Patiesība par visām lietām
Katram no mums ir personīga atbildība darīt to, kas ir nepieciešams, lai iegūtu un saglabātu stipru liecību.
Mēs atnācām šovakar ar cerību un ticību, ka mēs dosimies projām, tiekot Svētā Gara, kurš māca patiesību, stiprināti un svētīti.1 Es vēlos runāt par personīgajiem patiesības meklējumiem.
Kad es biju jauns vīrietis, man bija daudz jautājumu par Baznīcu. Daži no maniem jautājumiem bija ar patiesu nolūku. Citi jautājumi tādi nebija un, drīzāk, atspoguļoja citu cilvēku šaubas.
Es bieži apspriedu savus jautājumus ar savu māti. Esmu pārliecināts, ka viņa varēja sajust, ka daudzi no maniem jautājumiem bija patiesi un no sirds. Es domāju, ka viņa bija nedaudz vīlusies tajos jautājumos, kuri bija mazāk sirsnīgi un vairāk strīdīgi. Tomēr viņa nekad man nelika justies slikti par to, ka man bija jautājumi. Viņa uzklausīja un mēģināja atbildēt uz tiem. Kad viņa redzēja, ka pēc tam, kad viņa bija pateikusi visu, ko varēja, man joprojām bija jautājumi, viņa izteicās aptuveni šādiem vārdiem: „Deivid, tas ir labs jautājums. Kamēr tu meklēsi un lasīsi, un lūgsi pēc atbildes, kāpēc tev nemēģināt darīt lietas, kas tev ir jādara, un nedarīt lietas, kas tev nav jādara?” Šis princips kļuva par paraugu maniem patiesības meklējumiem. Caur studēšanu, lūgšanām un baušļu ievērošanu es atklāju, ka pastāv atbildes uz visiem svarīgajiem jautājumiem. Es arī atklāju, ka daži jautājumi prasa pastāvīgu ticību, pacietību un atklāsmi.2
Mamma deva man atbildību — pašam attīstīt ticību un meklēt atbildes. Viņa zināja, ka svarīgās atbildes tiks dotas, kad es meklēšu patiesību tādā veidā, kādā to ir noteicis Debesu Tēvs. Viņa zināja, ka man ir jāatrod patiesība. Viņa zināja, ka man ir jābūt patiesam savos jautājumos un ka man ir jāvēlas rīkoties saskaņā ar to patiesību, kuru es jau zināju. Viņa zināja, ka man ir jāstudē un jālūdz un ka man ir jāattīsta lielāka pacietība, lūdzot atbildes no Tā Kunga. Vēlme būt pacietīgam ir būtiska mūsu patiesības meklējumos un svarīga sastāvdaļa tajā, kā Tas Kungs atklāj patiesību.3
Ar laiku es sapratu, ka mana māte man mācīja Debesu Tēva noteikto veidu patiesības meklējumos. Ticība pieauga, sāka nākt atbildes, un es pieņēmu aicinājumu kalpot misijā.
Manas misijas sākumā pienāca brīdis, kad es atskārtu to, ka man ir jāiegūst zināšanas par to, vai Baznīca ir patiesa un vai Džozefs Smits bija Dieva pravietis. Es jutu to, ko prezidents Tomass S. Monsons tik skaidri pavēstīja iepriekšējā vispārējā konferencē: „Ja jums vēl nav nelokāmas liecības par šīm lietām, tad dariet to, kas ir nepieciešams, lai to iegūtu. Katra paša liecībai ir izšķiroša nozīme šajos grūtajos laikos, jo citu liecības var palīdzēt tikai uz laiku.”4 Es zināju, kas bija nepieciešams. Man vajadzēja lasīt Mormona Grāmatu sirsnīgi, ar patiesu nolūku un vaicāt Dievam, vai tā ir patiesība.
Ieklausieties mūsu Debesu Tēva dižajā solījumā, kas tika dots caur pravieti Moroniju: „Kad jūs saņemsit šos pierakstus, es gribētu pārliecināt jūs, lai jūs vaicātu Dievam, Mūžīgajam Tēvam, Kristus Vārdā, vai šie pieraksti ir patiesi; un, ja jūs vaicāsit sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdami ar ticību Kristū, Viņš pasludinās jums patiesību par tiem ar Svētā Gara spēku.”5
Lai saņemtu to, kas ir Mormona Grāmatā, man vajadzēja to lasīt. Es sāku no grāmatas sākuma un lasīju katru dienu. Daži saņem liecību ļoti ātri. Citiem tas prasa vairāk laika un vairāk lūgšanu, un, iespējams, grāmatas izlasīšanu vairākas reizes. Man vajadzēja izlasīt visu grāmatu, pirms es saņēmu apsolīto liecību. Tomēr Dievs pasludināja man patiesību par to ar Svētā Gara spēku.
Savā misionāru dienasgrāmatā es aprakstīju savu prieku, uzzinot patiesību, kā arī savu personīgo apņemšanos un patieso nolūku rīkoties saskaņā ar patiesību, kuru biju saņēmis. Es rakstīju: „Es apsolīju savam Tēvam Debesīs un pats sev darīt labāko, ko spēju, veltīt visus savus spēkus savā turpmākajā dzīvē, darīt visu, ko no manis prasīs, bet šobrīd man jāturpina kalpot misijā, un es padarīšu to par tik lielisku misiju, ka man nebūs jākaunas, taču — ne sevis dēļ, bet Tā Kunga dēļ. Es mīlu To Kungu, un es mīlu šo darbu, un es lūdzu, lai šīs sajūtas mani nekad neatstātu.”
Es atklāju: lai šīs sajūtas nekad nepagaistu, ir nepieciešams pastāvīgi spēcināt garu un nemitīgi pūlēties nožēlot grēkus un ievērot baušļus. Prezidents Monsons teica: „Liecību ir svarīgi saglabāt dzīvu un darbīgu caur nerimstošu paklausību Dieva baušļiem, dienišķajām lūgšanām un Svēto Rakstu studijām.”6
Gadu gaitā es esmu jautājis misionāriem un jauniešiem visā pasaulē, ar ko sākās viņu personiskie centieni patiesības meklējumos un liecības iegūšanā. Gandrīz bez izņēmumiem viņi atbildēja, ka viņu personiskie centieni iegūt savu liecību sākās ar personisko lēmumu lasīt Mormona Grāmatu no paša sākuma un jautāt Dievam, vai tā ir patiesa. Tā darot, viņi izvēlējās „rīkoties”, nevis lai „uz viņiem iedarbotos”7 citu cilvēku šaubas.
Lai zinātu patiesību, mums vajag dzīvot saskaņā ar evaņģēliju8 un pārbaudīt9 tā vārdus. Mēs esam brīdināti nepretoties Tā Kunga Garam.10 Grēku nožēlošanai kopā ar apņemšanos ievērot baušļus ir būtiska loma katra cilvēka personīgajos patiesības meklējumos.11 Būtībā mums ir jābūt gataviem „atstāt visus” savus grēkus, lai zinātu patiesību.12
Mums tika pavēlēts „meklēt zināšanas, patiesi studējot un arī ar ticību”, un „meklēt labākajās grāmatās gudrības vārdus”.13 Mūsu patiesības meklējumiem vajadzētu koncentrēties uz „labākajām grāmatām” un „labākajiem” avotiem. Starp vislabākajām izvēlēm ir Svētie Raksti un dzīvo praviešu vārdi.
Prezidents Monsons katram no mums ieteica „darīt to, kas ir nepieciešams”, lai iegūtu un saglabātu stipru liecību.14 Kas ir nepieciešams tam, lai padziļinātu un stiprinātu savu liecību? Katram no mums ir personīga atbildība darīt to, kas ir nepieciešams, lai iegūtu un saglabātu stipru liecību.
Pacietīga noslēgto derību ievērošana, kamēr „darām to, kas ir nepieciešams”, lai saņemtu atbildes no Tā Kungā, ir būtisks, Dieva noteikts princips patiesības meklējumos. Īpaši tad, kad ir smagi brīži, no mums var tikt prasīts „priecīgi un ar pacietību pakļauties Tā Kunga gribai”.15 Pacietīga noslēgto derību ievērošana padara mūs pazemīgākus, pastiprina mūsu vēlmi zināt patiesību un ļauj Svētajam Garam „vadīt [mūs] pa gudrības takām, lai [mēs] varētu tikt svētīti, aplaimoti un pasargāti”.16
Kādai sievietei, kuru es un mana sieva Merija ļoti mīlam, lielu daļu dzīves bija grūtības ar dažiem Baznīcas aspektiem. Viņa mīl evaņģēliju, un viņa mīl Baznīcu, tomēr viņai joprojām ir jautājumi. Viņa ir salaulājusies templī, ir aktīva Baznīcā, pilda savus aicinājumus un ir brīnišķīga māte un sieva. Gadu gaitā viņa mēģināja darīt patiesās lietas un atturēties no nepatiesajām. Viņa turēja noslēgtās derības un turpināja meklēt. Laiku pa laikam viņa ar pateicību paļāvās uz citu cilvēku ticību.
Nesen viņas bīskaps vēlējās satikt viņu un viņas vīru. Viņš piedāvāja viņiem pieņemt aicinājumu kalpot templī, pārstāvot mirušos, kuriem bija nepieciešami tempļa priekšraksti. Šis aicinājums pārsteidza viņus, bet viņi to pieņēma un sāka savu kalpošanu Tā Kunga namā. Viņu pusaugu dēls nesen piedalījās ģimenes vēstures izpētē un atrada ģimenes locekļa vārdu, par kuru nebija veikti tempļa priekšraksti. Pēc kāda laika viņi piedalījās tempļa priekšrakstos, pārstāvot šo personu un viņa ģimeni. Kad viņi nometās ceļos pie altāra un tika izpildīts saistīšanas priekšraksts, šī brīnišķīgā, pacietīgā sieviete, kura bija meklējusi atbildes jau tik ilgi, pieredzēja personīgu garīgo pieredzi, caur kuru viņa uzzināja, ka templis un priekšraksti, kuri tajā tiek veikti, ir patiesi un īsti. Viņa piezvanīja savai mātei un pastāstīja viņai par savu pieredzi, un teica, ka, neskatoties uz to, ka viņai joprojām ir daži jautājumi, viņa zina, ka templis ir patiess, tempļa priekšraksti ir patiesi un ka Baznīca ir patiesa. Viņas māte raudāja ar pateicību par mīlošo un pacietīgo Debesu Tēvu un par meitu, kura pacietīgi turpināja meklējumus.
Pacietīga noslēgto derību ievērošana atnes debesu svētības mūsu dzīvēs.17
Es atradu lielu mierinājumu Tā Kunga solījumā, ka „ar Svētā Gara spēku jūs varēsit zināt patiesību par visu”.18 Bez pilnīgām zināšanām par visām lietām mēs tomēr varam zināt patiesību. Mēs varam zināt, ka Mormona Grāmata ir patiesa. Būtībā, kā šo pēcpusdien mācīja prezidents Rasels M. Nelsons, mēs varam līdz pat pašiem „sirds dziļumiem” sajust [skat. Almas 13:27], ka Mormona Grāmata pavisam nepārprotami ir Dieva vārds. Un mēs to varam sajust tik stipri, ka mēs vairs ne dienu nevēlamies dzīvot bez tās.19
Mēs varam zināt, ka Dievs ir mūsu Tēvs, kurš mīl mūs, un ka Viņa Dēls, Jēzus Kristus, ir mūsu Glābējs un Pestītājs. Mēs varam zināt, ka piederība Viņa Baznīcai ir lielā vērtē un ka iknedēļas Svētā Vakarēdiena pieņemšana palīdzēs mums un mūsu ģimenei būt drošībā. Mēs varam zināt, ka caur tempļa priekšrakstiem ģimenes patiesi var būt kopā mūžīgi. Mēs varam zināt, ka Jēzus Kristus Izpirkšana un grēku nožēlošanas un piedošanas svētības ir patiesas un īstas. Mēs varam zināt, ka mūsu dārgais pravietis, prezidents Tomass S. Monsons, ir Tā Kunga pravietis un ka viņa padomnieki un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi ir apustuļi, pravieši, gaišreģi un atklājēji.
Es zinu, ka visas šīs lietas ir patiesas, un es par to liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.