Paliec ar mani, Kungs, gan tumšās, gan saulainās dienās!

Reina I. Aburto

Otrā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā

Es liecinu jums, ka Tas Kungs paliks ar mums gan tumšās, gan saulainās dienās, ka mūsu „bēdas [var tikt pārklātas] ar Kristus prieku”.

Vienā no mūsu iemīļotajām garīgajām dziesmām ir izteikts lūgums: „Paliec ar mani, Kungs, gan tumšās, gan saulainās dienās!”¹ Reiz es atrados lidmašīnā, kad tā pietuvojās lielai vētrai. Lūkojoties pa iluminatoru, es ieraudzīju zem mums blīvu mākoņu klājienu. Caur mākoņiem atspīdēja rietošās saules stari, izgaismojot tos ar intensīvu gaismu. Drīz vien lidmašīna nolaidās zemāk, piesmagušajos mākoņos, un mūs pēkšņi ieskāva necaurredzama tumsība, kas pilnībā apslēpa skatam intensīvo gaismo, ko vēl pirms brīža bijām redzējuši.²

Arī mūsu dzīvē var savilkties tumši mākoņi, kas var padarīt mūs aklus, liedzot saskatīt Dieva gaismu un pat liekot šaubīties par to, vai mūsu dzīvē maz pastāv šāda gaisma. Daļu no šiem mākoņiem rada depresija, trauksme un citi garīgu vai emocionālu ciešanu paveidi. Tie var sagrozīt mūsu skatījumu pašiem uz sevi, uz apkārtējiem un pat uz Dievu. Tie iespaido ikviena gadagājuma sievietes un vīriešus visās pasaules malās.

Tikpat postošs ir arī skepses mākonis, kas var iespaidot tos, kuri nav pieredzējuši minētās grūtības, padarot tos nejūtīgus. Smadzenes, tāpat kā jebkura ķermeņa daļa, ir pakļauta slimībām, traumām un ķīmiskajam disbalansam. Ja mūs nomāc mentālas ciešanas, būtu tikai atbilstoši lūgt palīdzību Dievam, apkārtējiem cilvēkiem un profesionāliem mediķiem vai garīgās veselības speciālistiem.

„Visi cilvēki — gan vīrieši, gan sievietes — ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Ikviens ir Debesu vecāku mīlēts gara dēls vai meita, un … katrs ir apveltīts ar dievišķu dabu un sūtību.”³ Mums, tāpat kā mūsu Debesu Vecākiem un mūsu Glābējam, ir fizisks ķermenis⁴, un mēs jūtam dažādas emocijas.⁵

Manas dārgās māsas, laiku pa laikam ir tikai dabiski skumt vai raizēties. Skumjas un satraukums ir dabiskas cilvēka emocijas.⁶ Taču, ja mēs skumstam pastāvīgi un ja mūsu ciešanas bloķē spēju sajust mūsu Debesu Tēva un Viņa Dēla mīlestību un Svētā Gara ietekmi, var gadīties, ka mēs ciešam no depresijas, trauksmes vai citām emocionālām saslimšanām.

Mana meita reiz rakstīja: „Manā dzīvē bija periods …, [kad] es visu laiku jutos ārkārtīgi noskumusi. Man allaž bija šķitis, ka skumjas ir kaut kas tāds, no kā ir jākaunās, ka tā ir vājuma pazīme. Tādēļ es paturēju savas skumjas pie sevis. … Es jutos pilnīgi nevērtīga.”⁷

Kāda no manām draudzenēm apraksta to šādi: „Es jau kopš agrīnas bērnības pastāvīgi esmu cīnījusies ar bezcerību, tumsību, vientulību, bailēm un sajūtu, ka esmu defektīva vai nepilnīga. Es darīju visu iespējamo, lai slēptu savas sāpes un allaž atstātu veselīga un spēcīga cilvēka iespaidu.”⁸

Manas dārgās draudzenes, tā var gadīties ar ikvienu no mums — it īpaši tad, ja, ticot laimes iecerei, mēs apkraujam sevi ar nevajadzīgu slogu, uzskatot, ka mums jau tagad ir jābūt nevainojamām. Šādas iedomas var atstāt nomācošu iespaidu. Pilnības iemantošana ir process, kas norit gan mūsu laicīgajā dzīvē, gan pēc tās, īstenojoties tikai un vienīgi caur Jēzus Kristus labvēlību.⁹

Salīdzinājumā ar to, atklāti pastāstot par saviem emocionālajiem izaicinājumiem un atzīstot, ka mēs neesam pilnīgas, mēs ļaujam arī citiem dalīties savās grūtībās. Kopīgi mēs atskāršam, ka mums ir cerība un ka mums nav jācieš vienatnē.¹⁰

Būdamas Jēzus Kristus mācekles, mēs esam stājušās derībā ar Dievu, apsolot, ka esam gatavas nest cita citas slogus un „sērot ar tiem, kas sēro”.¹¹ Tajā tiek ietverts arī tas, ka, tiekot informētas par emocionālām saslimšanām, mēs meklējam resursus, kas šajās grūtībās varētu palīdzēt, un galu galā vedam sevi un citus pie Kristus, kurš ir izcilais Dziedinātājs.¹² Pat ja mēs nezinām, kā izprast to, kam citi iet cauri, apstiprinājums tam, ka viņi izjūt reālas sāpes, var būt pirmais būtiskais solis, lai rastu sapratni un dziedināšanu.¹³

Kaut dažkārt depresijas vai trauksmes cēlonis ir nosakāms, citkārt to saskatīt var izrādīties grūtāk.¹⁴ Mūsu smadzenes var ciest no stresa¹⁵ vai pārmērīga noguruma,¹⁶ kas dažkārt ir novēršams ar atbilstošu diētu, atpūtu un vingrojumiem. Citkārt var būt nepieciešama arī terapija un medikamenti, kas tiek lietoti pēc mācītu speciālistu norādījumiem.

Neārstētas garīgās un emocionālās saslimšanas var vedināt pie arvien lielākas izolēšanās, pārpratumiem, sagrautām attiecībām, kaitēšanas sev un pat pašnāvības. Es zinu to pati personīgi, jo mans tēvs pirms daudziem gadiem nomira, izdarot pašnāvību. Mūsu ģimenei un man pašai viņa nāve bija šokējošs un sirdi plosošs pārdzīvojums. Man ir bijuši nepieciešami daudzi gadi, lai tiktu pāri savām sērām, un es tikai nesen uzzināju, ka patiesībā atbilstoša runāšana par pašnāvību, drīzāk, palīdz to novērst, nekā uz to pamudināt.¹⁷ Tagad es esmu atklāti apspriedusi sava tēva nāvi ar saviem bērniem un pieredzējusi dziedināšanu, ko Glābējs var dāvāt abās priekškara pusēs.¹⁸

Diemžēl daudzi, kuri cieš no smagas depresijas, attālinās no saviem līdzgaitniekiem — svētajiem —, jo viņiem šķiet, ka tie neatbilst kādam iedomātam paraugam. Mēs varam palīdzēt viņiem saprast un sajust, ka viņi tik tiešām ir mums piederīgi. Mums būtu svarīgi saprast, ka depresija nav vājuma pazīme un parasti tās nav arī grēka sekas.¹⁹ Tā „zeļ slepenībā un mazinās caur iejūtību”.²⁰ Kopā mēs varam izlauzties cauri izolācijas un kauna zīmes mākoņiem, lai kauna slogs paceltos un varētu īstenoties brīnumainā dziedināšana.

Savā laicīgajā kalpošanā Jēzus Kristus dziedināja slimos un nomocītos, taču, lai saņemtu Viņa dziedināšanu, katram cilvēkam nācās īstenot ticību Viņam un rīkoties. Daži gāja garu ceļu, citi pastiepa roku, lai pieskartos Viņa drānām, un vēl citus nācās aiznest pie Viņa, lai tie varētu tikt dziedināti.²¹ Runājot par dziedināšanu, vai gan mums visiem nav izmisīgi nepieciešama Viņa palīdzība? „Vai mēs visi neesam ubagi?”²²

Sekosim Glābēja ceļam, izrādot arvien lielāku iejūtību, mazinot savu nosodīšanas tieksmi un pārstājot būt par citu cilvēku garīguma kontrolieriem. Mīloša uzklausīšana ir viena no lieliskākajām dāvanām, ko mēs varam piedāvāt, un mums var būt pa spēkam panest vai pacelt smagos mākoņus, kas smacē mūsu mīļos tuviniekus un draugus²³, — tā, lai caur mūsu mīlestību viņi atkal spētu sajust Svēto Garu un saskatīt Jēzus Kristus starojošo gaismu.

Ja jūs pastāvīgi ieskauj „tumsības migla”²⁴, vērsieties pie Debesu Tēva. Nekas no jūsu pieredzētā nevar mainīt mūžīgo patiesību — to, ka jūs esat Viņa bērni un ka Viņš jūs mīl.²⁵ Paturiet prātā, ka Kristus ir jūsu Glābējs un Pestītājs un ka Dievs ir jūsu Tēvs. Viņi saprot. Iztēlojieties, ka viņi ir jūsu tuvumā, uzklausot un sniedzot atbalstu.²⁶ „[Viņi] mierinās jūs jūsu ciešanās.”²⁷ Dariet visu, ko varat, un paļaujieties uz Tā Kunga izpērkošo labvēlību.

Jūsu grūtības nenosaka to, kas jūs esat, taču tās var jūs bagātināt.²⁸ Pateicoties savam „dzelonim miesā”²⁹, jūs, iespējams, esat spējīgas izrādīt lielāku iejūtību pret citiem. Svētā Gara vadībā dalieties savā stāstā, lai „[palīdzētu] vājajiem, [paceltu] gurdenās rokas un [stiprinātu] nespēcīgos ceļus”.³⁰

Tās no mums, kam šobrīd ir grūtības vai kas atbalsta kādu grūtību nomākto, — būsim ar mieru ievērot Dieva baušļus, lai ar mums allaž varētu būt Viņa gars.³¹ Darīsim „mazās un vienkāršās lietas”³², kas dos mums garīgo spēku. Prezidents Rasels M. Nelsons ir teicis: „Nekas neatver debesis tādā mērā, kā arvien lielāka šķīstība, apvienojumā ar pilnīgu paklausību, sirsnīgiem meklējumiem, dienišķu Kristus vārdu baudīšanu, lasot Mormona Grāmatu, un regulāru laika veltīšanu tempļa un ģimenes vēstures darbam.”³³

Kaut mēs visas atcerētos, ka mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, ir uzņēmies mūsu „vājības, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību miesā, lai Viņš varētu zināt …, kā palīdzēt [mums mūsu] vājībās”.³⁴ Viņš ieradās „dziedināt [salauztas] sirdis, … iepriecināt visus noskumušos; … dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā”.³⁵

Es liecinu jums, ka Tas Kungs paliks ar mums gan tumšās, gan saulainās dienās, ka mūsu „ bēdas [var tikt pārklātas] ar Kristus prieku”³⁶ un ka „tā ir Dieva labvēlība, ka mēs topam izglābti pēc tam, kad mēs esam izdarījuši visu, ko varam”.³⁷ Es liecinu, ka Jēzus Kristus atgriezīsies uz Zemes „ar dziedinājumu Savos spārnos”.³⁸ Beigu beigās Viņš „nožāvēs visas asaras no [mūsu] acīm, [un bēdu] vairs nebūs”.³⁹ Attiecībā uz visiem tiem, kuri „[nāk] pie Kristus un [top] pilnveidoti Viņā”⁴⁰, „saule vairs nenoies, … jo Tas Kungs būs [mūsu] mūžīgā gaisma, un [mūsu] skumju dienām būs gals”.⁴¹ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.