Kas es esmu?

Jūs esat Dieva bērns

Tas, kā jūs sevi definējat, dzīves laikā var mainīties, taču, pirmkārt un galvenokārt, jūs esat mīlēts Dieva bērns. Viņš ir jūsu gara Tēvs (skat. 4. Mozus 16:22, 27:16; Ebrejiem 12:9).

Mūsu laicīgajā dzīvē mums var tikt doti, un mēs sev varam piešķirt daudzus apzīmējumus. Daži apzīmējumi var sniegt informāciju par mūsu piederību kādai grupai vai dzīves posmam, savukārt citi var atspoguļot fiziskās īpašības, piemēram, to, vai esam gari, īsi, ar brūniem vai rudiem matiem vai plikpauraini.

Apzīmējumiem ir spēks. Prezidents Tomass S. Monsons aprakstīja savu pieredzi attiecībā uz apzīmējumu spēku:

„Dažkārt pilsētām un valstīm tiek piešķirti īpaši identitātes apzīmējumi. Tāds tika piešķirts arī kādai aukstai un ļoti senai pilsētai Kanādas austrumos. Misionāri to sauca par „Akmenscieto Kingstonu”. Sešu gadu laikā tajā tika pievērsts tikai viens cilvēks, neskatoties uz to, ka uz turieni nepārtraukti tika norīkoti misionāri. Neviens nekristījās Kingstonā. …

Kamēr es lūdzu un domāju par šo skumjo dilemmu, jo mans pienākums kā tā laika misijas prezidentam bija lūgt un apdomāt šādus jautājumus, mana sieva pievērsa manu uzmanību kādam fragmentam Dītas Pītersenas Nīlijas grāmatā A Child’s Story of the Prophet Brigham Young (Salt Lake City: Deseret News Press, 1959. g., 36. lpp.). Viņa izlasīja, ka Brigams Jangs ieradās Kingstonā, Ontario, kādā aukstā un sniegainā dienā. Viņš tur kalpoja apmēram trīsdesmit dienas un nokristīja četrdesmit piecus cilvēkus. Tā bija atbilde. Ja jau misionārs Brigams Jangs varēja ievākt ražu, tad to var arī šī brīža misionāri.

Nesniedzot nekādu paskaidrojumu, es atsaucu misionārus no Kingstonas, lai pārrautu sakāves ciklu. Tad es piesardzīgi izplatīju šādu informāciju: „Drīzumā misionāru darbam tiks atvērta jauna pilsēta — pilsēta, kurā Brigams Jangs sludināja evaņģēliju un nokristīja četrdesmit piecus cilvēkus trīsdesmit dienās.” Misionāri prātoja, kur tā varētu atrasties. Savās iknedēļas vēstulēs viņi lūdza tikt norīkoti uz šo mītisko paradīzi — „Šangrilu”. Pagāja vēl kāds laiks. Tad šim lielajam piedzīvojumam tika rūpīgi izvēlēti četri misionāri — divi jauni un divi pieredzējuši. Kādas mazas draudzes locekļi apņēmās viņus atbalstīt. Misionāri solījās pilnībā nodoties šai lietai. Tas Kungs apbalvoja abus.

Trīs mēnešu laikā Kingstona kļuva par visauglīgāko pilsētu Kanādas misijā. Tajā joprojām atrādās pelēkās kaļķakmens ēkas, pilsēta joprojām izskatījās tāpat un iedzīvotāju skaits palika nemainīgs. Taču bija mainījusies attieksme. Šaubu apzīmējumu bija nomainījis ticības apzīmējums” („Labels”, Ensign, 1983. g. nov., 19.–20. lpp.).

Mūsu identitātes aspekti mainās dzīves laikā. Mēs neizbēgami no jauniem kļūstam par veciem. Mainās mūsu uzskati un līdz ar tiem var mainīties arī mūsu piederība kādām grupām.

Mūsu identitāte var būt mainīga, taču ir viens aspekts, kas nekad nemainīsies: mēs vienmēr būsim Dieva bērni.

Identitāte un apzīmējumi

Mums vajadzētu būt uzmanīgiem attiecībā uz to, kādus apzīmējumus mēs sev dodam. Apzīmējumus vajadzētu izmantot apdomīgi un Svētā Gara vadībā. Apzīmējumi var ietekmēt to, ko mēs domājam par sevi un kā pret mums izturas citi, un var palielināt vai ierobežot mūsu spēju — sekot Dieva iecerei, kas ir paredzēta mūsu laimei. Apzīmējumi var ietekmēt mūsu mērķus, sajūtas attiecībā uz mūsu identitāti un cilvēkus, kurus mēs saucam par draugiem. Ja apzīmējumi nostājas mūsu mūžīgās attīstības ceļā, mēs varam tos mainīt. Elders Dalins H. Oukss paskaidroja:

„Es domāju, ka jūs nekļūdāties, apgalvojot, ka daži cilvēki uzskata, ka homoseksuālas tieksmes nosaka viņu būtību. … Mums ir izvēles brīvība, un mēs varam izvēlēties, kura no mūsu iezīmēm būs noteicošā. Tas mums netiek uzspiests.

Pati svarīgākā iezīme, kas nosaka mūsu visu būtību, ir tā, ka mēs esam Debesu vecāku bērni, kuri ir dzimuši uz šīs Zemes ar noteiktu mērķi un dievišķu sūtību. Ja kāds cits pieņēmums nonāk pretrunā ar šo noteicošo iezīmi, tam ir postoša ietekme un tas noved mūs no pareizā ceļa” (intervija ar elderu Dalinu H. Ouksu un elderu Lansu B. Vikmenu: „Same-Gender Attraction” [2006]).

Ja cilvēks izjūt homoseksuālas tieksmes, viņš var izvēlēties — izmantot vai neizmantot konkrētu seksuālās identitātes apzīmējumu, raksturojot sevi. Sevis saukšana par geju vai lesbieti nav pretrunā ar Baznīcas politiku vai doktrīnu, taču tam var būt nevēlamas sekas attiecībā uz apkārtējo cilvēku attieksmi. Neviens patiess Kristus sekotājs netiks attaisnots, ja viņš jums neizrādīs mīlestību tikai tāpēc, ka jūs nolemsiet sevi šādi identificēt.

Prezidents Rasels M. Nelsons mums atgādināja: „Kādu dienu jums jautās, vai jūs uzņēmāties Kristus vārdu un vai jūs bijāt uzticīgs šai derībai” („Identity, Priority, and Blessings”, Ensign, 2001. g. aug., 10. lpp.).

Pāvils teica: „Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Galatiešiem 3:27–28).

Kādu dienu — šī īsā laicīgā ceļojuma beigās — mēs atgriezīsimies pie mūsu Debesu vecākiem. Kādu dienu visus pārējos apzīmējumus aizstās apzīmējums, kas izsaka mūsu mūžīgo identitāti, — Dieva bērns.