„Džozefs un Emma”, Stāsti no grāmatas „Mācība un Derības” (2024)
„Džozefs un Emma”, Stāsti no grāmatas „Mācība un Derības”
1825.–1828. g.
Džozefs un Emma
Kopīgs darbs, lai pasaulei nestu Mormona Grāmatu
Emma Heila uzauga lielā ģimenē Pensilvānijā, netālu no Ņujorkas štata, kur dzīvoja Džozefs Smits. Emma un viņas ģimene ticēja Dievam. Emmai patika lasīt, dziedāt, jāt ar zirgiem un airēt kanoe laivu pa upi pie savām mājām.
Svētie, 1:31–32
Ap to laiku, kad Emmai bija 21 gads, Džozefs Smits kopā ar tēvu strādāja pie viena no Emmas kaimiņiem. Emmas tēvs tādējādi viņus uzaicināja viesoties savās mājās.
Džozefs Smits — Vēsture 1:56–57; Svētie, 1:31–32
Džozefs un Emma iepazinās. Viņiem patika būt kopā. Taču Emmas vecākiem nepatika Džozefs. Viņi neticēja, ka viņš ir redzējis eņģeli.
Svētie, 1:32–33
Aptuveni pēc gada Džozefs lūdza Emmu viņu apprecēt. Emma un Džozefs mīlēja viens otru. Viņi apprecējās un devās dzīvot pie Džozefa vecākiem Ņujorkā.
Džozefs Smits — Vēsture 1:57–58; Svētie, 1:34–35
Apritēja četri gadi, kopš Moronijs bija pastāstījis Džozefam par zelta plāksnēm. Kad bija pienācis īstais laiks, Emma un Džozefs devās uz pakalnu, kur bija noslēptas plāksnes.
Džozefs Smits — Vēsture 1:59; Svētie, 1:36–37
Eņģelis Moronijs satika Džozefu pakalnā un iedeva viņam plāksnes. Viņš teica Džozefam: ja viņš darīs visu iespējamo, lai rūpētos par plāksnēm, tad tās būs drošībā.
Džozefs Smits — Vēsture 1:59; Svētie, 1:37–38
Cilvēki bija dzirdējuši, ka Džozefam ir zelta plāksnes, un daži mēģināja viņam tās nozagt. Džozefam bija jāatrod vietas, kur tās noslēpt. Kamēr Džozefs nesa plāksnes no slēptuves mežā, daži vīri viņam uzbruka. Viņš tos nogāza zemē un skrēja uz savu vecāku mājām.
Džozefs Smits — Vēsture 1:60; Svētie, 1:38, 40–41
Kad Džozefs pārnesa plāksnes mājās, viņa māsa palīdzēja tās nolikt uz galda. Moronijs bija pateicis Džozefam, lai viņš neļauj nevienam skatīt plāksnes, taču viņa ģimene varēja tās aptaustīt, kamēr tās bija ietītas drānā.
Svētie, 1:41
Dievs vēlējās, lai Džozefs pārtulko zelta plāksnes un lai cilvēki tādējādi varētu tās lasīt. Taču cilvēki Ņujorkā nemitīgi mēģināja nozagt plāksnes. Džozefam bija jāturpina slēpt plāksnes, lai tās pasargātu. Tādēļ Džozefs un Emma pārcēlās uz mājām netālu no Emmas vecākiem. Viņi cerēja, ka varēs tulkot plāksnes mierīgos apstākļos.
Džozefs Smits — Vēsture 1:61–62; Svētie, 1:43, 45–46
Džozefs sāka plākšņu tulkošanu. Viņš izmantoja īpašus rīkus, ko Dievs bija sagatavojis, lai viņam palīdzētu. Džozefam tulkojot, Emma pierakstīja viņa teikto. Stundu pēc stundas viņi strādāja kopā. Emma bija pārsteigta. Viņa zināja, ka viņas vīrs tulko ar Dieva spēku.
Džozefs Smits — Vēsture 1:35; Svētie, 1:49