Rīt Tas Kungs darīs jūsu vidū brīnumus
Elders Džefrijs R. Holands
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Turpiniet mīlēt! Turpiniet censties! Turpiniet paļauties! Turpiniet ticēt! Turpiniet augt! Debesis jūs uzmundrinās šodien, rīt un mūžīgi.
Brāļi un māsas, vai jums ir kaut mazākais priekšstats, vai jums ir kaut mazākā nojausma par to, cik ļoti mēs jūs mīlam? Jūs desmit stundas pēc kārtas skatāties konferenci, pievērsušies cilvēkam, kas stāv pie šīs kanceles, un mēs, sēžot aiz šīs kanceles, tās pašas desmit stundas neatraujam skatu no jums. Jūs saviļņojat mūs līdz pašiem sirds dziļumiem, neatkarīgi no tā, vai atrodaties starp 21 000, kas pulcējušies Konferenču centrā, starp ļaužu pulkiem, kas pulcējušies sanāksmju namos un baznīcās, vai starp miljoniem cilvēku visā pasaulē, kas, iespējams, skatās no mājām, saspiedušies kopā pie ģimenes datorekrāna. Šeit nu jūs esat un tur nu jūs esat stundu pēc stundas savās labākajās svētdienas drēbēs, darot labāko, ko varat. Jūs dziedat un lūdzat. Jūs klausāties un ticat. Jūs esat šīs Baznīcas brīnums. Un mēs jūs mīlam.
Mums ir bijusi vēl viena brīnišķīga vispārējā konference! Mēs tikām īpaši svētīti ar prezidenta Tomasa S. Monsona klātbūtni un pravietiskajiem vēstījumiem. Prezident, mēs Jūs mīlam, mēs lūdzam par Jums, mēs Jums pateicamies un vairāk par visu — mēs Jūs atbalstām. Mēs esam pateicīgi par to, ka esat mūs mācījis, kā arī par to, ka mūs ir mācījuši jūsu padomnieki un tik daudzi citi mūsu dižie vadītāji un vadītājas. Mēs dzirdējām neatkārtojamu mūziku. Par mums kvēli lūdza un mūs lūdzās. Šeit patiesi valdīja bagātīga Tā Kunga Gara klātbūtne. Cik gan iedvesmojoša ir bijusi šī nedēļas nogale it visos aspektos!
Taču es saskatu pāris problēmu. Viena no tām ir tāda, ka es esmu vienīgā persona starp jums un saldējumu, kam jūs allaž esat gatavi pēc vispārējās konferences noslēguma. Otra iespējamā problēma tiek atspoguļota šajā fotogrāfijā, ko nesen pamanīju internetā.
Es atvainojos visiem bērniem, kuri šobrīd slēpjas aiz dīvāna, taču fakts ir tāds, ka neviens no mums nevēlas, lai rītdiena vai parītdiena izposta tās brīnišķīgās sajūtas, ko esam pieredzējuši šajā nedēļas nogalē. Mēs vēlamies cieši turēties pie garīgajiem iespaidiem, ko esam guvuši, un iedvesmotajām mācībām, ko esam dzirdējuši. Taču pēc debešķīgiem dzīves brīžiem mēs nenovēršami esam spiesti atgriezties uz Zemes, kur mūs atkal sagaida, maigi izsakoties, ne visai ideāli apstākļi.
Vīrs, kurš uzrakstīja vēstuli ebrejiem, brīdināja par to, rakstot: „Atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu.”1 Šī ciešanu cīņa, kas seko apgaismībai, var izpausties dažādi, un to pieredzam mēs visi. Ikviens misionārs, kurš jebkad kalpojis, nešaubīgi un pavisam drīz saprot, ka dzīve misijā nav gluži tāda pati kā izsmalcinātā Misionāru apmācību centra atmosfēra. Tāpat ar visiem mums notiek arī pēc jaukas tempļa sesijas vai īpaši garīgas Svētā Vakarēdiena sanāksmes.
Atcerieties, ka, pēc savas īpašās pieredzes nonākot lejā no Sinaja kalna, Mozus atklāja, ka viņa ļaudis ir sagrēkojuši un „ātri novirzījušies no … ceļa”.2 Tur viņi bija, kalna pakājē, cītīgi darinot zelta teļu, ko pielūgt, tanī pašā stundā, kad Jehova kalna virsotnē Mozum tika teicis: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā,” un „netaisi sev elku tēlu”.3 Mozus todien nebija priecīgs par savu klīstošo Izraēla ganāmpulku!
Kalpojot uz Zemes, Kristus aizveda Pēteri, Jēkabu un Jāni uz Apskaidrošanas kalnu, kur, kā teikts Svētajos Rakstos, „Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma”4. Debesis atvērās, ieradās sendienu pravieši un viņus uzrunāja Dievs Tēvs.
Ko Jēzus piedzīvoja, nonākdams no kalna pēc šīs celestiālās pieredzes? Pirmkārt, Viņš uzzināja par strīdu starp Saviem mācekļiem un viņu pretiniekiem attiecībā uz neizdevušos svētību, kas tika dota kādam zēnam. Pēc tam Viņš centās pārliecināt divpadsmit mācekļus (kā vēlāk izrādījās — neveiksmīgi) par to, ka drīz tiks nodots vietējo pārvaldnieku rokās, kuri To nogalinās. Tad kāds ieminējās, ka pienācis laiks maksāt nodokļus, kas uzreiz tika nomaksāti. Pēc tam Viņam nācās norāt dažus no mācekļiem, jo tie strīdējās par to, kurš būs dižākais Viņa valstībā. Tas viss lika Viņam vienubrīd izsaukties: „Ak, tu, neticīgā … cilts, cik ilgi Es vēl … jūs panesīšu?”5 Savas kalpošanas laikā Viņam bija bijusi ne viena vien izdevība uzdot šādu jautājumu. Nav jābrīnās, ka Viņš ilgojās pēc lūgšanu pilnas vienatnes kalnu virsotnēs!
Apzinoties, ka mums visiem pēc īpaši pacilājošām pieredzēm ir jānolaižas uz zemes, lai stātos pretī kārtējiem dzīves līkločiem, konferences noslēgumā es vēlētos jūs uzmundrināt.
Pirmkārt, ja turpmāko dienu laikā jūs ievērojat ne vien apkārtējo cilvēku trūkumus, bet arī kaut ko savā dzīvē, kas vēl neatbilst tiem vēstījumiem, ko uzklausījāt šajā nedēļas nogalē, neļaujiet tam nomākt jūsu garu un nepadodieties. Evaņģēlija, Baznīcas un šo brīnišķīgo pusgada sanāksmju mērķis ir dāvāt cerību un iedvesmot. To mērķis nav laupīt jums drosmi. Vienīgi pretinieks, mūsu visu ienaidnieks, centīsies mūs pārliecināt, ka vispārējā konferencē izklāstītie ideāli ir nospiedoši un nesasniedzami, ka cilvēki patiesībā nemainās, ka neviens patiesībā nepilnveidojas. Un kādēļ Lucifers tā saka? Jo viņš zina, ka viņš nevar mainīties uz labu, ka viņš nevar pilnveidoties, ka pasaulēs bez skaita viņu nekad negaidīs gaiša nākotne. Viņš ir nožēlojams vīrs, kuru saista mūžīgi ierobežojumi, un viņš vēlas, lai arī jūs justos nožēlojami. Neuzķerieties uz šī āķa! Ar Izpirkšanas dāvanu un debesu spēku palīdzību mēs varam mainīties uz labu, un lieliskākais saistībā ar evaņģēliju ir tas, ka mēs tiekam atalgoti par saviem centieniem, pat ja ne vienmēr gūstam panākumus.
Kad agrīnajā Baznīcā radās domstarpības par to, kuram ir tiesības uz debesu svētībām un kam to nav, Tas Kungs pasludināja pravietim Džozefam Smitam: „Jo patiesi Es saku jums, [Dieva dāvanas] tiek dotas to labumam, kas mīl Mani un tur Manas pavēles, un [tiem], kas tiecas to darīt.”6 Ak, vai gan mēs visi neesam pateicīgi par šo piebildi — „un [tiem], kas tiecas to darīt”? Tas ir kā glābiņš, jo dažkārt mēs ne uz ko vairāk neesam spējīgi! Mūs nedaudz mierina arī doma: ja Dievs apbalvotu tikai nevainojami uzticīgos, tad atalgoto saraksts nebūtu visai garš.
Tad nu, lūdzu, rīt un visas turpmākās dienas paturiet prātā, ka Tas Kungs svētī tos, kuri vēlas mainīties uz labu, kuri atzīst to, ka tiem nepieciešamas pavēles, un cenšas tās ievērot, kuri tur godā Kristum piemītošos tikumus un no visas sirds tiecas tos iegūt. Ja jums šajos centienos neiet visai gludi, tāpat ir arī visiem pārējiem, un Glābējs ir līdzās, lai palīdzētu jums virzīties uz priekšu. Ja jūs pakrītat, lūdziet pēc Viņa spēka. Sauciet kā Alma: „Ak, Jēzu, … apžēlojies par mani!”7 Un Viņš palīdzēs jums piecelties. Viņš palīdzēs jums nožēlot grēkus, laboties, savest kārtībā to, kas jāsaved kārtībā, un turpināt. Un drīz vien jūs gūsiet panākumus, pēc kuriem tiecaties.
„Tā kā tu vēlies no Manis, tā tev tas tiks darīts,” Tas Kungs ir pasludinājis.
„Uzticies tam Garam, kas vada darīt labu — jā, rīkoties taisnīgi, staigāt pazemīgi, tiesāt taisnīgi; …
[tad] visas lietas, kuras tu vēlēsies no Manis, kuras piederas taisnības lietām, … tu saņemsi.”8
Cik mīļa man ir šī mācība! Tā atkārtoti vēsta, ka mēs tiksim svētīti par savu vēlmi — darīt labu, ja vien patiesi centīsimies to darīt. Un tā atgādina mums, lai mēs būtu šo svētību cienīgi, mēs pavisam noteikti nedrīkstam liegt to pašu citiem: mums vienmēr jārīkojas taisnīgi, neesot netaisniem vai negodīgiem, mums vienmēr jāizturas pazemīgi, neesot lielmanīgiem vai lepniem, un mums allaž jātiesā taisnīgi, neesot paštaisniem vai netaisnīgiem.
Mani brāļi un māsas, pirmais augstākais mūžības bauslis liek mīlēt Dievu ar visu mūsu sirdi, spēku, prātu un izturību — tas ir pirmais augstākais bauslis. Taču pirmā augstākā mūžības patiesība ir tāda, ka Dievs mīl mūs ar visu Savu sirdi, spēku, prātu un izturību. Šī mīlestība ir mūžības pamatakmens, un tam ir jākļūst arī par pamatakmeni mūsu ikdienas dzīvē. Patiesi, tikai tad, ja mūsu sirdīs kvēlos šī pārliecība, mēs varēsim pašpārliecināti censties mainīties uz labu, turpināt tiekties pēc piedošanas par saviem grēkiem un turpināt atvēlēt tādu pašu labvēlību arī saviem tuvākajiem.
Prezidents Džordžs K. Kenons reiz mācīja: „Lai cik smagi būtu mūsu pārbaudījumi, lai cik skaudras būtu mūsu sāpes, lai cik lielas būtu mūsu ciešanas, [Dievs] nekad mūs nepametīs. Viņš nekad to nav darījis, un Viņš nekad to nedarīs. Viņš to nevar. Viņa raksturs to [neļauj]. … Viņš allaž paliks mums līdzās. Mēs varam iziet cauri kvēlai ugunij, mēs varam šķērsot jūras dziļumus, tomēr mēs netiksim aprīti vai satriekti. Mēs pacelsimies pāri visiem šiem pārbaudījumiem un grūtībām, kļuvuši labāki un šķīstāki, tieši pateicoties tiem.”9
Ar šo ķēnišķo ziedošanos no debesīm kā mūsu dzīves diženo konstanti, kas visšķīstāk un pilnīgāk izpaužas caur Tā Kunga, Jēzus Kristus, dzīvi, nāvi un Augšāmcelšanos, mēs varam izvairīties gan no mūsu pašu, gan citu cilvēku grēku vai muļķības sekām, lai kādas būtu to izpausmes mūsu ikdienas dzīvē. Ja mēs atdosim savas sirdis Dievam, ja mēs mīlēsim To Kungu, Jēzu Kristu, un darīsim labāko, ko spējam, lai dzīvotu pēc evaņģēlija, tad beigu beigās gan rītdiena, gan visas pārējās dienas būs lieliskas, kaut arī mēs ne vienmēr to atskārtīsim. Kādēļ? Jo Debesu Tēvs to vēlas! Viņš vēlas mūs svētīt. Piepildīta, bagātīga mūžīgā dzīve — tas ir Viņa žēlastīgās ieceres mērķis attiecībā uz Viņa bērniem! Šī iecere balstās uz patieso principu, „ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu”10. Tādēļ turpiniet mīlēt! Turpiniet censties! Turpiniet paļauties! Turpiniet ticēt! Turpiniet augt! Debesis jūs uzmundrinās šodien, rīt un mūžīgi.
„Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis?” Jesaja sauca.
„[Dievs] nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem. …
Kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem. …
[Jo Tas Kungs, Dievs, turēs viņu labo roku, sakot tiem: „Nebīstieties, Es jums palīdzēšu!”]”11
Brāļi un māsas, kaut mīlošais Tēvs Debesīs svētītu mūs, lai mēs rīt atcerētos to, kā jutāmies šodien! Kaut Viņš svētītu mūs, lai mēs pacietīgi un neatlaidīgi tiektos pēc tiem ideāliem, kuri tika sludināti šajā konferences nedēļas nogalē, zinot, ka Viņš dāvās mums Savu dievišķo mīlestību un pastāvīgi palīdzēs pat tad, kad mums ir grūti — nē, it īpaši tad, kad mums ir grūti!
Ja evaņģēlija standarti šķiet augsti un personīgā pilnveide, kas būtu nepieciešama turpmāk, — nesasniedzama, atsauciet atmiņā to, kā Jozua uzmundrināja savus ļaudis, kad tos gaidīja biedējoši notikumi. „Svētījieties,” viņš teica, „ jo rīt Tas Kungs darīs jūsu vidū brīnumus.”12 Es pasludinu to pašu solījumu. Tas ir šīs konferences solījums. Tas ir šīs Baznīcas solījums. To sola Tas, kurš dara šos brīnumus, kurš Pats ir „Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, … Miera valdnieks”.13 Par Viņu es liecinu. Es esmu Viņa liecinieks. Un šī konference ir apliecinājums Viņa nerimstošajam darbam šajās diženajās pēdējās dienās. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.