Nebaidieties darīt labu!
Tas Kungs mums saka, ka tad, ja mēs ticībā balstāmies uz Viņa klints, mūsu šaubas un bailes mazinās, bet vēlme darīt labu — pieaug.
Mani dārgie brāļi un māsas, es pazemīgi lūdzu, kaut, man runājot, ar mums šodien būtu Tā Kunga Gars! Manu sirdi pilda pateicība Tam Kungam, kura Baznīca šī ir, par iedvesmu, ko esam sajutuši šajā konferencē, uzklausot dedzīgās lūgšanas, iedvesmotos sprediķus un eņģelisko dziedāšanu.
Pagājušajā aprīlī prezidents Tomass S. Monsons uzstājās ar vēstījumu, kas saviļņoja cilvēku sirdis visā pasaulē, tai skaitā arī manējo. Viņš runāja par Mormona Grāmatas spēku. Viņš mudināja mūs studēt, gremdēties pārdomās un piemērot tajā rodamās mācības. Viņš apsolīja — ja mēs ik dienu veltīsim laiku tam, lai studētu, gremdētos pārdomās un ievērotu Mormona Grāmatā ietvertos baušļus, mēs iegūsim būtisku liecību par tās patiesumu un no tās izrietošu liecību par dzīvo Kristu, kas palīdzēs mums droši pārciest grūtus brīžus. (Skat. „Mormona Grāmatas spēks” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2017. g. maijs, 86.–87. lpp.)
Es, tāpat kā daudzi no jums, saklausīju, kā caur šiem pravieša vārdiem mani uzrunā Tas Kungs. Un, tāpat kā daudzi no jums, arī es nolēmu paklausīt šiem vārdiem. Jāsaka, ka es jau kopš zēna gadiem esmu jutis apliecinājumu tam, ka Mormona Grāmata ir Dieva vārds, ka Tēvs un Dēls tik tiešām parādījās Džozefam Smitam un runāja ar viņu un ka pie pravieša Džozefa ieradās sendienu apustuļi, lai atjaunotu priesterības atslēgas Tā Kunga Baznīcā.
Pateicoties šai liecībai, es esmu lasījis Mormona Grāmatu katru dienu, jau vairāk nekā 50 gadu garumā. Tādēļ es visai pamatoti varētu uzskatīt, ka prezidenta Monsona teiktais ir attiecināms uz kādu citu. Taču es, tāpat kā daudzi no jums, sajutu, ka ar šo pamudinājumu un apsolījumu pravietis aicina mani būt vēl uzcītīgākam. Daudzi no jums ir darījuši to pašu, ko es: lūguši sirsnīgā nolūkā, daudz uzcītīgāk prātojuši par Svētajiem Rakstiem un centušies daudz uzcītīgāk kalpot Tam Kungam un Viņa uzdevumā — arī citiem.
Es, līdz ar daudziem no jums, esmu plūcis šī darba priekpilnos augļus, ko mums apsolījis pravietis. Tie no jums, kuri no sirds sekoja šim iedvesmotajam padomam, daudz skaidrāk saklausīja Svēto Garu. Mēs guvām vairāk spēka pretoties kārdinājumiem un stiprinājām savu ticību augšāmceltajam Jēzum Kristum, Viņa evaņģēlijam un Viņa dzīvajai Baznīcai.
Šajā laikā, kad pasaulē valda arvien lielāks satraukums, šī pieaugošā liecība ir kliedējusi mūsu šaubas un bailes un ļāvusi sajust mieru. Prezidenta Monsona padoma uzklausīšana ir devusi man vēl divus brīnišķīgus ieguvumus: pirmkārt, viņa apsolītais Gars ir ļāvis man sajust optimismu attiecībā uz to, kas vēl sagaidāms, kaut arī šķiet, ka pasaulē valda arvien lielāks apjukums. Un, otrkārt, Tas Kungs man un arī jums ir ļāvis arvien vairāk sajust, cik ļoti Viņš mīl tos, kuri nonākuši nelaimē. Mēs esam sajutuši arvien lielāku vēlmi doties tiem palīgā. Šāda vēlme ir prezidenta Monsona kalpošanas un mācību centrālais princips.
Tas Kungs apsolīja dāvāt pravietim Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam vairāk mīlestības pret līdzcilvēkiem un vairāk drosmes, kad tiem šķita, ka tos sagaida nepanesami uzdevumi. Tas Kungs teica, ka viņi smelsies drosmi, ticot Viņam kā savai klintij:
„Nebaidieties darīt labu, Mani dēli, jo, ko jūs sēsit, to jūs arī pļausit; tādēļ, ja jūs sēsit labu, jūs arī pļausit labu sev par atalgojumu.
Tādēļ nebīsties, mazais ganāmpulciņ; dari labu; lai zeme un elle apvienojas pret jums, jo, ja jūs esat celti uz Manas klints, tie nevar uzvarēt.
Lūk, Es jūs nenosodu; ejiet savus ceļus un negrēkojiet vairs; izpildiet prātīgi to darbu, ko Es esmu pavēlējis jums.
Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties.
Lūk, brūces, kas caurdurtas Manos sānos, un arī naglu rētas Manās rokās un kājās; esiet uzticīgi, turiet Manas pavēles, un jūs iemantosit Debesu valstību.” (M&D 6:33–37.)
Tas Kungs pateica saviem Atjaunošanas vadītājiem to pašu, ko Viņš saka mums, — kad mēs ticībā balstāmies uz Viņa klints, mūsu šaubas un bailes mazinās, bet vēlme darīt labu — pieaug. Ja mēs pieņemam prezidenta Monsona aicinājumu — iedēstīt savā sirdī liecību par Jēzu Kristu —, mēs iegūstam spēku, vēlmi un drosmi, kas nepieciešama, lai dotos glābt līdzcilvēkus, nesatraucoties par savām pašu vajadzībām.
Es daudzkārt esmu varējis pārliecināties par šo ticību un drosmi, redzot, kā ticīgi pēdējo dienu svētie saskaras ar baismīgiem pārbaudījumiem. Viens piemērs tam ir 1976. gada 5. jūnijs, kad sagruva Tetonas dambis un es atrados Aidaho. Pār ieleju gāzās ūdens vāls. Tūkstošiem cilvēku bēga no savām mājām. Tūkstošiem ēku un uzņēmumu tika nopostīti. Brīnumainā kārtā bojā aizgāja tikai 15 cilvēki.
To, ko es tur redzēju, es esmu pieredzējis ikreiz, kad pēdējo dienu svētie stingri balstās uz tās klints, kas ir liecība par Jēzu Kristu. Tā kā viņi nešaubīgi zina, ka Viņš par tiem parūpēsies, viņi kļūst bezbailīgi. Viņi ignorē savas pašu likstas, lai dotos palīgā citiem. Un viņi dara to aiz mīlestības pret To Kungu, neprasot nekādu atlīdzību.
Piemēram, brīdī, kad sagruva Tetonas dambis, kāds pēdējo dienu svēto pāris bija devies ceļojumā, atrodoties kilometriem tālu no savām mājām. Izdzirdot radio ziņas, viņi tūliņ steidzās atgriezties Reksburgā. Tā vietā, lai dotos uz savām mājām un pārliecinātos, vai tās nav nopostītas, viņi devās uzmeklēt savu bīskapu. Viņš atradās ēkā, kas tika izmantota par glābšanas darbu centru. Viņš palīdzēja organizēt tūkstošiem brīvprātīgo, kuri ieradās dzeltenos skolas autobusos.
Šis pāris piegāja pie bīskapa, sakot: „Mēs nupat kā atgriezāmies. Bīskap, kam mēs varētu doties palīgā?” Viņš tiem iedeva konkrētu ģimeņu vārdus. Šis pāris palika, lai mēztu dubļus un ūdeni, dodoties no vienas mājas uz otru. Viņi strādāja no rītausmas līdz pat krēslai, dienām ilgi. Visbeidzot viņi atļāvās paņemt pārtraukumu, lai paskatītos, kas noticis ar viņu pašu māju. To bija aiznesuši plūdi, neatstājot nekā, ko vajadzētu satīrīt. Tā nu viņi tūliņ atgriezās, no jauna dodoties pie sava bīskapa. Viņi vaicāja: „Bīskap, vai tu zini vēl kādu, kam mēs varētu palīdzēt?”
Šāds klusas drosmes un žēlastības — tīrās Kristus mīlestības — brīnums laika gaitā ir atkārtojies visā pasaulē. Tas notika briesmīgajās vajāšanas un pārbaudījumu dienās pravieša Džozefa Smita laikā Misūri štatā. Tas notika, kad Brigams Jangs vadīja izceļošanu no Navū un vēlāk aicināja svētos doties uz neapdzīvotām vietām visos Rietumamerikas štatos, lai tie palīdzētu cits citam, iedibinot Tā Kunga Ciānu.
Lasot ierakstus pionieru dienasgrāmatās, mēs varam pārliecināties par šo ticības brīnumu, kas kliedēja viņu šaubas un bailes. Un mēs lasām par to, kā svētie atlika malā savas personīgās intereses, lai pirms atgriešanās pie pašu aitām vai pašu neuzartajiem laukiem Tā Kunga uzdevumā palīdzētu kādam citam.
Es pieredzēju tādu pašu brīnumu pirms dažām dienām, apsekojot viesuļvētras Irma postījumus Puertoriko, Senttomasā un Floridā, kur pēdējo dienu svētie, sadarbībā ar citām baznīcām, vietējām brīvprātīgo grupām un nacionāla mēroga organizācijām, bija uzsākuši uzkopšanas darbus.
Līdzīgi maniem Reksburgas draugiem, arī kāds pāris Floridā, kuri nav no mūsu Baznīcas, tā vietā, lai strādātu savā pašu īpašumā, bija izlēmuši palīdzēt vietējiem ļaudīm. Kad daži — kaimiņos dzīvojošie — pēdējo dienu svētie piedāvāja palīdzēt novākt divus lielus kokus, kas aizšķērsoja viņu piebraucamo ceļu, šis pāris paskaidroja, ka līdz šim bijuši ārkārtīgi pārņemti ar palīdzēšanu citiem, ticot, ka Tas Kungs parūpēsies par to, lai kāds palīdzētu tiem viņu pašu mājās. Vīrs pastāstīja, ka pirms mūsu Baznīcas locekļu ierašanās un piedāvājuma palīdzēt viņi ar sievu bija lūguši Dievu. Viņi bija saņēmuši atbildi, ka palīdzība ieradīsies. Un tā ieradās jau dažas stundas pēc šī apliecinājuma.
Es esmu dzirdējis ziņojumu par to, ka daži esot nodēvējuši pēdējo dienu svētos, kuri ģērbjas dzeltenajos izpalīdzīgo roku krekliņos, par „dzeltenajiem eņģeļiem”. Kad kāda pēdējo dienu svētā aizveda labot savu mašīnu, vīrs, kurš viņai palīdzēja, pastāstīja par „garīgo pieredzi”, ko guvis, kad cilvēki dzeltenajos krekliņos novākuši no viņa pagalma kritušos kokus un pēcāk, kā viņš teica, nodziedājuši tam dziesmu par to, kā būt Dieva bērnam.
Vēl kāda Floridas iedzīvotāja, kura arī nav no mūsu Baznīcas, pastāstīja, ka pēdējo dienu svētie ieradušies viņas mājās brīdī, kad viņa strādājusi savā izpostītajā pagalmā, būdama piekususi, pārkarsusi un tuvu asarām. Izsakoties viņas vārdiem, brīvprātīgie bija paveikuši „tīru brīnumu”. Viņi strādāja ne vien uzcītīgi, bet arī smejoties, smaidot un nepieņemot nekādu atalgojumu.
Es redzēju šo uzcītīgo darbošanos un dzirdēju šos smieklus sestdienas vakarā, tiekoties ar kādu pēdējo dienu svēto grupu, kura strādāja Floridā. Brīvprātīgie pārtrauca uzkopšanas darbus tikai uz īsu brīdi, lai ļautu man sarokoties ar dažiem palīgiem. Viņi teica, ka kopumā šeit esot 90 Baznīcas locekļi no viņu Džordžijas staba, kuri tikai iepriekšējā vakarā izlēmuši palīdzēt Floridā uzsāktajos glābšanas darbos.
Viņi atstāja Džordžiju 4:00 no rīta, stundām ilgi brauca, strādāja visu dienu — līdz pat vēlai naktij — un plānoja turpināt darbu arī nākamajā dienā.
Viņi stāstīja man to visu, smaidot un sirsnīgi jokojot. Es jutu, ka viņus satrauc tikai viena vēlme — kaut tiem neviens vairs nepateiktos, lai viņi varētu turpināt strādāt. Kad mēs iekāpām mašīnā, lai dotos pie nākamās glābēju komandas, staba prezidents no jauna iedarbināja savu motorzāģi, lai turpinātu darbu pie krituša koka, un bīskaps nesa projām koku zarus.
Nedaudz agrāk, tanī pašā dienā, kad mēs izbraucām no kādas citas vietas, pie mūsu mašīnas pienāca kāds vīrs, kurš noņēma cepuri un pateicās mums par brīvprātīgajiem. Viņš teica: „Es neesmu jūsu Baznīcas loceklis. Es nespēju noticēt tam, ko jūs esat paveikuši mūsu labā. Lai Dievs jūs svētī!” Kāds PDS brīvprātīgais, kurš stāvēja viņam līdzās savā dzeltenajā kreklā, pasmaidīja un paraustīja plecus, it kā nebūtu pelnījis nekādas uzslavas.
Kamēr brīvprātīgie no Džordžijas palīdzēja šim vīram, kurš nespēja noticēt notiekošajam, citi pēdējo dienu svētie no tā paša izpostītā Floridas reģiona bija mērojuši simtiem kilometru uz dienvidiem, lai palīdzētu kādā citā Floridas vietā, jo bija dzirdējuši, ka tur cilvēki cietuši vēl vairāk.
Todien es atcerējos un daudz labāk sapratu pravieša Džozefa Smita pravietiskos vārdus: „Cilvēks, kurš ir piepildīts ar Dieva mīlestību, nav apmierināts tikai ar savas ģimenes svētīšanu, bet dodas pasaulē, dedzīgi vēlēdamies svētīt visu cilvēci.” (Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2007. g.), 426. lpp.)
Mēs redzam, ka šāda mīlestība pēdējo dienu svēto dzīvē valda pilnīgi visur. Ikreiz, kad kādā pasaules malā notiek kaut kas traģisks, pēdējo dienu svētie ziedo savus līdzekļus un laiku, lai piedalītos Baznīcas humānajos centienos. Un tiem reti kad nepieciešams pamudinājums. Patiesībā dažos gadījumos mums pat ir jālūdz, lai ļaudis, kuri vēlas pieteikties kā brīvprātīgie, pagaida un nedodas uz glābšanas darbu vietu līdz brīdim, kad šo darbu vadītāji būs gatavi tos uzņemt.
Šī vēlme — svētīt apkārtējos — ir augļi, ko plūc tie, kuri ir ieguvuši liecību par Jēzu Kristu, Viņa evaņģēliju, Viņa atjaunoto Baznīcu un Viņa pravieti. Tieši tādēļ Tā Kunga ļaudis nešaubās un nebaiļojas. Tieši tādēļ misionāri brīvprātīgi piesakās kalpot ikvienā pasaules nostūrī. Tieši tādēļ vecāki kopā ar saviem bērniem lūdz par līdzcilvēkiem. Tieši tādēļ vadītāji aicina savus jauniešus no visas sirds pieņemt prezidenta Monsona aicinājumu un padziļināti studēt Mormona Grāmatu. Panākumu augļi tiek plūkti, nevis pateicoties vadītāju pamudinājumam, bet gan tādēļ, ka jaunieši un Baznīcas locekļi rīkojas ticībā. Šī ticība, īstenota darbībā, kas prasa nesavtīgus upurus, maina viņu sirdis, ļaujot tiem sajust Dieva mīlestību.
Taču šīs sirds pārmaiņas saglabājas tikai tad, ja mēs turpinām sekot pravieša padomam. Ja pēc viena uzrāviena mēs pārstājam censties, šīs pārmaiņas pagaist.
Uzticīgi pēdējo dienu svētie ir stiprinājuši savu ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum, kā arī tam, ka Mormona Grāmata ir Dieva vārds un ka Viņa patiesajā Baznīcā ir atjaunotas priesterības atslēgas. Šī pieaugošā liecība ir dāvājusi mums lielāku drosmi un lielāku vēlmi — gādāt par citiem Dieva bērniem. Taču turpmākie izaicinājumi un iespējas prasīs vēl vairāk.
Mēs nevaram paredzēt visu, kas notiks, taču mēs zinām kopainu. Mēs zinām, ka pēdējās dienās pasaulē valdīs satraukums. Mēs zinām — lai kādas nedienas vēl sagaidāmas, Tas Kungs vadīs uzticīgos pēdējo dienu svētos, lai tie varētu nest Jēzus Kristus evaņģēliju katrai tautai, ciltij, valodai un tautībai. Un mēs zinām, ka Tā Kunga īstenie mācekļi būs cienīgi un gatavi uzņemt Viņu, kad Viņš atgriezīsies. Mums nav jābaiļojas.
Tā nu, lai cik arī ticīga un drosmīga būtu kļuvusi mūsu sirds, Tas Kungs sagaida no mums un mūsu turpmākajām paaudzēm vēl vairāk. Tām būs jābūt vēl stiprākām un drosmīgākām, jo tās gaida vēl varenāki un grūtāki uzdevumi par mūsējiem. Un tās sastapsies ar vēl lielāku mūsu dvēseļu ienaidnieka pretestību.
Tas Kungs mums ir atklājis ceļu, kā doties uz priekšu ar optimismu: „Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties.” (M&D 6:36.) Prezidents Monsons ir pastāstījis mums, kā to īstenot. Mums ir jāgremdējas pārdomās un jāpiemēro dzīvē gan Mormona Grāmatas, gan citu praviešu vārdi. Jālūdz vienmēr. Jābūt ticīgiem. Jākalpo Tam Kungam ar visu savu sirdi, spēku, prātu un izturību. Mums ir jālūdz no visas savas sirds spēka pēc žēlsirdības dāvanas — tīrās Kristus mīlestības (skat. Moronija 7:47–48). Un vairāk par visu — mums ir pastāvīgi un neatlaidīgi jāseko praviešu padomam.
Kad ceļā rodas grūtības, mēs varam paļauties uz Tā Kunga solījumu — solījumu, par kuru mums atgādina prezidents Monsons, kurš bieži citē šos Glābēja vārdus: „Kas pieņems jūs, tur Es būšu arī, jo Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu.” (M&D 84:88.)
Es liecinu, ka Tas Kungs tik tiešām iet jums pa priekšu, kad jūs darbojaties Viņa uzdevumā. Dažreiz jūs būsiet tie eņģeļi, kurus Tas Kungs sūta atbalstīt apkārtējos. Dažreiz jūs būsiet tie, kurus ieskauj eņģeļi, kas sniedz atbalstu. Taču jūsu sirdī arvien būs Viņa gars, kā tas jums tiek solīts katrā Svētā Vakarēdiena sanāksmē. Jums tikai jāievēro Viņa baušļi.
Dieva valstībai uz šīs Zemes labākais vēl ir priekšā. Pretestība tikai stiprinās mūsu ticību Jēzum Kristum, kā tas ir bijis kopš pravieša Džozefa Smita laikiem. Ticība allaž uzveic bailes. Kopīgi pūliņi palīdz būt vienotiem. Un mīlošais Dievs uzklausa un atbild, kad mēs lūdzam par tiem, kuri nonākuši grūtībās. Viņš nesnauž un neguļ.
Es liecinu jums, ka Dievs Tēvs dzīvo un vēlas, lai jūs atgrieztos mājās — pie Viņa. Šī patiesi ir Tā Kunga, Jēzus Kristus, Baznīca. Viņš jūs pazīst, Viņš jūs mīl, Viņš gādā par jums. Viņš ir izpircis gan jūsu grēkus, gan manus, gan visu pārējo Debesu Tēva bērnu grēkus. Sekošana Viņam savā dzīvē un kalpošana citiem ir vienīgais ceļš, kā iegūt mūžīgo dzīvi.
Par to es liecinu, dāvājot jums savu mīlošo svētību. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.