Kalpošana
Vai es varu palīdzēt citiem mainīties?
Principi


ministering

Kalpošanas principi, 2019. gada augusts

Vai es varu palīdzēt citiem mainīties?

Jā. Taču jums, iespējams, būs citāda loma, nekā jūs domājat.

Kalpošanas principi, 2019.gada Augusts

Mēs tikām radīti ar spēju mainīties. Pilnveidošanās, lai īstenotu savu dievišķo potenciālu, ir mūsu laicīgās pastāvēšanas mērķis. Viens no mūsu galvenajiem mērķiem, kalpojot norīkojumos, ir palīdzēt citiem nākt pie Kristus un īstenot nepieciešamās pārmaiņas, lai varētu atgriezties Viņa klātbūtnē. Taču viņiem dotās rīcības brīvības dēļ mūsu loma, palīdzot tiem kļūt līdzīgākiem Kristum, ir ierobežota.

Šīs ir septiņas iespaidīgas Glābēja mācības par to, kā mēs varam palīdzēt citiem viņu centienos — mainīties un kļūt līdzīgākiem Viņam.

  1. Nebaidieties aicināt citus mainīties

    Glābējs nebaidījās aicināt citus — atmest savus ierastos ceļus un pilnībā pieņemt Viņa mācības. Viņš aicināja, lai Pēteris un Jēkabs pamet savu līdzšinējo nodarbi un kļūst par „cilvēku zvejniekiem” (Marka 1:17). Viņš aicināja sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā, sakot: „Ej un negrēko vairs!” (Jāņa 8:11.) Viņš aicināja, lai bagātais jauneklis atsakās no pieķeršanās pasaulīgajām lietām un seko Viņam (skat. Marka 10:17–22). Arī mēs varam droši un mīloši aicināt citus — mainīt savu dzīvi un sekot Glābējam.

  2. Neaizmirstiet, ka lēmums mainīties ir personīga izvēle

    Tādas pārmaiņas, uz kurām mūs aicina Glābējs, nevar tikt uzspiestas. Glābējs mācīja un aicināja, Viņš neko neuzspieda. Bagātais jauneklis „aizgāja noskumis” (Mateja 19:22). Kapernaumā daudzi no Kristus mācekļiem izvēlējās „atkāpties”, un Viņš vaicāja Divpadsmit apustuļiem, vai arī viņi grib aiziet (skat. Jāņa 6:66–67). Daži no Jāņa Kristītāja sekotājiem izvēlējās sekot Glābējam, bet citi ne (skat. Jāņa 1:35–37; 10:40–42). Mēs varam aicināt citus arvien vairāk līdzināties Kristum, taču mēs nevar pieņemt lēmumu mainīties viņu vietā. Un, ja viņi vēl nav izvēlējušies mainīties, mums nevajadzētu padoties vai domāt, ka mēs esam cietuši neveiksmi.

  3. Lūdziet par citu cilvēku spēju mainīties

    Savā aizlūgšanā Jēzus lūdza Dievam, lai Viņa mācekļi tiktu pasargāti no ļauna, lai tie kļūtu līdzīgāki Viņam un Tēvam un lai tie tiktu piepildīti ar Dieva mīlestību (skat. Jāņa 17:11, 21–23, 26). Un, zinot, ka Pēterim būs nepieciešams spēks, lai viņš varētu pilnveidoties un īstenot savu lomu, Glābējs aizlūdza arī par viņu (skat. Lūkas 22:32). Mūsu lūgšanas par citiem var mainīt viņu dzīvi (skat. Jēkaba v. 5:16).

  4. Māciet citiem paļauties uz Kristus spēku

    Tikai caur Glābēju mēs varam patiesi mainīties un pilnveidoties, īstenojot mums visiem doto, dievišķo potenciālu. Viņš ir „ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur [Viņu]” (Jāņa 14:6). Tieši Viņa spēks var padarīt vājības par spēku (skat. Etera 12:27). Tikai ticot Viņa Izpirkšanas spēkam, Alma, jaunākais, spēja mainīties (skat. Almas 36:16–23). Mēs varam mācīt citiem paļauties uz Glābēju, lai arī viņi varētu iegūt savā dzīvē Viņa attīrošo spēku.

  5. Lai jūsu izturēšanos pret citiem nosaka tas, kādi viņi varētu kļūt

    Mīlestība un pieņemšana var kļūt par iespaidīgu motivāciju pārmaiņām. Pie akas sastaptā sieviete dzīvoja kopā ar vīrieti, kurš nebija viņas vīrs. Jēzus mācekļi „brīnījās, ka Viņš runā ar [šo] sievu” (Jāņa 4:27), taču Jēzum vairāk rūpēja tas, kāda viņa varētu kļūt. Viņš to mācīja un deva viņai iespēju mainīties, ko viņa arī izdarīja. (Skat. Jāņa 4:4–42.)

    Ja mūsu izturēšanos pret citiem nosaka tas, kādi viņi ir bijuši līdz šim, nevis tas, kādi viņi varētu kļūt, mēs varam atturēt tos no pārmaiņām. Tā vietā mēs varam piedot un aizmirst līdzšinējās kļūdas. Mēs varam noticēt tam, ka citi cilvēki var mainīties. Mēs varam ignorēt viņu vājības un norādīt uz viņu pozitīvajām iezīmēm, ko viņi paši, iespējams, sevī nespēj saskatīt. „Mums ir pienākums lūkoties uz citiem, spriežot nevis pēc tā, kādi viņi ir, bet gan pēc tā, kādi viņi varētu kļūt.”1

  6. Ļaujiet citiem pilnveidoties viņiem pieņemamā tempā

    Mainīšanās prasa laiku. Mums visiem ir jāturpina pacietībā, līdz mēs tapsim pilnīgi (skat. Mācības un Derību 67:13). Jēzus bija pacietīgs un turpināja mācīt pat tos, kuri Viņam pretojās, liecinot tiem par Savu lomu, ko Viņam bija uzticējis Viņa Tēvs, un atbildot uz viņu jautājumiem (skat. Mateja 12:1–13; Jāņa 7:28–29). Mēs varam būt pacietīgi un mudināt citus būt iecietīgiem pašiem pret sevi.

  7. Nepadodieties, ja viņi atkrīt ierastajos ceļos

    Pēc Kristus nāves pat Pēteris un daži citi apustuļi atgriezās pie sev ierastajām, agrākajām nodarbēm (skat. Jāņa 21:3). Kristus atgādināja Pēterim, ka tam ir jāgana Viņa avis (skat. Jāņa 21:15–17), un Pēteris atgriezās pie kalpošanas. Cilvēkiem ir ļoti viegli atgriezties pie iepriekšējiem paradumiem. Mēs varam atbalstīt tos, maigi iedrošinot un iedvesmoti aicinot — turpināt sekot Glābējam un censties kļūt līdzīgākiem Viņam.

Ļaujiet citiem pilnveidoties

Elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir dalījies kādā stāstā par to, kā ļaut citiem pilnveidoties, sakot: „Reiz man tika stāstīts par kādu jaunu vīrieti, kurš savā skolā daudzu gadu garumā bija kļuvis vairāk vai mazāk par galveno izsmiekla objektu. Viņam piemita daži trūkumi, un vienaudžiem nebija grūti viņu izzobot. Vēlākajos dzīves gados viņš pārcēlās. Ar laiku viņš pievienojās armijai un guva dažas veiksmīgas pieredzes, iegūstot izglītību un pa lielākajai daļai atstājot bijušo aiz muguras. Pats svarīgākais bija tas, ka viņš, kā jau daudzas militārpersonas, atklāja to, cik skaista un varena ir Baznīca, un aktīvi un priekpilni iesaistījās tās dzīvē.

Tad, pēc vairākiem gadiem, viņš atgriezās savā jaunības dienu pilsētā. Vairums no viņa vienaudžiem bija mainījušies, taču ne visi. Acīmredzot, kad viņš atgriezās — diezgan sekmīgs un lielā mērā mainījies —, viņš saskārās ar to pašu domāšanas veidu, kas tur bija pastāvējis pirms tam, gaidot viņa atgriešanos. Dzimtās pilsētas ļaudīm viņš joprojām bija tas pats vecais „tāds un šāds”. …

Maz pamazām šī vīrieša Pāvilam līdzīgie centieni — atstāt aiz muguras bijušo un satvert to balvu, ko viņa priekšā bija nolicis Dievs, — pakāpeniski mazinājās, līdz viņš nomira līdzīgos apstākļos, kā bija dzīvojis savā jaunībā. … Pārāk slikti, pārāk skumji, ka viņu atkal ieskāva … tie, kam šķita, ka viņa pagātne ir interesantāka par viņa nākotni. Tiem izdevās izraut no viņa tvēriena to, kālab viņam bija pieķēries Kristus. Un viņš nomira skumjās, kaut arī tajā tikpat kā nebija viņa paša vainas. …

Ļaujiet cilvēkiem nožēlot grēkus. Ļaujiet cilvēkiem pilnveidoties. Ticiet, ka cilvēki var mainīties un pilnveidoties.”2

Atsauces

  1. Tomass S. Monsons, „Redzēt citus viņu potenciāla gaismā” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2012. g. nov., 70. lpp.

  2. Jeffrey R. Holland, “The Best Is Yet to Be,” Liahona, Jan. 2010, 19, 20.