Uzplaukums pārmaiņu laikā
Kad 2018. gadā devos kalpot misijā, es nespēju paredzēt, ka man būs jākalpo, atrodoties pašizolācijā. Bet patiesībā es par to ļoti priecājos, jo mums bija vairāk laika, lai satiktos ar Baznīcas locekļiem, draugiem un klausītājiem.
Taču līdztekus šīm svētībām bija arī grūtības. 2019. gada beigās mums atļāva izmantot viedtālruņus, kas kļuva par lielu svētību mums pašizolēšanās laikā un patiesībā palīdzēja mūsu kalpošanas darbā. Dažreiz mūsu dienas un pat nedēļas bija ļoti aizņemtas, bet dažiem no mums ne vienmēr un ne viss virzījās uz priekšu tik gludi. Bija arī tādas dienas, kas monotoni vilkās gliemeža ātrumā. Šādos periodos es saskāros ar iekšēju cīņu starp „Mani”, kam patīk filmas, mūzika, grāmatas un daudz kas cits, un „Mani”, kurš kalpo Tam Kungam.
Bet mēs bijām sagatavoti, jo zinājām, kā izmantot mums uzticētās tehnoloģijas. Mēs tās veiksmīgi pielietojām četrarpus mēnešus un guvām izpratni par galveno: viss iet labi, ja patiesi esi koncentrējies uz galveno mērķi, proti — uz misionāru darbu. Līdz ar to nāca izpratne, ka tavs misijas mērķis ir kalpot cilvēkiem, pareizā veidā pielietojot tehnoloģijas. Lai arī atrodamies pašizolācijā, mūsu mērķis nav mainījies. Neviens nav atsaucis mūsu misijas aicinājumu. Mēs turpinājām kalpot un garīgi pilnveidoties.
Bieži vien mēs veltījām vairāk laika personīgajām studijām. Daži no mums padziļinātāk studēja Svētos Rakstus, citi mācījās valodas. Mēs katrs strādājām pie kāda projekta. Mēs centāmies nodarbināt sevi ar kaut ko lietderīgu, lai neizniekotu laiku. Reiz, kad bijām pašizolācijā, mums norādīja, ka varam izmantot sociālos tīklus. Šādas aizraujošas pārmaiņas mūsu dzīvē pavēra daudz iespēju, bet līdz ar tām radās arī kārdinājumi, kas varēja novērst mūs no mūsu galvenā mērķa. Tomēr mēs turpinājām uzcītīgi pildīt savu svēto aicinājumu. Mēs guvām jaunus draugus un atvadījāmies no vecajiem, kuri grasījās doties mājās, un mēs bieži domājām par savu atgriešanos mājās. Taču mēs centāmies darīt visu, kas bija mūsu spēkos, lai paveiktu to, ko Tas Kungs bija aicinājis mūs darīt. Arī prezidents Rāsons, kurš bija Sanktpēterburgas misijas prezidents, un viņa sieva, kurus mēs visi mīlējām un cienījām, pabeidza savu kalpošanu misijā pašizolācijas laikā, kamēr prezidents Andersons, Maskavas misijas prezidents, uzņēmās arī mūsu misijas vadību.
Šajā grūtajā laikā Tas Kungs mūs neatstāja vienus, Viņš vienmēr bija līdzās. Mēs jutām Viņa klātbūtni, pieredzējām brīnumus un Viņa vadību mūsu kalpošanā. Man ir palaimējies, ka varēju kalpot kopā ar drosmīgiem jauniešiem un jaunietēm. Jūtos pagodināts, ka varēju veltīt divus gadus, kalpojot Tam Kungam un Viņa bērniem. Man ļoti patīk Džozefa Smita mums izteiktais aicinājums, kas ietverts Mācības un Derību 128. nodaļā: „Brāļi [un māsas], vai mēs neturpināsim šo diženo lietu? Ejiet uz priekšu, un nevis atpakaļ. Drosmi, brāļi [un māsas]; un uz priekšu, uz uzvaru!”
Es zinu, ka šis ir Dieva darbs. Es zinu, ka šī ir Dieva Baznīca un ka to vada Jēzus Kristus caur Saviem praviešiem, no kuriem viens pasludināja: „Dieva Valstība vai nekas” (Baznīcas prezidentu mācības: Brigams Jangs, 44. nodaļa, grāmata angļu valodā). Tagad, pēc divu gadu kalpošanas misijā, es ar entuziasmu varu atkārtot šos prezidenta Brigama Janga vārdus: „Dieva Valstība vai nekas.” Taču „nekas” nav mana izvēle!