1817.–1820. g.

Džozefa Smita Pirmā vīzija

Atbilde uz pazemīgu lūgšanu

Vietā, kur dzīvoja Džozefa Smita ģimene, bija daudz baznīcu, kas mācīja par Jēzu Kristu. Tās visas mācīja par Viņu ko citu. Džozefs nebija pārliecināts, kam ir taisnība. Viņš zināja, ka viņam ir nepieciešams Glābējs, taču viņš nezināja, kurai baznīcai pievienoties.

Džozefs Smits — Vēsture 1:5–6; Svētie, 1:9

Džozefs par to ilgi domāja. Viņš vēlējās saņemt piedošanu par saviem grēkiem. Viņš apmeklēja vairākas baznīcas, bet joprojām jutās apjucis.

Džozefs Smits — Vēsture 1:8–10; Svētie, 1:9–12

Kādu dienu Džozefs Bībelē izlasīja Jēkaba vēst. 1:5. Tajā bija teikts, ka tad, ja mums ir nepieciešama gudrība, mēs to varam lūgt Dievam. Džozefs savā sirdī zināja, ka tieši tas viņam ir jādara.

Džozefs Smits — Vēsture 1:11–13

Kādas skaistas 1820. gada pavasara dienas rītā Džozefs devās uz mežu — netālu no savām mājām. Viņš gribēja būt tādā vietā, kur varētu būt viens, lūdzot Debesu Tēvu.

Džozefs Smits — Vēsture 1:14–15

Viņš nometās ceļos un sāka lūgt. Lūdzot Dievu, viņš sajuta, ka viņu pārņem ļauns spēks. Viņš visapkārt sajuta tumsību. Šķita, ka kāds cenšas viņu atturēt no sarunāšanās ar Dievu. Džozefs sakopoja visus savus spēkus, lai lūgtu Dievu pēc glābiņa.

Džozefs Smits — Vēsture 1:15–16

Pēkšņi Džozefs ieraudzīja brīnišķīgu, spožu gaismu, kas nāca no debesīm. Tumsa izgaisa, un viņš sajuta mieru. Gaismā Džozefs redzēja Debesu Tēvu un Jēzu Kristu stāvam gaisā. Debesu Tēvs nosauca Džozefu vārdā. Tad Viņš norādīja uz Jēzu un teica: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”

Džozefs Smits — Vēsture 1:16–17

Jēzus pateica Džozefam, ka viņa grēki ir piedoti. Džozefs vaicāja Jēzum, kurai baznīcai viņam vajadzētu pievienoties. Jēzus pateica, ka viņam nevajadzētu pievienoties nevienai no tām.

Džozefs Smits — Vēsture 1:18–19; Svētie, 1:16

Jēzus teica, ka ir nozaudētas svarīgas patiesības par Viņa evaņģēliju. Viņš teica, ka sūtīs eņģeļus, lai tie mācītu šīs patiesības Džozefam un lai tās varētu sludināt pasaulei.

Svētie, 1:16–17

Kad vīzija bija beigusies, Džozefu piepildīja mīlestība un prieks. Viņš vairs nejutās apmulsis. Viņš zināja, ka Dievs viņu mīl. Lai gan daži cilvēki ienīda viņu par to, ka viņš teica, ka ir redzējis Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, Džozefs zināja, ka tā ir patiesība.

Džozefs Smits — Vēsture 1:20–26; Svētie, 1:16