoju.
Visbeidzot mēs nokļuvām Vējainā Kalna virsotnē. Skats bija aizraujošs, un man bija nepārvarama sajūta, ka vēlos šeit atgriezties — šoreiz kopā ar savu sievu un saviem bērniem. Es vēlējos, lai viņi pieredz to, ko es biju pieredzējis.
Gadu gaitā man ir bijušas daudzas iespējas aizvest savus dēlus un citus jauniešus uz kalnu virsotnēm, tāpat kā mans tēvs veda mani. Šīs pieredzes mani ir pamudinājušas domāt par to, ko nozīmē — vadīt un ko nozīmē — sekot.
Jēzus Kristus — izcilākais vadītājs un izcilākais sekotājs
Ja es jums jautātu: „Kurš ir izcilākais vadītājs, kāds jebkad dzīvojis?”, ko jūs atbildētu? Atbilde, protams, ir Jēzus Kristus. Viņš ir pilnīgs piemērs visām iespējamām vadības izpausmēm.
Taču, ja es jums jautātu: „Kurš ir izcilākais sekotājs, kāds jebkad dzīvojis?” — vai atbilde nebūtu Jēzus Kristus? Viņš ir izcilākais vadītājs, jo Viņš ir izcilākais sekotājs, — Viņš itin visā pilnīgi seko Savam Tēvam.
Pasaulē māca, ka vadītājiem ir jābūt vareniem, taču Tas Kungs māca, ka tiem ir jābūt lēnprātīgiem. Pasaulē vadītāji iegūst spēku un ietekmi, pateicoties savam talantam, prasmēm un bagātībām. Kristum līdzīgi vadītāji iegūst spēku un ietekmi „ar pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu un lēnprātību, un ar neviltotu mīlestību”.1
Dieva acīs izcilākie vadītāji vienmēr ir bijuši arī izcilākie sekotāji.
Es dalīšos divās pieredzēs no nesenas saskarsmes ar Baznīcas jaunajiem vīriešiem, no kuriem esmu mācījies par vadīšanu un sekošanu.
Mēs visi esam vadītāji
Nesen mēs ar sievu apmeklējām Svētā Vakarēdiena sanāksmi ārpus mūsu bīskapijas. Tieši pirms sanāksmes pie manis pienāca kāds jaunietis un vaicāja, vai es piekristu palīdzēt pasniegt Svēto Vakarēdienu. Es sacīju: „Ar lielāko prieku.”
Es ieņēmu savu vietu kopā ar pārējiem diakoniem un vienam no blakussēdētājiem pavaicāju: „Kāds ir mans uzdevums?” Viņš pastāstīja, ka man ir jāsāk pasniegt no zāles beigu vidus sadaļas un ka viņš būs tās pašas sadaļas otrajā pusē, un mēs kopā pasniegsim Vakarēdienu, virzoties uz zāles priekšu.
Es sacīju: „Es neesmu to darījis ilgu laiku”.
Viņš atbildēja: „Nekas. Tev viss izdosies. Kad es sāku, es arī tā jutos.”
Vēlāk, jaunākais kvoruma diakons, kurš bija iesvētīts tikai pirms dažām nedēļām, uzstājās Svētā Vakarēdiena sanāksmē. Pēc sanāksmes ap viņu sapulcējās pārējie diakoni, lai pateiktu, cik ļoti viņi lepojas ar savu kvoruma locekli.
Todien esot kopā ar viņiem, es atklāju, ka šajā bīskapijā katru nedēļu visi Ārona priesterības kvoruma locekļi uzrunā citus jaunos vīriešus un aicina pievienoties viņu kvorumiem.
Visi šie jaunie vīrieši bija izcili vadītāji. Un viņiem, nepārprotami, bija lielisks atbalsts no Melhisedeka priesterības nesējiem, vecākiem un citiem, kuri viņiem palīdzēja izprast viņu pienākumus. Šādi gādīgi pieaugušie redz jaunos vīriešus ne tikai tādus, kādi viņi ir, bet arī — kādi viņi var kļūt. Kad viņi runā par jaunajiem vīriešiem, viņi nekavējas pie viņu trūkumiem. Tā vietā viņi uzsver izcilās vadītāja īpašības, kuras tie demonstrē.
Jaunie vīrieši, šādi jūs redz Tas Kungs. Es aicinu jūs skatīties uz sevi šādā veidā. Būs reizes jūsu dzīvē, kad jūs aicinās vadīt. Būs reizes, kad jums vajadzēs sekot citu vadībai. Taču mans vēstījums jums šodien ir šāds — neatkarīgi no jūsu aicinājuma, jūs vienmēr esat vadītāji un jūs vienmēr esat sekotāji. Vadīšana ir māceklības izpausme — vienkārši ir jāpalīdz citiem nākt pie Kristus, tieši to dara patiesi mācekļi. Ja jūs cenšaties sekot Kristum, tad jūs citiem varat palīdzēt sekot Viņam, un jūs varat būt par vadītāju.
Jūsu spēja vadīt nav atkarīga no tā, cik jūs esat sabiedriski, spējat motivēt, vai no jums piemītošā oratora talanta. Spēja vadīt ir atkarīga no jūsu apņēmības sekot Jēzum Kristum. Tā ir atkarīga no jūsu vēlmes, Ābrahāma vārdiem sakot, „būt par lielāku taisnīguma sekotāju”.2 Ja jūs tāds esat — pat ja neesat pilnīgi, tomēr cenšaties, — tad jūs esat vadītājs.
Priesterības kalpošana ir vadība
Kādā citā reizē es biju Jaunzēlandē, kur apmeklēju kādu vientuļo māti ar trim pusaugu bērniem. Vecākajam dēlam bija 18 gadi, un iepriekšējā svētdienā viņš saņēma Melhisedeka priesterību. Es pajautāju, vai viņš jau ir pielietojis šo priesterību. Viņš sacīja: „Es nezinu, ko tas nozīmē.”
Es viņam pateicu, ka viņam tagad ir pilnvaras dot mierinājuma un dziedināšanas priesterības svētību. Es paskatījos uz viņa māti, kurai daudzus gadus nav bijis līdzās Melhisedeka priesterības nesējs. „Domāju, ka tas būtu brīnišķīgi,” es sacīju, „ja tu savai mammai iedotu svētību.”
Viņš atbildēja: „Es nezinu — kā.”
Es paskaidroju, ka viņam vajadzētu uzlikt savas rokas mātei uz galvas, nosaukt viņu vārdā, pateikt, ka viņš sniedz viņai svētību ar Melhisedeka priesterības pilnvarām, tad sacīt visu, ko Gars viņu mudina prātā un sirdī, un svētību noslēgt Jēzus Kristus Vārdā.
Nākamajā dienā es no viņa saņēmu e-pastu. Tajā bija teikts: „Šovakar es svētīju savu mammu! … Es biju ļoti, ļoti uztraucies un jutos nepiemērots, tāpēc pastāvīgi lūdzu Dievu, lai pārliecinātos, ka ar mani kopā ir Gars, jo bez tā es nespētu dot svētību. Tiklīdz es sāku, es pilnībā aizmirsu sevi un savas vājības. … Es [nebiju gaidījis], ka izjutīšu tik lielu garīgu un emocionālu spēku. … Es tik spēcīgi izjutu Svēto Garu, ka nespēju apvaldīt savas emocijas, es apskāvu savu mammu un raudāju kā bērns. … Pat šobrīd, rakstot šo ziņu, [es tik spēcīgi jūtu] Garu, ka vēlos nekad vairs negrēkot. … Es mīlu šo evaņģēliju.”3
Vai tas nav iedvesmojoši, kā šķietami parasts, jauns vīrietis ar priesterības kalpošanu var paveikt lielas lietas pat tad, ja jūtas tam nepiemērots? Es nesen uzzināju, ka šis jaunais elders ir saņēmis misijas aicinājumu un pēc mēneša dosies uz misionāru mācību centru. Esmu pārliecināts, ka viņš vedīs daudzas dvēseles pie Kristus, jo savā priesterības kalpošanā viņš ir iemācījies sekot Kristum — no sākuma savās paša mājās, kur viņa piemēram ir nozīmīga ietekme uz viņa 14 gadus veco brāli.
Brāļi, apzināmies to vai nē, bet cilvēki mūs ciena — ģimenes locekļi, draugi un pat svešinieki. Mums kā priesterības nesējiem nepietiek tikai ar to, ka nākam pie Kristus; mūsu pienākums ir „aicināt visus nākt pie Kristus”.4 Mums nevajadzētu būt apmierinātiem tikai ar to, ka saņemam garīgas svētības; mums ir jāpalīdz cilvēkiem, kurus mēs mīlam, saņemt tās pašas svētības, un mums kā Jēzus Kristus mācekļiem ir jāmīl visi cilvēki. Glābēja pavēle Pēterim ir arī pavēle mums: „Kad tu [esi pievērsts], stiprini savus brāļus!”5
Sekojiet Vīram no Galilejas
Būs brīži, kad priekšā esošais ceļš šķitīs tumšs, taču turpiniet sekot Glābējam. Viņš zina ceļu; patiesībā Viņš ir ceļš.6 Jo dedzīgāk jūs nāksiet pie Kristus, jo vairāk jūs vēlēsieties citiem palīdzēt pieredzēt to, ko jūs esat pieredzējuši. Šo vēlmi var nosaukt arī par žēlsirdību, „ko [Tēvs] ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesie Viņa Dēla, Jēzus Kristus, sekotāji”.7 Tad jūs apjautīsiet, ka, sekojot Kristum, jūs aicināt pie Viņa arī citus, jo, kā ir sacījis prezidents Tomass S. Monsons: „Kad mēs sekojam Galilejas Vīram — Tam Kungam, Jēzum Kristum, — mūsu personīgo, pozitīvo ietekmi varēs sajust it visur, kur mēs būsim, neatkarīgi no mūsu aicinājumiem.”8
Es liecinu, ka šī ir Kristus patiesā Baznīca. Mūs vada Dieva pravietis, prezidents Monsons, — izcils vadītājs, kurš ir arī patiess Glābēja sekotājs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.