Savas ticības gūšana — soli pa solim
Liecības iegūšana prasa laiku. Bieži tas prasa mazas pieredzes, kas ir savstarpēji saistītas.
Viens no manas dzīves noteicošajiem brīžiem bija tad, kad man bija 10 gadu un kad es divas nedēļas mācījos katoļu mācību Loreto Romas katoļu misijā, aptuveni 32 km no manām lauku mājām Silobelā, Zimbabvē. Es esmu iepazinis un iemīlējis Glābēju Jēzu Kristu un esmu iemācījies griezties pēc palīdzības pie Tā Kunga caur šīm agrīnajām mācībām un iespaidiem.
Esot katoļu kapelā, es redzēju uz sienām gleznojumus ar ainām no Glābēja dzīves: ainas no Jēzus Kristus dzimšanas, mācīšanas templī, lūgšanas Ģetzemanes dārzā, krusta nešanas uz Golgātu, krustā sišanas Golgātā un Viņa Augšāmcelšanās. Kad redzēju tās naglas un ērkšķus, tas tiešām mani apbēdināja. Kad es nonācu līdz krustā sišanas gleznai, manas acis bija asaru pilnas. Un katru reizi es izsaucos un teicu: „Viņš tiešām daudz ko izcieta, tikai manā labā.”
Konfirmācijas ceremonijas laikā viens no priesteriem ieskatījās man acīs un teica: „Tu esi pasaules gaisma” (skat. Mateja 5:14). Tad, norādot uz degošo sveci, viņš citēja Glābēja vārdus: „Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mateja 5:16).
Kad es vairāk mācījos par Jēzu Kristu, es sāku vēlēties kalpot citiem. Piemēram, mums vajadzēja iet pēc ūdens 8 km no mūsu ciemata. Bieži mūsu ciemata sievietes, tostarp mana māte, nesa 20 litru trauku ar ūdeni uz galvas. Pēc savas pieredzes katoļu seminārā es bieži stūmu 200 litru ūdens tvertni, lai palīdzētu savai mātei, un es arī palīdzēju divām citām atraitnēm, kas dzīvoja mums kaimiņos. Es atcerējos to labo sajūtu, ko piedzīvoju katru reizi, kad palīdzēju citiem.
Šīs pieredzes man palīdzēja attīstīt ticību Debesu Tēvam un Jēzum Kristum un netieši sagatavoja mani Jēzus Kristus evaņģēlija pieņemšanai, kad man bija 22 gadi.
Mormona Grāmatas saņemšana
Es uzaugu laikā, kad manā valstī notika pārmaiņas. Balto ļaužu minoritāte, ko vadīja Ījans Smits, pasludināja neatkarību no Lielbritānijas 1965. gadā. Tas pamudināja Apvienoto Nāciju Organizāciju izvērst sankcijas un izraisīja gadiem ilgu pilsoņu karu, kas ilga līdz 1980. gadam, kad Zimbabve ieguva neatkarību. Kad pabeidzu skolu, es pārcēlos uz pilsētu, lai tur strādātu, un vairākus gadus neapmeklēju nevienu baznīcu.
Kādu dienu es spēlējos ar sava darba devēja dēliem, kuri bija deviņus un septiņus gadus veci. Viņi teica: „Tu zini, ka mūsu tēvs ir draudzes prezidents mūsu Baznīcā.” Viņi paskaidroja, kas ir draudzes prezidents, un nedomādams es teicu: „Jūsu tēvs nedosies uz debesīm.” Es aptvēru, ka esmu pieļāvis lielu kļūdu, un izmisīgi domāju, ko varētu viņiem pateikt, lai viņi aizmirstu manu piezīmi. Dienas beigās, kad viņi satika savu tēvu, viņi aizskrēja pie viņa un atkārtoja to, ko es biju teicis. Es domāju, ka zaudēšu savu darbu.
Mans darba devējs bija man iepriekš parādījis žaketi no militārā dienesta, kas apliecināja, ka viņš ir nogalinājis cilvēkus. Tas bija par iemeslu manai piezīmei. Viņš ļoti mierīgā tonī pajautāja man, kāpēc es tā teicu. Es teicu: „Priekšniek, atceries, tu teici man, ka esi nogalinājis cilvēkus karā. Bībelē ir teikts: „Tev nebūs nokaut.””
Viņš pajautāja, kuru baznīcu es apmeklēju. Es pateicu viņam, ka agrāk apmeklēju katoļu baznīcu, bet nu jau septiņus gadus neesmu tur bijis. Viņš dalījās pieredzēs no Vecās Derības par kariem un naidīgu izturēšanos un tad iedeva man Mormona Grāmatas eksemplāru. Es biju tik priecīgs, ka nepazaudēju savu darbu.
Viņš iedeva man Mormona Grāmatu 1981. gadā, taču es to nelasīju un pat neatvēru divus gadus. Kādu svētdienu es garlaikojos, kad mani draugi bija devušies ārpus pilsētas, tāpēc es paņēmu grāmatu un devos uz tuvējo dzelzceļa staciju, lai to palasītu. Kad es todien biju lasījis, es varēju sajust vēlēšanos darīt labu, taču vēlāk mani patiesi aizskāra tas, kas rakstīts 3. Nefija 11. nodaļā. Es lasīju par izdzīvojušajiem nefijiešiem, kuri bija pārcietuši karu un nemierus, un tad Glābējs Jēzus Kristus parādījās viņiem.
Manā valstī karš ilga 15 gadus. Daži cilvēki, ar kuriem es uzaugu savā ciematā, bija devušies karā un nebija atgriezušies. Citi bija sakropļoti uz mūžu.
Tādēļ, kad lasīju par nefijiešiem, es sajutu, it kā Glābējs Jēzus Kristus sniegtos man pretī, kad Viņš teica: „Piecelieties un nāciet pie Manis, lai jūs varētu … pataustīt naglu rētas Manās rokās un Manās kājās, lai jūs varētu zināt, ka Es esmu Israēla Dievs un visas zemes Dievs, un esmu ticis nonāvēts par pasaules grēkiem” (3. Nefija 11:14).
Es sajutu, it kā Viņš sniegtos pretī man personīgi, aicinot mani nākt pie Sevis. Es sapratu, ka varētu to izdarīt. Tas visu mainīja.
Savas liecības gūšana
Drosmes saņemšana, lai dotos uz Baznīcu, prasīja vairākus mēnešus. Es zināju, kur ir Baznīca, taču mūsu mazajā draudzē nebija misionāru. 1984. gada februārī es iegāju Kvekve draudzes namā. Es uzreiz gribēju iet prom. Es nebiju pārliecināts, ka tur iederos, un sēdēju pēdējā rindā, gatavs aizlaisties. Pēc ievada daļas draudzes prezidents Maiks Alens liecināja par Glābēju Jēzu Kristu un Mormona Grāmatu. Es sajutos piederīgs. Nākamā persona arī liecināja par Glābēju un Mormona Grāmatu, un tā darīja arī trešā persona. Es biju eiforijā. Es nevarēju saņemt drosmi, lai dotos pie kanceles, tādēļ es piecēlos un no vietas teicu: „Es mīlu Jēzu. Es lasu Mormona Grāmatu.” Tad es apsēdos. Tas bija manas liecības sākums.
Tās liecības bija Tā Kunga veids, kā Viņš vērsās pie manis, tāpēc ka tas man palīdzēja sajust, ka es tur iederējos. Es sajutu, ka tie bija mani brāļi un māsas. Nākamo dienu laikā es lūdzu Dievu par viņiem un par to, lai varētu tikt pieņemts. Es tur satiku Baznīcas locekļus, kuri bija ļoti laipni un kuri man palīdzēja.
Daudz kas notika tajā dienā, kad es iegāju draudzes namā. Es domāju, kas būtu noticis, ja tie Baznīcas locekļi nebūtu snieguši savas liecības. Nekad nevar zināt, vai ir kāds, kam ir grūtības. Kad kāds pieceļas un pasaka, ko jūt, tas var būt tieši tas, kas kādam ir jādzird.
Bieži dalieties savā liecībā! Kad jūs tā darāt, jūs stiprināt sevi un apkārtējos. Iestājieties par to, ko zināt. Kad jūs rīkosieties saskaņā ar padomu, kas dots Mormona Grāmatā, jūs tuvināsieties Glābējam.
Tuvojieties Glābējam
Laiks, ko pavadīju Loreto Romas katoļu misijā, palīdzēja man uzsākt ceļu, lai kļūtu par Glābēja Jēzus Kristus mācekli. Kopš tā laika es esmu mācījies, ka būšana par mācekli ir process, un mums ir jāturpina virzīties uz priekšu, lai kādas būtu mūsu vājības un ierobežojumi. Kad mēs pieņemsim uzaicinājumu: „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mateja 5:48), mēs virzīsimies uz mūžīgo dzīvi „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta” (skat. Mācības un Derību 98:12).
Mēs zinām, ka ceļš ne vienmēr būs viegls, un mēs pieredzēsim dažas grūtības un sirdssāpes, taču griešanās pēc palīdzības pie Tā Kunga ir vienīgais veids, kā atrast mieru savā dzīvē.
Glābēja Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana man nozīmē visu. Es zinu, ka Glābējs sniedzas mums pretī. Mums ir jāskatās augšup, jāseko Viņam un jāsniedzas pretī citiem, lai viņus pacilātu, kā Viņš sniedzas pretī mums un pacilā mūs.
Es esmu sapratis, ka būšana par mācekli ir process un mums ir jāturpina virzīties uz priekšu.
Grega Ņūbolda ilustrācijas