Kungs, ka mūsu acis tiktu atdarītas
Mums ir jāraugās uz citiem ar mūsu Glābēja acīm.
„Karalis Lauva” ir klasiska animācijas filma par Āfrikas savannu. Kad karalis lauva mirst, glābjot savu dēlu, jaunais princis ir spiests doties trimdā, un tikmēr despotisks valdnieks iznīcina savannas līdzsvaru. Ar mentora palīdzību jaunais lauvu princis atprasa troni. Viņš saprot, ka savannas dižajā dzīves aplī ir nepieciešams līdzsvars. Piesakot savas likumiskās tiesības uz karaļa titulu, viņš ņēma vērā padomu — „saskatīt vairāk par to, ko redzi”.1
Kad mēs mācāmies kļūt par mantiniekiem visam, kas pieder mūsu Tēvam, evaņģēlijs dod mums padomu — saskatīt vairāk par to, ko redzam. Lai saskatītu vairāk par to, ko redzam, mums ir jāraugās uz citiem ar mūsu Glābēja acīm. Evaņģēlijs skar visdažādākos cilvēkus. Mēs nevaram pilnībā izprast mums apkārt esošo cilvēku, kolēģu, draudzes locekļu un pat ģimenes locekļu izvēles un psiholoģisko pieredzi, jo mēs reti kad par viņiem zinām visu. Mums jāraugās pāri virspusējiem pieņēmumiem un stereotipiem un jāpalielina pašu pieredze.
Manas acis tika atvērtas, lai „saskatītu vairāk par to, ko redz manas acis”, pirms 30 gadiem, kad kalpoju par misijas prezidentu. Kāda tikko atbraukuša eldera acīs bija saskatāmas bažas. Kad satikāmies intervijā, viņš nomākti teica: „Es vēlos atgriezties mājās.” Es nodomāju: „Labi, to mēs varam mainīt.” Es viņam devu padomu — vienu nedēļu smagi strādāt un lūgt par to, un tad piezvanīt man. Nedēļu vēlāk, gandrīz precīzi norādītajā laikā, viņš piezvanīja. Viņš vēl joprojām vēlējās doties mājās. Es atkal devu viņam padomu — lūgt, smagi strādāt un pēc nedēļas man piezvanīt. Mūsu nākamajā intervijā nekas nebija mainījies. Viņš uzstāja, ka vēlas doties mājās.
Es vienkārši negrasījos to pieļaut. Es sāku viņu mācīt par viņa aicinājuma svēto būtību. Es ieteicu viņam „aizmirst par sevi un dodies strādāt”.2 Taču neatkarīgi no tā, ko viņam piedāvāju, viņa domas nemainījās. Galu galā es aptvēru, ka man trūkst pilnas ainas par situāciju. Un tieši tad es sajutu pamudinājumu uzdot viņam jautājumu: „Elder, kas tev sagādā tādas grūtības?” Viņa teiktais dziļi aizskāra manu sirdi: „Prezident, es nemāku lasīt.”
Mans viedais padoms, kuru, manuprāt, viņam bija tik svarīgi dzirdēt, nemaz neatbilda viņa vajadzībām. Viņam visvairāk bija nepieciešams, lai viņa misijas prezidents spētu saskatīt vairāk par nepārdomātu spriedumu un ļautu Garam palīdzēt saprast šī eldera domas. Viņam bija nepieciešams, lai es saskatītu viņu pareizi un dotu iemeslu cerībai. Tā vietā es rīkojos kā milzīga, demolējoša bumba. Šis drosmīgais elders iemācījās lasīt un kļuva par patiesi šķīstu Jēzus Kristus mācekli. Viņš lika man saprast Tā Kunga vārdus: „Cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi” (1. Samuēla 16:7).
Kāda svētība ir brīdis, kad Tā Kunga Gars paplašina mūsu redzesloku! Vai atceraties pravieti Elīsu, kurš pamodies uzzināja, ka sīriešu armija ar saviem zirgiem un kaujas ratiem ir aplenkusi viņa pilsētu? Viņa kalps bija nobijies un vaicāja Elīsam, ko darīt šādā situācijā. Elīsa viņu mierināja, sakot šos neaizmirstamos vārdus: „Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem” (2. Ķēniņu 6:16). Kalpam nebija ne jausmas, par ko pravietis runāja. Viņš nespēja ieraudzīt vairāk par to, ko redzēja viņa acis. Toties Elīsa redzēja eņģeļu bataljonus, kas gatavojās kaujai pravieša tautas labā. Tad Elīsa lūdza, lai Tas Kungs atver jaunā vīrieša acis, un „tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu” (2. Ķēniņu 6:17).
Mēs bieži nošķiramies no citiem, redzot atšķirīgo. Mēs jūtamies ērti, ja apkārt ir cilvēki, kas domā, runā, ģērbjas un rīkojas tāpat kā mēs, un neērti kopā ar tiem, kam ir citāda pagātne un dzīves apstākļi. Patiesībā, vai mēs visi nenākam no dažādām valstīm un nerunājam dažādās valodās? Vai mēs visi neskatāmies uz pasauli caur mūsu pašu dzīves pieredzes milzīgajiem ierobežojumiem? Jo ir cilvēki, kas redz un runā ar garīgām acīm, tāpat kā pravietis Elīsa, un daži redz un sazinās ar fizisko redzi, tāpat kā es situācijā ar savu neizglītoto misionāru.
Mēs dzīvojam pasaulē, kas „barojas” no salīdzināšanas, šķirošanas un kritizēšanas. Tā vietā, lai skatītos caur sociālo mediju prizmu, mums ir jāmeklē iekšēji dievišķās īpašības, pēc kurām mēs visi tīkojam. Šīs dievišķās īpašības un ilgas nevar rast vietnēs „Pinterest” vai „Instagram”.
Mīlēt un pieņemt citus nenozīmē, ka mums ir jāpieņem viņu idejas. Protams, patiesība dod mums lielāku uzticību, lai gan tā nekad neattaisno nepieklājību. Patiesa mīlestība pret citiem nozīmē nepārtrauktu paradumu — pieņemt labāko cilvēkos, kuru dzīves pieredze un ierobežojumi mums nav pilnībā zināmi. Lai saskatītu vairāk par to, ko redzam, mums apzināti jākoncentrējas uz Glābēju.
2016. gada 28. maijā 16–gadīgais Bou Ričijs un viņa draugs Ostins atradās ģimenes rančo Kolorado. Bou un Ostins iesēdās savos visurgājējos, nepacietībā gaidot piedzīvojumiem pilno dienu. Viņi nebija tālu tikuši, kad nonāca bīstamā situācijā, kas beidzās ar traģēdiju. Transportlīdzeklis, ar kuru brauca Bou, pēkšņi apgāzās, iesprostojot viņu zem 180 kilogramiem tērauda. Kad Bou draugs Ostins nokļuva līdz viņam, viņš redzēja, kā Bou cīnījās par savu dzīvību. Ar visu savu spēku viņš centās nostumt transportlīdzekli no sava drauga. Tas neizkustējās. Viņš lūdza par Bou un tad izmisumā skrēja pēc palīdzības. Neatliekamā palīdzība beidzot ieradās, tomēr pēc dažām stundām Bou nomira. Viņš tika atbrīvots no šīs mirstīgās dzīves.
Atbrauca viņa satriektie vecāki. Kad viņi mazajā slimnīcā stāvēja kopā ar Bou tuvāko draugu, ģimenes locekļiem, telpā ienāca policists un pasniedza Bou mātei viņa mobilo telefonu. Kad viņa paņēma telefonu, atskanēja skaņas signāls. Viņa atvēra telefonu un ieraudzīja Bou ikdienas atgādinājumu. Viņa skaļi nolasīja vēstījumu, kuru viņas prieku un piedzīvojumus mīlošais pusaugu dēls bija uzstādījis, lai izlasītu katru dienu. Tas vēstīja: „Neaizmirsti šodien likt Jēzus Kristu savas dzīves centrā.”
Bou koncentrēšanās uz savu Pestītāju nemazina viņa tuvo cilvēku bēdas par viņa aiziešanu. Bet tā deva cerību un piešķīra nozīmi Bou dzīvei un dzīves izvēlēm. Tā ļauj viņa ģimenei un draugiem skatīties pāri viņa agrīnās aiziešanas ciešanām un ieraudzīt nākamās dzīves priekpilno realitāti. Cik liela žēlastība bija dota Bou vecākiem ar sava dēla acīm ieraudzīt to, kas viņam bija visvērtīgākais!
Kā Baznīcas locekļiem — mums ir dāvāti personīgi garīgie brīdinājuma signāli, kas mūs brīdina, kad mēs, raugoties savām mirstīgajām acīm, novēršamies no pestīšanas. Svētais Vakarēdiens ir mūsu iknedēļas atgādinājums pastāvīgi koncentrēties uz Jēzu Kristu, lai mēs vienmēr varētu Viņu atcerēties un lai Viņa Gars vienmēr varētu būt kopā ar mums (skat. M&D 20:77). Tomēr dažkārt mēs ignorējam šīs brīdinājuma un atgādinājuma sajūtas. Kad Jēzus ir mūsu dzīves centrs, Viņš darīs tā, lai mūsu acis saskatītu lielākas iespējas, nekā mēs paši spējam aptvert.
Kāda uzticīga māsa man atsūtīja interesantu vēstuli par pieredzi, kurā viņa sajuta aizsargājošu brīdinājumu. Viņa man pastāstīja, ka, cenšoties palīdzēt savam vīram saprast viņas sajūtas, viņa sāka veidot elektronisku sarakstu savā telefonā ar visu, kas viņu kaitināja viņas vīra teiktajā vai darītajā. Viņa domāja, ka tad, kad pienāks īstais brīdis, viņai būs rakstisks apkopojums, kuru varēs viņam parādīt, un tas liks viņam mainīties. Tomēr kādu svētdienu, kad viņa pieņēma Svēto Vakarēdienu un koncentrējās uz Glābēja Izpirkšanu, viņa aptvēra, ka negatīvo jūtu pierakstīšana patiesībā atvairīja Garu un nekad nemainītu viņas vīru.
Viņas sirdī atskanēja garīgs brīdinājums, kas teica: „Atlaid to, atlaid to visu. Izdzēs šīs piezīmes. Tās nav noderīgas.” Tālāk viņa rakstīja, un es citēšu: „Bija nepieciešams laiks, lai es nospiestu pogu „atzīmēt visu” un vēl vairāk laika, lai es nospiestu pogu „dzēst”. Bet, kad es to izdarīju, vienā mirklī visas negatīvās sajūtas bija zudušas. Manu sirdi piepildīja mīlestība — mīlestība pret manu vīru un mīlestība pret To Kungu.” Tāpat kā Saulam ceļā uz Damasku, arī viņas vīzija mainījās. No viņas acīm nokrita zvīņas.
Glābējs bieži atvēra acis gan fiziski, gan garīgi aklajiem. Kad mūsu acis gan burtiski, gan pārnestā nozīmē atveras dievišķai patiesībai, mēs topam sagatavoti dziedināšanai no mirstīgās tuvredzības. Kad pievēršam uzmanību garīgiem „brīdinājumiem”, kas norāda uz nepieciešamību mainīt virzienu vai paplašināt mūžīgo perspektīvu, mēs saņemam svētu apsolījumu, ka Viņa Gars būs kopā ar mums. Tā notika ar Džozefu Smitu un Oliveru Kauderiju Kērtlandes templī, kad Jēzus Kristus mācīja dižas patiesības, kas apsolīja, ka mirstīgo ierobežojumu „priekškars” tiks „noņemts no [viņu] prātiem un [viņu] sapratnes acis [tiks] atvērtas” (M&D 110:1).
Es liecinu, ka ar Jēzus Kristus spēku mēs spējam garīgi raudzīties tālāk par to, ko redzam mirstīgām acīm. Kad mēs atceramies Viņu un Viņa Gars ir kopā ar mums, mūsu sapratnes acis tiks atvērtas. Tad mūsu sirdīs daudz spēcīgāku iespaidu atstās dievišķības klātbūtne — ikvienā no mums. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.