Tikai digitālā formātā: Jaunajiem pieaugušajiem
Bija savādi lietot pilno Baznīcas nosaukumu, taču tas bija tā vērts
Sekošana pravieša norādījumam šķita vienkārša, taču tas izrādījās daudz grūtāk, nekā es domāju.
Kad prezidents Nelsons runāja par pareizu Baznīcas nosaukuma izmantošanu 2018. gada vispārējā konferencē, es ļoti skaidri uztvēru viņa vēstījumu: „Tā ir Tā Kunga pavēle. …
… Tā Kunga Vārda atmešana, neminot to Tā Kunga Baznīcas nosaukumā, ir Sātana lielākā uzvara” („Baznīcas pareizais nosaukums”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2018. g. nov., 87., 88. lpp.).
Es aptvēru, ka man ir rūpīgi jāapdomā, kā es runāju ar saviem apkārtējiem, tai skaitā arī ar klientiem darbā, kuri bija paraduši mani saukt par „mormoni” vai „mormoņu baznīcas” locekli.
Apņemšanās pilns lietot Baznīcas pilno nosaukumu, es gaidīju izdevību, lai paziņotu, ka es esmu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis. Protams, šī izdevība radās, turklāt biznesa kontekstā. „Jūs, mormoņi, esat tik laipni cilvēki,” kāds potenciālais klients man teica. „Paldies,” es atteicu. „Kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, mēs ticam, ka mēs visi esam brāļi un māsas.” Pēc tam šī saruna turpinājās, un arī visi citi runāja par to, cik jauki ir „mormoņi”.
Lai gan es biju izdarījis savu daļu, nosaucot pilno Baznīcas nosaukumu, es tik un tā jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Mani draugi un kolēģi joprojām uzskatīja, ka es esmu daļa no „mormoņu Baznīcas” un tas nenozīmēja, ka es esmu Kristus sekotājs, kur nu vēl Jēzus atjaunotās Baznīcas loceklis.
Vai bija vērts pūlēties?
Vairāku nākamo sarunu laikā, kad tika pieminēta mana ticība, es kļuvu mazdūšīgs, jo bija dīvaini vairākas reizes atkārtot pilno, garo Baznīcas nosaukumu vienas sarunas laikā. Likās, ka visi, ar kuriem es sarunājos, sāk uz mani dīvaini skatīties. Un sarunās joprojām tika pieminēti „mormoņi”.
Es centos padarīt saziņu ar citiem daudz dabiskāku. Bet tas izrādījās daudz grūtāk, nekā es domāju, īpaši ar cilvēkiem, kurus es nevēlējos aizvainot. Es negribēju kautrēties vai būt nevērīgs pret savu ticību, bet es arī nevēlējos kļūt skarbs, jo daudzi no šiem cilvēkiem mani iepriekš bija saukuši par „mormoni”, un man pret to nebija iebildumu. Tāpat es biju dzirdējis, ka daudzi Baznīcas locekļi joprojām sevi un citus Baznīcas locekļus sauc par „mormoņiem” dažādās sanāksmēs vai citos pasākumos.
Es sāku domāt, vai tiešām pilnā Baznīcas nosaukuma lietošana ir tik svarīga, ņemot vērā visas pārējās nozīmīgās lietas. „Mormoņu” zīmols, galu galā, ir diezgan pozitīvs daudzu cilvēku acīs — tas, ka esmu „mormonis”, man bieži vien bija noderējis. Taču, pārlasot prezidenta Nelsona runu, es sapratu, ka tas tiešām ir ļoti svarīgi, pat ja tas sarunas laikā rada neērtības. Tāpēc es no jauna apņēmos rīkoties pareizi.
Iespēja liecināt par Kristu
Nākamā reize, kad man bija jālieto Baznīcas pilnais nosaukums, bija tad, kad es apciemoju savu draugu, kurš piederēja pie citas konfesijas. Kāds pie manis pienāca un ar platu smaidu man vaicāja, vai es esmu mormonis. „Jā, es esmu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis,” es teicu. Viņš man sāka uzdot vairākus jautājumus, katru no tiem sākot ar vārdiem: „Vai mormoņu baznīca tic, ka … ?” Un katru reizi es sāku savu atbildi ar frāzi: „Kristus atjaunotajā Baznīcā mēs ticam, ka …”
Mēs turpinājām šādi sarunāties, to atkārtojot kādas četras vai piecas reizes. Kad viņš pamanīja, ka es nepieņemu vārdu „mormonis”, viņš man skaidri un gaiši pajautāja: „Tu neesi mormonis?”
Es pajautāju, vai viņš zina, kas ir Mormons, — viņš nezināja. Es viņam paskaidroju, ka Mormons bija pravietis, vēsturnieks, armijas ģenerālis un politiska figūra senajā Amerikas kontinentā. Es esmu pagodināts, ka tieku saistīts ar vīru, kurš tik ļoti bija nodevies kalpošanai Dievam un citiem.
„Taču,” es turpināju, „Mormons nenomira par maniem grēkiem. Mormons neizlēja savas asinis par mani, necieta Ģetzemanes dārzā vai nenomira pie krusta. Mormons nav mans Dievs. Jēzus Kristus ir mans Dievs un Glābējs. Viņš ir mans Pestītājs. Un es gribu, lai savā pēdējā dienā es tiktu saukts Viņa Vārdā, un arī šodien es ceru, ka varu tikt saukts Viņa Vārdā.”
Es sajutu Gara iedrošinājumu un atbalstu, sniedzot šo īso liecību savai jaunajai paziņai. Pēc neliela klusuma brīža viņš teica: „Tātad tu esi kristietis?”
„Jā, es esmu kristietis,” es atbildēju, „un Kristus atjaunotās Baznīcas loceklis.”
Cenšanās sekot pravieša norādījumam šķita vienkārša, taču tas izrādījās daudz grūtāk, nekā es domāju. Es joprojām nepilnīgi daru to, kas no manis tiek prasīts. Taču es vienmēr cenšos izmantot Baznīcas pilno nosaukumu.
Es esmu pateicīgs par Garu, ko sajūtu, kad liecinu citiem par savu Glābēju un piederību Viņa Baznīcai. Un tagad man ir lielisks veids, kā dabiskā veidā liecināt par Viņu un Viņa atjaunoto Baznīcu ik reizi, kad man kāds pajautā, vai es esmu „mormonis”.