Izlase no
Mozus grāmatas

1 Dieva vārdi, ko Viņš runāja uz Mozu tajā laikā, kad Mozus tika aizrauts ļoti augstā kalnā,

2 un viņš redzēja Dievu vaigu vaigā, un viņš runāja ar Viņu, un Dieva godība bija pār Mozu, tādēļ Mozus varēja izturēt Viņa klātbūtni.

3 Un Dievs runāja uz Mozu, sacīdams: Lūk, Es esmu Dievs Tas Kungs Visuvarenais, un Bezgalīgais ir Mans Vārds; jo Es esmu bez dienu sākuma vai gadu gala; un vai tā nav bezgalība?

4 Un lūk, tu esi Mans dēls; tādēļ skaties, un Es parādīšu tev Savu roku darbu, bet ne visu, jo Mani darbi ir bez gala, un arī Mani vārdi, jo tie nekad nebeidzas.

5 Tādēļ neviens cilvēks nevar ieraudzīt visus Manus darbus, ja vien Viņš neierauga visu Manu godību; un neviens cilvēks nevar redzēt visu Manu godību un pēc tam palikt miesā uz zemes.

6 Un Man ir darbs priekš tevis, Mozu, Mans dēls; un tu esi pēc Mana Vienpiedzimušā līdzības; un Mans Vienpiedzimušais ir un būs Glābējs, jo Viņš ir pilns labvēlības un patiesības; bet nav neviena cita Dieva bez Manis, un visas lietas ir Manā priekšā, jo Es zinu tās visas.

7 Un tagad, lūk, šo vienu lietu Es parādīšu tev, Mozu, Mans dēls, jo tu esi pasaulē, un tagad Es tev to parādīšu.

8 Un notika, ka Mozus skatījās un ieraudzīja pasauli, kurā viņš bija radīts, un Mozus ieraudzīja pasauli un tās galus, un visus cilvēku bērnus, kuri ir un kuri bija radīti; par to viņš ļoti brīnījās un apbrīnoja.

9 Un Dieva klātbūtne attālinājās no Mozus, ka Viņa godība nebija pār Mozu; un Mozus tika atstāts viens. Un, kad viņš bija atstāts viens, viņš nokrita pie zemes.

10 Un notika, ka tas bija daudzu stundu garumā, pirms Mozus atkal saņēma savu dabisko spēku kā cilvēks; un viņš sev sacīja: Tagad no tā es zinu, ka cilvēks nav nekas, par ko es nekad nebiju domājis.

11 Bet tagad manas acis ir redzējušas Dievu, bet nevis manas dabiskās, bet manas garīgās acis, jo manas dabiskās acis nebūtu varējušas ieraudzīt; jo es būtu nokaltis un nomiris Viņa klātbūtnē; bet Viņa godība bija pār mani, un es redzēju Viņa vaigu, jo es biju apskaidrots Viņa priekšā.

12 Un notika, ka tad, kad Mozus bija pateicis šos vārdus, lūk, Sātans nāca, kārdinādams viņu, sakot: Mozu, cilvēka dēls, pielūdz mani.

13 Un notika, ka Mozus paraudzījās uz Sātanu un sacīja: Kas tu esi? Jo lūk, es esmu Dieva dēls, pēc līdzības ar Viņa Vienpiedzimušo; un kur ir tava godība, ka man būtu tevi jāpielūdz?

14 Jo lūk, es nebūtu varējis raudzīties uz Dievu, ja vien Viņa godība nebūtu nākusi pār mani, un es nebūtu apskaidrots Viņa priekšā. Bet es varu raudzīties uz tevi kā miesīgs cilvēks. Vai tad tā nav?

15 Svētīts lai top mana Dieva Vārds, jo Viņa Gars nav pavisam mani atstājis, vai arī—kur ir tava godība, jo man tā ir tumsība? Un es varu atšķirt tevi no Dieva; jo Dievs sacīja uz mani: Pielūdz Dievu, jo vienīgi Viņam tev būs kalpot.

16 Atkāpies, Sātan, nekrāp mani, jo Dievs man teica: Tu esi pēc Mana Vienpiedzimušā līdzības.

17 Un Viņš arī deva man baušļus, kad viņš sauca uz mani no degošā krūma, sakot: Piesauc Dievu Mana Vienpiedzimušā Vārdā, un pielūdz Mani.

18 Un vēl Mozus sacīja: Es nepārstāšu piesaukt Dievu, man vēl ir citas lietas prasāmas Viņam, jo Viņa godība ir bijusi pār mani, tādēļ es varu atšķirt Viņu no tevis. Atkāpies, Sātan!

19 Un tad, kad Mozus bija sacījis šos vārdus, Sātans iekliedzās skaļā balsī un kliedza pār zemi, un pavēlēja, sakot: Es esmu Vienpiedzimušais, pielūdz mani!

20 Un notika, ka Mozus sāka ārkārtīgi baidīties, un kad viņš sāka baidīties, viņš redzēja elles rūgtumu. Tomēr, piesaucot Dievu, viņš saņēma spēku, un viņš pavēlēja, sakot: Atkāpies, Sātan, jo es pielūgšu tikai šo vienu Dievu, kurš ir godības Dievs!

21 Un tagad Sātans sāka trīcēt, un zeme nodrebēja; un Mozus saņēma spēku un piesauca Dievu, sakot: Vienpiedzimušā Vārdā, atkāpies, Sātan!

22 Un notika, ka Sātans kliedza skaļā balsī, ar raudāšanu un gaudošanu, un zobu griešanu; un viņš atkāpās, patiesi no Mozus klātbūtnes tā, ka viņš to neredzēja.

23 Un tad par šo lietu Mozus sniedza liecību; bet ļaundarības dēļ tās nav starp cilvēku bērniem.

24 Un notika, kad Sātans bija aizgājis no Mozus klātbūtnes, ka Mozus pacēla savas acis uz debesīm, būdams piepildīts ar Svēto Garu, kurš liecina par Tēvu un Dēlu;

25 un piesaukdams Dieva Vārdu, viņš atkal redzēja Viņa godību, jo tā bija pār viņu; un viņš dzirdēja balsi, sakot: Svētīts tu esi, Mozu, jo Es, Visvarenais, esmu tevi izraudzījis, un tu tiksi darīts stiprāks par daudziem ūdeņiem; jo tie klausīs tavai pavēlei, it kā tu būtu Dievs.

26 Un raugi, Es esmu ar tevi, līdz pat tavu dienu galam; jo tu atbrīvosi Manus ļaudis no jūga, patiesi Israēlu, Manus izraudzītos.

27 Un notika, kamēr balss vēl runāja, Mozus pameta apkārt savas acis un ieraudzīja zemi, jā, patiesi to visu, un nebija nevienas daļiņas no tās, ko viņš neieraudzītu, saskatot to ar Dieva Garu.

28 Un viņš ieraudzīja arī tās iedzīvotājus, un nebija nevienas dvēseles, ko viņš neieraudzītu; un viņš saskatīja tos ar Dieva Garu; un to skaits bija liels, pat bez skaita, kā smiltis jūras krastā.

29 Un viņš redzēja daudzas zemes, un katra no tām tika saukta par pasauli, un bija daudz iedzīvotāju uz tām.

30 Un notika, ka Mozus piesauca Dievu, sakot: Pasaki man, es lūdzu Tevi, kāpēc šīs lietas ir tādas, un ar ko tu tās radīji?

31 Un lūk, Tā Kunga godība bija pār Mozu tā, ka Mozus stāvēja Dieva klātbūtnē un runāja ar Viņu vaigu vaigā. Un Dievs Tas Kungs sacīja uz Mozu: Pats Savam nodomam Es esmu radījis šīs lietas. Šeit ir gudrība un tā paliek Manī.

32 Un ar Sava spēka vārdu Es tās esmu radījis, kas ir Mans Vienpiedzimušais Dēls, kurš ir pilns labvēlības un patiesības.

33 Un pasaules bez skaita Es esmu radījis; un arī tās Es radīju pats Savam nodomam; un ar Dēlu Es tās radīju, kurš ir Mans Vienpiedzimušais.

34 Un pirmo cilvēku no visiem cilvēkiem Es nosaucu par Ādamu, kas nozīmē—daudzi.

35 Bet tikai aprakstu par šo Zemi un tās iedzīvotājiem dodu Es tev. Jo lūk, ir daudzas pasaules, kas ir pagājušas ar Mana spēka vārdu. Un ir daudzas, kas tagad stāv, un neskaitāmas tās ir cilvēkam; bet visas lietas Man ir uzskaitītas, jo tās ir Manas un Es tās zinu.

36 Un notika, ka Mozus runāja uz To Kungu, sakot: Esi žēlīgs pret Savu kalpu, ak Dievs, un pastāsti man par šo Zemi un tās iedzīvotājiem, un arī debesīm, un tad Tavs kalps būs apmierināts.

37 Un Dievs Tas Kungs runāja uz Mozu, sakot: Debesis—to ir daudz, un cilvēkam tās nav saskaitāmas; bet Man tās ir uzskaitītas, jo tās ir Manas.

38 Un kā viena zeme paies un tās debess, patiesi tā cita nāks; un nav gala Maniem darbiem, nedz Maniem vārdiem.

39 Jo lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība—īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.

40 Un tagad Mozu, Mans dēls, Es runāšu uz tevi par šo zemi, uz kuras tu stāvi, un tev būs pierakstīt tās lietas, ko Es runāšu.

41 Un tai dienā, kad cilvēku bērni uzskatīs Manus vārdus par nieku un izņems daudzus no tiem no grāmatas, kuru tu rakstīsi, lūk, Es celšu citu, līdzīgu tev; un tie atkal būs starp cilvēku bērniem—starp tik daudziem, cik ticēs.

42 (Šie vārdi tika runāti uz Mozu tai kalnā, kura nosaukums nebūs zināms starp cilvēku bērniem. Un tagad tie tiek runāti uz jums. Nerādiet tos nevienam, kā vien tiem, kas tic. Patiesi tā. Āmen.)