1 Tad nu Dievs Tas Kungs lika badam kļūt smagam Ūras zemē tiktāl, ka Hārans, mans brālis, nomira; bet Tera, mans tēvs, vēl dzīvoja kaldeju Ūras zemē.

2 Un notika ka es, Ābrahāms, ņēmu Sāraju par sievu, un Nahors, mans brālis, ņēma Milku par sievu, kura bija Hārana meita.

3 Tad nu Tas Kungs bija sacījis uz mani: Ābrahām, ej prom no savas zemes un no saviem radiem, un no sava tēva nama uz zemi, ko Es tev parādīšu.

4 Tādēļ es pametu kaldeju Ūras zemi, lai dotos uz Kānaāna zemi; un es ņēmu Latu, sava brāļa dēlu, un viņa sievu, un Sāraju, manu sievu; un arī mans tēvs sekoja man uz zemi, ko mēs nosaucām par Hāranu.

5 Un bads rimās; un mans tēvs palika Hāranā un dzīvoja tur, tā kā bija daudz ganāmpulku Hāranā; un mans tēvs atkal pievērsās savai elku pielūgšanai, tādēļ viņš palika Hāranā.

6 Bet es, Ābrahāms, un Lats, mana brāļa dēls, lūdzām To Kungu, un Tas Kungs man parādījās un sacīja uz mani: Celies un ņem Latu sev līdzi; jo Es esmu nodomājis ņemt tevi prom no Hāranas un darīt no tevis kalpotāju, lai nestu Manu Vārdu svešā zemē, kuru Es došu taviem pēcnācējiem pēc tevis par mūžīgu īpašumu, kad viņi uzklausīs Manu balsi.

7 Jo Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs; Es mītu debesīs; zeme ir Manu kāju pamesls; Es izstiepju Savu roku pār jūru un tā paklausa Manai balsij; Es lieku vējam un ugunij būt par Maniem kara ratiem; Es saku kalniem—Ejiet prom no šejienes—un lūk, tie tiek paņemti prom ar viesuli vienā acumirklī, pēkšņi.

8 Mans Vārds ir Jehova, un Es zinu galu kopš sākuma; tādēļ Mana roka būs pār tevi.

9 Un Es darīšu tevi par lielu tautu, un Es svētīšu tevi pārmēru un darīšu tavu vārdu dižu starp visām tautām, un tu būsi par svētību saviem pēcnācējiem pēc tevis, ka savās rokās tie nesīs šo kalpošanu un priesterību visām tautām;

10 un Es svētīšu viņus caur tavu vārdu; jo visi, kas pieņems šo evaņģēliju, tiks saukti pēc tava vārda un tiks uzskatīti par taviem pēcnācējiem, un celsies, un svētīs tevi kā savu tēvu;

11 un Es svētīšu tos, kas svētī tevi, un nolādēšu tos, kas nolād tevi; un tevī (tas ir, tavā priesterībā) un tavos pēcnācējos (tas ir, tavā priesterībā), jo Es dodu tev solījumu, ka šīs tiesības turpināsies tevī un tavos pēcnācējos pēc tevis (precīzāk sakot, burtiskajos pēcnācējos jeb tava ķermeņa pēcnācējos) tiks visas zemes ģimenes svētītas, tieši ar evaņģēlija svētībām, kas ir glābšanas, patiesi mūžīgās dzīves, svētības.

12 Tad nu pēc tam, kad Tas Kungs bija pārstājis runāt ar Mani un attālinājis Savu vaigu no manis, es sacīju savā sirdī: Tavs kalps Tevi nopietni ir meklējis, tagad es esmu atradis Tevi;

13 Tu sūtīji Savu eņģeli, lai atbrīvotu mani no Elkenaha dieviem, un es darīšu labi, uzklausot Tavu balsi, tādēļ lai Tavs kalps ceļas un dodas prom mierā.

14 Tā es, Ābrahāms, devos prom, kā Tas Kungs bija man teicis, un Lats ar mani; un es, Ābrahāms, biju sešdesmit un divus gadus vecs, kad es devos prom no Hāranas.

15 Un es ņēmu Sāraju, kuru es ņēmu par sievu, kad es biju Ūrā Kaldejā, un Latu, sava brāļa dēlu, un visu mūsu mantību, ko mēs bijām savākuši, un dvēseles, ko mēs bijām iemantojuši Hāranā, un iznācām pa ceļu uz Kānaāna zemi, un dzīvojām teltīs, kad mēs gājām savu ceļu;

16 tādēļ mūžība bija mūsu aizsargs un mūsu klints, un mūsu glābšana, kad mēs ceļojām no Hāranas pa Jeršonas ceļu, lai nonāktu Kānaāna zemē.

17 Tad nu es, Ābrahāms, uzcēlu altāri Jeršonas zemē un upurēju Tam Kungam, un lūdzu, lai bads tiktu novērsts no mana tēva nama, lai viņi neaizietu bojā.

18 Un tad mēs gājām no Jeršonas caur zemi uz vietu Sihema, tā atradās Mamres līdzenumos, un mēs jau gandrīz bijām nonākuši kānaāniešu zemes robežās, un es pienesu upuri Mamres līdzenumos un sirsnīgi piesaucu To Kungu tāpēc, ka mēs jau bijām gandrīz ienākuši šīs elkus pielūdzošās tautas zemē.

19 Un Tas Kungs parādījās Man, atbildot uz manām lūgšanām, un sacīja uz mani: Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi.

20 Un es, Ābrahāms, cēlos no altāra vietas, kurš bija uzcelts Tam Kungam, un pārcēlos no turienes uz kalnu austrumos no Bēteles, un uzslēju savu telti tur, Bētele uz rietumiem un Aja uz austrumiem; un tur es uzcēlu citu altāri Tam Kungam un atkal piesaucu Tā Kunga Vārdu.

21 Un es, Ābrahāms, ceļoju, turpinādams iet uz dienvidiem; un bads turpinājās tai zemē; un es, Ābrahāms, nolēmu doties lejup uz Ēģipti, lai uzturētos tur, jo bads kļuva ļoti smags.

22 Un notika, kad Es nonācu netālu lai ieietu Ēģiptē, Tas Kungs sacīja uz mani: Lūk, Sāraja, tava sieva, ir ļoti skaista izskata sieva;

23 tādēļ notiks, kad ēģiptieši viņu ieraudzīs, tie sacīs—Viņa ir tava sieva; un tie nogalinās tevi, bet tie saglabās viņu dzīvu; tādēļ skaties, lai tu darītu šādā veidā:

24 Lai viņa saka ēģiptiešiem, ka viņa ir tava māsa, un tava dvēsele dzīvos.

25 Un notika, ka es, Ābrahāms, pastāstīju Sārajai, savai sievai, visu, ko Tas Kungs bija man sacījis—Tādēļ saki tiem, es lūdzu tevi, ka tu esi mana māsa, lai viss būtu labi ar mani tevis dēļ, un mana dvēsele dzīvos dēļ tevis.