Kas ir Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana un kā tā man var palīdzēt?

Kāpēc mums ir nepieciešama Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana?

Būdami Ādama un Ievas pēcnācēji, visi cilvēki pārmanto Krišanas sekas. Savā kritušajā stāvoklī mēs esam pakļauti pretstatiem un kārdinājumiem. Kad mēs padodamies kārdinājumam, mēs atsvešināmies no Dieva, un, ja turpinām grēkot, mēs savā dzīvē zaudējam Viņa Gara, Svētā Gara, klātbūtni un ietekmi.

Mēs varam tikt glābti vienīgi tad, ja kāds mūs izglābj. Mums ir nepieciešams kāds, kurš var apmierināt taisnības prasības — stāvēt mūsu vietā, uzņemoties Krišanas nastu un samaksājot cenu par mūsu grēkiem. Jēzus Kristus vienmēr ir bijis vienīgais, kurš spēj veikt šādu upuri.

Kopš pasaules radīšanas Glābējs ir bijis mūsu vienīgā cerība, lai mēs varētu saņemt „mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē” (Mācības un Derību 59:23).

Jēzus Kristus dziedinošais un stiprinošais spēks

„Mūsu Glābēja īstenotā Izpirkšana dod mums vairāk, nekā tikai pārliecību par nemirstību, ko iegūsim caur vispārēju augšāmcelšanos, un sniedz mums iespēju tikt attīrītiem no grēka caur grēku nožēlu un kristīšanos. Šī Izpirkšana sniedz mums arī iespēju piesaukt Viņu, kurš ir pieredzējis visas mūsu laicīgās vājības, lai dāvātu mums spēku panest savas laicīgās nastas. Viņš zina par mūsu ciešanām, un Viņš ir mums līdzās. Viņš, gluži kā labais samarietis, atrodot mūs ceļa malā ievainotus, pārsies mūsu vātis un parūpēsies par mums (skat. Lūkas 10:34). Jēzus Kristus un Viņa īstenotās Izpirkšanas dziedinošais un stiprinošais spēks ir pieejams ikvienam, kurš to lūdz” (Dalins H. Oukss, „Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas stiprināti”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2015. g. nov., 64. lpp.).

Šī dzīve ir iespēja kļūt līdzīgākiem mūsu Debesu Tēvam. Ja mēs pieņemam mūsu mūžīgo likteni — būt par Dieva bērniem —, mēs uzsākam nepārtrauktas izaugsmes un pilnveidošanās procesu. Elders Deivids A. Bednārs mācīja:

„Doties laicīgās dzīves ceļojumā nozīmē pārtapt no slikta par labu un vēl labāku un mainīt savu dabu. Mormona Grāmatā ir ļoti daudz piemēru ar mācekļiem un praviešiem, kuri zināja, saprata un tika izmainīti caur Izpirkšanas spēcinošo ietekmi sava ceļojuma laikā. Kad mēs sākam labāk saprast šo svēto spēku, mūsu redzējums uz evaņģēliju lielā mērā tiek paplašināts un bagātināts. Šāds redzējums mūs maina apbrīnojamos veidos. …

… Ja mēs izpratīsim un pielietosim Izpirkšanas spēcinošo ietekmi savā personīgajā dzīvē, mēs nelūgsim, lai apstākļi mainītos, bet gan lūgsim un centīsimies rast spēku mainīt apstākļus. Mēs kļūsim par tiem, kuri darbojas, nevis par tiem, uz kuriem iedarbojas (skat. 2. Nefija 2:14)” („The Atonement and the Journey of Mortality”, Liahona, 2012. g. aprīlis, 15.–16. lpp.).

Sirds pārmaiņas

Ja mēs piekļūstam mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, spēkam, kas mūs stiprina un dziedina, Viņš var izmainīt mūsu sirdis.

Elders Džefrijs R. Holands dalījās ar šādu stāstu:

„Es vēlos pastāstīt par kādu jaunieti, kurš cienīgi uzsāka kalpot misijā, taču izvēlējās atgriezties mājās ātrāk, jo cieta no homoseksuālām tieksmēm un traumām, ko tās izraisīja. Viņš joprojām bija cienīgs, taču viņam bija iestājusies ticības krīze, viņa emocionālā nasta kļuva arvien smagāka, un viņš izjuta arvien dziļākas garīgās ciešanas. Viņš jutās te sāpināts, te apmulsis, te nikns, te vientuļš.

Viņa misijas prezidents, staba prezidents un bīskaps veltīja neskaitāmas stundas, cenšoties palīdzēt, lejot asaras un svētot viņu, cenzdamies paglābt, taču liela daļa viņa pārdzīvojumu bija tik personīgi, ka viņš vismaz daļu no tiem paturēja pie sevis. Turpinot šo stāstu, jāsaka, ka viņa mīļotais tēvs no visas sirds un dvēseles centās palīdzēt savam bērnam, taču viņam bija tādi darba apstākļi, ka bieži vien savas ilgās, tumšās dvēseles naktis šim puisim nācās pārdzīvot kopā ar māti. Dienu un nakti, sākumā nedēļām, tad mēnešiem un beigās gadiem ilgi, viņi kopīgi tiecās pēc dziedināšanas. Rūgtuma brīžos (vairāk viņa, bet dažkārt arī viņa [mātes]) un nebeidzamas baiļošanās brīžos (vairāk viņa [mātes], bet dažkārt arī viņa) viņa māte liecināja — lūk, atkal parādās šis skaistais, par grūtībām vēstošais vārds — savam dēlam par Dieva spēku, Viņa Baznīcu un it īpaši par Viņa mīlestību pret viņu. Ar to pašu elpas vilcienu viņa apliecināja arī savu bezkompromisa, nemirstošo mīlestību pret viņu. Lai apvienotu šos abus tik izšķirošos un būtiskos savas eksistences pīlārus — Jēzus Kristus evaņģēliju un savu ģimeni —, viņa nerimstoši nodevās dedzīgām lūgšanām. Viņa gavēja un raudāja, raudāja un gavēja, un pēc tam klausījās, un klausījās, kā viņas dēls atkal un atkal stāsta par savu lūstošo sirdi. Tā nu viņa atkal viņu „iznēsāja”, tikai šoreiz tie nebija deviņi mēneši. Šoreiz viņai šķita, ka sāpīgais cīniņš viņa sadangātajā izmisuma ielejā turpināsies mūžīgi.

Taču ar Dieva labvēlību, viņas pašas neatlaidību un pulka Baznīcas vadītāju, draugu, ģimenes locekļu un profesionāļu palīdzību šī neatlaidīgi lūdzošā māte pieredzēja, ka viņas dēls pārnāk mājās uz apsolīto zemi. Mēs ar skumjām atzīstam, ka ne visi vecāki, kuri cieš savu bērnu dažādo grūtību dēļ, ir saņēmuši šādu svētību vai vismaz pagaidām to nav saņēmuši, taču viņiem ir cerība. Un man jāteic, ka minētā dēla seksuālā orientācija nemainījās, neviens tādu brīnumu nemaz negaidīja. Taču maz pamazām mainījās viņa sirds” („Redzi, tava māte!”, Liahona, 2015. g. nov., 49. lpp.).