2:3

Es atdošu sevi Viņam

Rasels T. Osgutorps

Svētdienas skolas vispārējais prezidents

BIS svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2013. gada 3.novembris • Brigama Janga universitāte

Tas ir tik liels gods būt kopā ar jums, mani dārgie, jaunie brāļi un māsas, es vēlos, lai jūs zinātu, kāda laime man un manai sievai ir būt kopā ar jums šovakar! Raugoties uz jums, mēs redzam neskaitāmas iespējas. Jums ir tik liels potenciāls. Neatkarīgi no tā, cik lielas ir jūsu cerības, es esmu šeit, lai jums pateiktu, ka tās var būt vēl lielākas. Šajā dzīvē jūs varat paveikt vairāk, nekā jūs domājat. Esot kopā ar To Kungu, jūs varat pieredzēt brīnumus. Jūs varat izdarīt to, ko sākotnēji uzskatījāt par neiespējamu. Jūs varat pārvarēt jebkuru problēmu. Jūs varat uzveikt visus izaicinājumus. Jūs varat noraidīt ļaunumu un pieņemt visu, kas ir labs. Jūs nācāt uz Zemi ar mērķi un, ar Tā Kunga palīdzību, jūs šo mērķi sasniegsit.

Es ceru, ka jūs apzināties, cik daudzi par jums lūdz. Šajā baznīcā ik dienu ļoti daudz tiek lūgts par baznīcas jauniešiem — par jaunajiem pieaugušajiem. Reizēm, kad jums ir kluss brīdis, es jūs aicinu padomāt par visām lūgšanām, kurās katru dienu esat pieminēti tieši jūs — jaunā paaudze. Lūgšanās tempļos, augstāko pilnvaroto lūgšanās un Baznīcas amatpersonu lūgšanās, stabu un bīskapiju vadītāju lūgšanās, vecāku, citu ģimenes locekļu un draugu lūgšanās. Es dzirdu daudzas no šīm lūgšanām. Tās ir dziļi izjustas. Es ceru, ka jūs padomāsit par to spēku, kas tiek aicināts no debesīm jūsu labumam.

Un es ceru, ka jūs jūtaties mīlēti, ne tikai no to puses, kas jūs pazīst, bet arī no visiem tiem, kas rūpējas un gādā par jums, lai arī, iespējams, viņi nekad jūs nav satikuši. Es zinu: ja prezidents Monsons šodien būtu šeit, viņš izteiktu savu mīlestību pret jums. Mums ir dzīvais pravietis, kurš mīl šīs baznīcas jaunatni.

Mēs ar sievu esam ļoti pateicīgi šim korim, kas nodziedāja šo dziesmu „Es atdošu sevi Viņam”. Mēs uzrakstījām šo dziesmu saviem misionāriem, kad kalpojām misijā Dienviddakotas Rapidas pilsētā, taču vārdi attiecas uz mums visiem mūsu dzīvē. Pirmajā pantā ir teikts:

Viņš ziedoja Sevi, Viņš nomira, lai es varētu dzīvot.

Kā es varu kalpot? Ko es Viņam varu dot?¹

Šos vārdus saka kāds, kurš domā par Izpirkšanas svētībām, par svētību just mūsu Tēva debesīs un Viņa Dēla Jēzus Kristus mīlestību. Mums visiem ir šādi brīži — brīži, kad mēs zinām, ka Tas Kungs par mums gādā.

Tagad es jūs aicinu padomāt par svētībām, kuras, kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis, jūs saņemat, un, ja šajā auditorijā ir kāds, kurš apsver iespēju pievienoties Baznīcai, es aicinu jūs padomāt par svētībām, kādas jūs vēlaties saņemt. Pēc tam es vēlos, lai jūs pastāstītu par šīm svētībām blakus sēdošai personai. Ja jūs nepazīstat šo personu — vēl jo labāk — runājot jūs varēsit iepazīties. Nākamo minūšu laikā pastāstiet par pēc iespējas vairāk svētībām.

Es nesen ielūdzu studentu grupu uz savām mājām, lai pārrunātu šīvakara tēmu. Paklausīsimies, ko viņi teica, kad es viņus lūdzu dalīties savās sajūtās par svētībām viņu dzīvē:

1. vīrietis: Manas zināšanas — zināšanas par pestīšanas ieceri, manu Debesu Tēvu un to, kāds Viņš ir un ko Viņš vēl man, un zināt, ko es varu darīt, lai dzīvotu savu dzīvi saskaņā ar to, ko Viņš vēlas man dot. Svētības, kas gūstamas no saistīšanas spēka un no tempļiem uz Zemes, — zināt, ka es varu būt kopā ar savu ģimeni mūžīgi.

1. sieviete: Zināšanas par Izpirkšanu, un tad spēt saņemt spēku, kas gūstams caur Izpirkšanu. Es daudzas svētības saņemu, pateicoties priesterības priekšrakstiem, un ļoti reālās piederības sajūtas savam Debesu Tēvam, ko izjūtu, veicot šos priekšrakstus un noslēdzot derības ar Viņu. Būt ar spēku mūsu dzīvē un visu, kas mums ir nepieciešams, lai atgrieztos pie Viņa.

2. sieviete: Iespēja un privilēģija pastāvīgi sajust Svētā Gara dāvanu, kas vada mūsu lēmumus, pakļaujot mūsu gribu, un sniedz mums mierinājumu un spēku, lai nodzīvotu šo dzīvi godam un pēc tam būtu kopā ar Viņu mūžīgi.

2. vīrietis: Man liekas, ka šīs visas ir priesterības svētības, kas ir pieejamas gan vīriešiem, gan sievietēm. Es esmu ļoti pateicīgs par priesterību, kas tika atjaunota, lai mums varētu būt visas šīs svētības: templis, Svētais Gars, iespēja piekļūt Izpirkšanai.

3. sieviete: Cik gan es esmu pateicīga, zinot, ka es varu pilnveidoties un ka šajā dzīvē nav vietas apātijai vai neizlēmībai. Dzīvē ir jāpieņem lēmumi un jāsteidz sasniegt iecerētais. Pilnveidošanās man ir tik būtiska — zināt, ka tā notiek un ka tā varēs turpināties arī pēc nāves.

3. vīrietis: Mormona Grāmata. Būdams students, es daudz laika pavadu lasot un es nemitīgi uzdodu tādus jautājumus kā: vai tas ir patiess? Kādi ir viņu pieņēmumi? Kā es varēšu pārbaudīt visu viņu teikto? Taču, lasot Mormona Grāmatu, man ir sajūta, ka es varu atslābt. Tāpēc, ka tā vienkārši ir patiesa — pārtulkota ar Dieva dāvanu un spēku.

Ja nebūtu atjaunots Jēzus Kristus evaņģēlijs, mums nebūtu nevienas no šīm, manu draugu, minētajām svētībām. Pārdomas par mūsu svētībām dod mums dzīvē spēku virzīties uz priekšu, taču mēs visi zinām, ka virzīšanās uz priekšu ir izaicinājums. Šī ir laicīgā dzīve, un šeit atrasties nav viegli. Nākamajos divos dziesmas pantos, ko koris nodziedāja, ir teikts:

Kad citi novēršas, kad nevienam vairs nerūp,
Kā Viņa mīlestību sajust es varu? Kā zināšu, ka Viņš tur mīt?
… … … … … … … … … … … … … … . .
Kad sāpes un skumjas piemeklē tos, kas jautā kāpēc,
Kā mieru tiem dāvāšu? Kā līdzēšu mēģināt vēl?2

Šoreiz es aicinu jūs pierakstīt vai vienkārši piefiksēt savā prātā izaicinājumu, kuru jūs šobrīd savā dzīvē pieredzat, — bažas, kuru dēļ jūs dažkārt naktī nevarat aizmigt.

Es pavaicāju saviem draugiem, kuri bija atnākuši pie manis mājās, kādi ir viņu izaicinājumi, un viņi teica šo:

2. sieviete: Daudz domu uz karstām pēdām! Es domāju par to, ka ir viegli savu vērtību un savu identitāti sasaistīt ar sasniegumiem: es vēl neesmu apprecējusies, man vēl nav bakalaura grāds vai maģistra grāds — ar visu paveikto vai nepaveikto.

2. vīrietis: Saglabāt tādu pašu garīgumu, kāds mums bija, kalpojot Tam Kungam pilnu laiku. Lai to paveiktu, man katru dienu ir jāizvēlas — vai es spēšu turpināt pielietot misijā attīstītos ieradumus vai nespēšu.

1. vīrietis: Mūsu iespēja kalpot un dalīties liecībā ir tas, kas visvairāk ienesa Svēto Garu mūsu dzīvē misijas laikā, un tas turpina notikt caur mājskološanu, veicot apmeklējošo māsu pienākumus, un caur sadraudzību — tā ir iespēja darīt daudz ko nozīmīgu. Kalpojot citiem, mēs varam sajust to pašu Svēto Garu.

3. vīrietis: Pieņemot dzīvē lēmumus, spēt rast līdzsvaru starp vadības saņemšanu no Svētā Gara un iedvesmas, un vienkārši lēmumu pieņemšanas. Šķiet, ka daži cilvēki saņem lielu vadību no Tā Kunga. Taču dažiem cilvēkiem vienkārši vajag rīkoties pašiem un pieņemt lēmumus, pirms tie zina, kā būtu labāk.

1. sieviete: Būtiskā tēma — vēl nesaņemtās svētības un apziņa, ka būs brīdis, kad tās tiks saņemtas. Vienkārši tam ticēt, paļauties un pakļaut savu gribu Debesu Tēvam.

3. sieviete: Kāpēc ar labiem cilvēkiem notiek sliktas lietas? Vai — kāpēc labi cilvēki dzīvē pieredz daudz smaga un ļoti grūta? Es esmu par to domājusi. Piemēram, es nupat uzzināju, ka manam tēvam ir vēzis. Un es nodomāju: „Kā tas var notikt ar cilvēku, kurš tik daudz ir kalpojis?”

Vienalga kāds ir jūsu izaicinājums, es liecinu, ka tēma, ko mēs šovakar pārrunāsim, var jums palīdzēt to pārvarēt.

Sākumā uz brīdi padomāsim par mūsu iepriekšējo BIS svētbrīdi. Tajā reizē elders Rasels M. Nelsons apustuļa svētībā teica: „Es svētu jūs, … lai katrs no jums varētu piepildīt [Dieva] gribu un lai Viņa griba varētu tikt īstenota caur jums.”³ Padomājiet par šo vārdu spēku. Ja mums un caur mums ir jātiek īstenotai Dieva gribai, tad mūsu gribai ir jābūt tādai pašai kā Dievam. Mums ir jāvēlas to, ko vēlas Viņš.

Elders Nīls A. Maksvels reiz teica: „Pakļaujot savu gribu Dievam, jūs Viņam sniedzat vienīgo, ko jūs patiesībā varat Viņam dot, kas patiesi ir jūsu, lai dotu. Negaidiet pārāk ilgi, lai atrastu altāri vai lai sāktu nolikt savas gribas pakļaušanas dāvanu uz tā!”⁴

Šovakar es aicinu jūs kopā ar mani padomāt par trim jautājumiem: (1) Kāda ir vārda griba nozīme? (2) Kā mēs atdodam savu gribu Dievam? (3) Kā mēs varam zināt, ka gūstam panākumus?

Pirmkārt, ko vārds griba nozīmē? Mēs nerunājam bieži par savu gribu, vismaz ne lietojot šo vārdu. Dažreiz mēs lietojam vārdu „gribasspēks”. Piemēram: „Man vienkārši nav gribasspēka, lai atteiktos no siera kūkas.” Tātad griba ir „tieksme kaut ko darīt, vēlme, kuras rezultātā mēs rīkojamies.”⁵

Lūdzot cilvēkiem ASV nosaukt divas svarīgākās lietas mūsu fiziskajai veselībai, gandrīz 95 procenti aptaujāto apgalvo, ka tās ir „uzturs un vingrošana”, — tāpat kā mēs domātu. Pēc tam jautājot šiem pašiem cilvēkiem: „Vai jūs ēdat pareizi un pietiekami vingrojat”? Kā jūs domājat, ko viņi atbildēja? 5 līdz 10 procenti aptaujāto atbild ar jā. Starp zināšanu par kaut ko un tā darīšanu neapšaubāmi ir atšķirība. Lielākā daļa cilvēku zina, kas tiem būtu jādara, taču tikai dažiem ir griba to darīt.

Piemērs no mūsu misijas apliecina, ka tad, kad mēs saņemam palīdzību, mēs varam attīstīt gribu darīt to, ko apzināmies par pareizu esam.

Viens no mūsu asistentiem misijā reiz teica savam pāriniekam: „Klau, kopš es esmu misijā, esmu pieņēmies par 13 kilogramiem. Es nevaru doties mājās ar šādu svaru. Vai tu palīdzēsi man nedaudz to zaudēt?” (Viņš bija basketbola komandā, un viņš nevēlējās tāds doties mājās.)

Viņa pārinieks piekrita.

Drīz pēc tam es ēstuvē stāvēju rindā aiz šiem diviem misionāriem. Misionārs, kurš vēlējās zaudēt svaru, devās pēc šokolādes kūciņas. Viņa pārinieks iečukstēja viņa ausī: „Tu to nevēlies.”

Izsalkušais misionārs, mazliet sarūgtināts, atbildēja: „Nē, es to vēlos”.

„Nē, tu nevēlies, tu patiešām nevēlies,” pārinieks deva padomu.

Misionārs nepaņēma šokolādes kūciņu.

Šis misionārs vēlējās zaudēt svaru, taču viņam bija nepieciešama palīdzība pārvarēt savu vēlmi pēc šokolādes kūciņas. Atcerieties dziesmas vārdus, kur bija teikts: „Kā līdzēšu mēģināt vēl?” Pārinieks palīdzēja savam kolēģim, misionāram, darīt to, ko viņš patiesībā vēlējās darīt, bet nevarēja izdarīt bez kāda cita nelielas palīdzības no ārpuses. Viņš centās palīdzēt šim misionāram saskatīt, ka viņa vēlme — būt veselīgam — var būt pārāka par viņa vēlmi — apēst šokolādes kūciņu. Viņš centās viņam palīdzēt stiprināt viņa gribu.

Ienaidnieks vēlas, lai mēs domātu, ka tādas gribas vispār nepastāv, ka mums nav izvēles un ir jāseko mūsu dabiskajiem impulsiem — jāēd tik daudz šokolādes kūciņu, cik vien iespējams. Daži kļūdaini uzskata, ka mūsu gribu iepriekš nosaka mūsu gēni un ka mums pār to nav nekādas ietekmes.

Lai ilustrētu šī jautājuma būtiskumu, es dalīšos fragmentā no kāda nesena raksta. Raksta autors ir cienījams bioloģijas profesors. Viņš savu eseju iesāka ar virsrakstu „Kāpēc jums patiesībā nav brīvas gribas”. Šis virsraksts pievērsa manu uzmanību, jo, kā baznīcas loceklis, es zinu, ka mums ir griba.

Viņš izskaidro, ka lēmumi, kurus mēs domājam, ka pieņemam, mēs patiesībā nemaz nepieņemam. Runājot par izvēli, kuru mēs veicām no rīta, ēdot brokastis, viņš saka: „Jums varbūt ir sajūta, ka esat izdarījis izvēli, taču patiesībā jūsu lēmums … ēst olas vai pankūkas [šajā rītā] bija iepriekš noteikts, vēl ilgi pirms jūs to apzinājāties — iespējams, pat pirms jūsu piecelšanās šodien. Un jūsu gribai ar to nebija nekā kopīga.”⁶

Tātad raksta autors apgalvo, ka mums nav gribas un ietekmes pār mūsu vēlmēm. Mēs vienkārši esam pakļauti visam, ko mūsu gēni mums diktē. Kad es izlasīju šo rakstu, es vēlējos pastāstīt autoram par mūsu misionāru. Viņš īstenībā izdarīja izvēles. Viņš zaudēja tos 13 kilogramus. Viņa griba bija pārāka par viņa ķermeņa vēlmēm.

Mēs mācāmies no atklāsmes — gan senlaiku, gan mūsdienu —, ka mums ir rīcības brīvība, ka mums ir griba, ka mums ir vēlmes un ka šīs vēlmes var mainīties. Elders Rasels M. Nelsons tikko notikušajā vispārējā konferencē teica: „Mēs varam mainīt savu uzvedību. Pat mūsu vēlmes var mainīties. Kā? … Paliekošas pārmaiņas … var notikt tikai un vienīgi caur dziedinošo, attīrošo un stiprinošo Jēzus Kristus veiktās Izpirkšanas spēku.”⁷

Kad elders Maksvels teica, ka mūsu griba ir vienīgais, ko mēs patiesībā Dievam varam dot, viņš mācīja, ka jebkas cits, ko mēs dotu, ir kas tāds, ko Dievs mums jau ir devis. Kad mēs maksājam desmito tiesu un ziedojumus, mēs vienkārši atdodam Dievam to, ko Viņš vispirms mums ir devis. Piemēram, visu naudu, ko mēs nopelnām šajā dzīvē, mēs saņemam — pateicoties Dieva radītajam. Ja mēs atvēlam savu laiku, mēs atvēlam to, ko Dievs mums jau ir devis — laiku uz Zemes. Taču, kad mēs dodam Viņam savu gribu, tā ir mūsu unikālā dāvana, ko varam dot. Kad mēs dodam savu gribu, mēs pilnībā sevi atdodam, neko nepaturot.

Paklausīsimies, ko teica mani draugi, kad es tiem lūdzu meklēt Rakstos un tad dalīties savās domās par vārda griba nozīmi:

3. vīrietis: „[Vēlēties] pakļauties visam, ko Tas Kungs uzskatīs par vajadzīgu uzlikt [viņiem], patiesi kā bērns pakļaujas savam tēvam.”⁸ Šeit tiek runāts par atdošanu, pakļaušanos un par vēlmi. Tad mēs sākām šo apspriest un tas mūs noveda pie citas rakstvietas Helamana 3. nodaļā.

1. vīrietis: Helamana 3:35 — „Jā, līdz pat viņu siržu šķīstīšanai un iesvētīšanai, šī iesvētīšana nāca dēļ viņu siržu atdošanas Dievam.”

3. sieviete: Es nedomāju, ka tas viss notiek vienā acumirklī, drīzāk tas ir process, kas prasa laiku un piepūli.

2. vīrietis: Man ir sajūta, ka ir tāds virzītājspēks. Izdarot pareizu izvēli — nākamreiz izdarīt pareizo izvēli ir vieglāk. Lūgšana un ikdienas Svēto Rakstu studēšana un apdomāšana, un dienasgrāmatas rakstīšana.

2. sieviete: Mosijas 5:2 tiek runāts par to, kā viņi raksturo vareno pārmaiņu mūsos un mūsu sirdī, lai mums vairs nebūtu „tieksmes darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu”.

1. sieviete: Tas ir interesanti, jo mēs lasījām tās pašas rakstvietas, taču mums bija pilnīgi cita saruna. Es patiešām domāju, ka tas bija ļoti spēcīgi teikts Helamana 3:35 par mūsu sirds atdošanu Dievam un to, kā tas mūs iesvēta. Es domāju, ka ir nepieciešama liela uzticība, lai Viņam sevi atdotu un teiktu: „Nē, es tagad uzticēšos, ka Tavs plāns ir pilnīgs. Es Tev atdošu savu gribu un tad ļaušu Tev ar to rīkoties un veidot mani, lai es kļūtu par tādu, kādu Tu vēlies mani redzēt.”

2. vīrietis: Mēs runājām par karu debesīs — kā mēs cīnījāmies par rīcības brīvību, kā mēs izlēmām sekot Kristum un darīt to, ko Viņš vēlas, lai mēs darītu. Mēs runājām, ka šajā dzīvē tā ir gribu cīņa — vai mēs pieņemsim lēmumu vēlēties to, ko Kristus vēlētos, un kļūsim līdzīgi Viņam, nevis tikai vienkārši teiksim, ka mēs darīsim to, ko Viņš mums lūdz, — vai mēs vēlēsimies darīt Viņa gribu?

Tātad mūsu gribas atdošana Tam Kungam nenozīmē, ka mēs atsakāmies no savas rīcības brīvības. Patiesībā ir otrādi. Jo vairāk mēs dodam savu gribu Tam Kungam, jo vairāk pieaug mūsu pašu spēja pielietot savu rīcības brīvību. Zinot, ko Dievs vēlas, lai mēs zinātu, sakot, ko Viņš vēlas, lai mēs sacītu, darot, ko Viņš vēlas, lai mēs darītu, — tas viss veicina, ka mēs esam tādi, kādi Viņš vēlas, lai mēs būtu. Dievs mums deva rīcības brīvību, lai mēs varētu atdot sevi Viņam, nevis lai mēs padotos kārdinājumam.

Ielūkojoties sevī dziļi iekšā, jūs varat saskatīt tās vēlmes, kas noved pie jūsu vislabākās rīcības. Jūs pamanīsit, ka es neteicu, — „kas noved pie jebkuras rīcības”, jo dažas no mūsu rīcībām nav mūsu dziļāko un stiprāko vēlmju motivētas. Dažas rīcības ir neapdomīgas. Dažas rīcības pat, šķiet, ir pilnīgā pretrunā ar to, ko mēs visvairāk vēlamies.

Reiz pie manis atnāca jaunietis pēc palīdzības grēku nožēlošanas procesā. Raksturojot nožēlu, kuru viņš izjuta par izdarīto, viņš teica: „Atskatoties uz notikušo, es nespēju noticēt, ka es īstenībā to izdarīju. Ir sajūta, ka kāds cits to izdarīja, nevis es.” Dziļi savā sirdī viņš nevēlējās darīt to, ko bija izdarījis, taču, kaut kādā veidā miesīgā cilvēka sagrābts, viņš ļāvās ienaidnieka mudinājumiem tā vietā, lai ļautos Svētā Gara mudinājumiem, kas viņam būtu palīdzējis nepadoties kārdinājumam.⁹ Viņš runāja par gribu. Viņš vēlējās būt labs, taču kādu daļu no sevis — kādu savas paša gribas aspektu — viņš vēl nebija atdevis. Viņš aizturēja to nelielo daļu, un tas viņu noveda pie rīcības, kuru viņam nācās nožēlot. Taču viņš atnāca pie priesterības vadītāja, lai visu sakārtotu, — lai būtu, kas viņš patiesība ir, — uzticīgs dēls savam Tēvam debesīs. Viņš atnāca, lai viņš varētu mēģināt atdot visu savu gribu Tam Kungam — šoreiz neko nepaturot.

Šis jaunietis piedzīvoja pārmaiņu sirdī. Viņam „vairs [nebija] [vēlmes] darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu.”¹⁰ Viņa vēlmes bija mainījušās, un tādēļ, ka viņa vēlmes bija mainījušās, viņa uzvedība arī mainījās. Viņš atmeta miesīgo cilvēku un ļāvās Svētā Gara mudinājumiem. Pārmaiņas sirdī nozīmē ne tikai pārmaiņas rīcībā, bet arī pārmaiņas motivācijā. Mums ir jādara labi darbi, taču vēl svarīgāk, — mums tie ir jādara pareizā iemesla dēļ.

Grafiska shēma

Šī shēma man palīdz saprast saikni starp motīviem jeb vēlmēm un mūsu rīcību. Kad mēs esam uz māceklības derību takas, mūsu motīvi ir šķīsti un mūsu rīcība — taisnīga. Mēs darām labus darbus, jo mēs mīlam To Kungu un Viņa bērnus. Taču ir arī iespējams darīt labus darbus, kam pamatā ir netaisnīgs motīvs. Tad mēs rīkojamies kā liekuļi, — mēs darām labus darbus, jo mēs vēlamies izskatīties labi, vai arī tāpēc, ka mēs vēlamies izskatīties labāki par kādu citu.

Ja mēs, netaisnīga motīva vadīti, rīkojamies netaisnīgi, tad, Svētajos Rakstos ir teikts, mēs „tīši [saceļamies] pret Dievu.”¹¹ Cilvēki, kas atbilst šim raksturojumam, ir lepni par sliktajiem darbiem, ko tie dara. Taču, kad mēs patiesi vēlamies būt labi, bet pieļaujam kādu kļūdu, mēs pakļaujamies miesīgajam cilvēkam, kas ir mūsos. Ja mēs apzināmies, ka neesam uz māceklības takas, bet jebkur citur, — nožēlojot grēkus, mums ir jātiecas saņemt Izpirkšanas spēku, un mēs atkal būsim uz pareizās takas.

Grēku nožēlošanas process nepārprotami ir process, kura laikā tiek mainītas vēlmes. Tas ir process, kura laikā tiek rasta vieta Svētajam Garam. Un, kad mēs atvēlam vietu Svētajam Garam, — grēkam vairs nav vietas.

Tātad mūsu griba ir mūsu vēlmju un motīvu kopējais spēks. Mūsu griba ir pamatā visai mūsu rīcībai. Kā mēs varam stiprināt savu gribu? Kā mēs varam atdot savu gribu Tam Kungam? Es aicinu kori vēlreiz nodziedāt piedziedājumu dziesmai, kuru viņi šovakar dziedāja mūsu svētbrīža sākumā. Uzmanīgi ieklausieties vārdos.

Es sacīšu, ko vēlas Viņš, es paveikšu, ko vēlas Viņš.
Es pasaulei liecināšu par Dieva mīļoto Dēlu.
Es atdošu sevi Viņam:— savu sirdi, savu gribu, savu dvēseli.
Es vienmēr slavināšu pestīšanas mīlestību — dziesmu, kas dara mani pilnīgu.12

Mēs visi varam sacīt, ko Viņš vēlas, lai sakām.

Kalpojot par staba prezidentu, es intervēju kādu māsu, kas nesen bija salaulājusies. Es jautāju: „Kā tev klājas laulības dzīvē?”

Viņa atbildēja: „Nu, labi, manuprāt. Mēs nestrīdamies pārāk daudz.”

Es vaicāju: „Kā saprast — ne pārāk daudz?”

Viņa teica: „Nu, jūs jau zināt, visi laulātie pāri strīdas”.

Es atbildēju: „Ne visi laulātie pāri. Es ar sievu nestrīdos. Mani vecāki nestrīdējās.”

Pēc tam mums bija lieliska saruna par to, kā viņa un viņas vīrs varētu runāt viens ar otru mīlestībā, nevis ar neapmierinātību un skarbumu.

Mēs varam sacīt, ko Tas Kungs vēlas, lai mēs sacītu. Mēs varam novērst raupjumu savos vārdos un tonī. Mēs varam iedvesmot un iedrošināt citus, tā vietā, lai tos grautu.

Reiz es pievienojos elderam Džefrijam R. Holandam, lai reorganizētu staba prezidiju. Kad mēs iegājām viesnīcā, kur mēs apmetāmies, viņš atpazina viesnīcas administratori un viņai vaicāja: „Kā klājas tavam jaukajam draugam?”

Viņa teica: „Ai, mēs pirms dažām nedēļām izšķīrāmies.”

Viņš teica: „Tu atradīsi citu, un viņš būs pat vēl labāks.”

Viņa pasmaidīja un devās tālāk. Nākamajā dienā es novēroju, kā elders Holands izteica komplimentus baznīcas locekļiem un vadītājiem, citam aiz cita. Viņam tas padevās tik viegli un dabiski, ka ikviens, ko mēs sastapām, sajutās labāk — par sevi un dzīvi — tikai tāpēc, ka viņš viņus iedrošināja.

Mēs visi to varam darīt. Ja Glābējs būtu šeit, Viņš visiem, ko sastaptu Savā ceļā, uzlabotu garastāvokli, kā Viņš to darīja, kad bija šeit, uz Zemes. Mēs visi varam sacīt, ko Viņš vēlas, lai sakām.

Kad kāds man vaicā, kā tas ir, — kalpot ar Augstākajiem pilnvarotajiem, pirmais, kas nāk man prātā, ir tā mīlestība, kur es jūtu, kad esmu kopā ar viņiem. Kāds varētu domāt, ka stāvēt uz paaugstinājumu Konferenču centrā ir ļoti biedējoši, jo, tev runājot, aiz muguras atrodas Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums. Taču viņi, kaut kādā veidā, runātājam sniedz sajūtu, ka viņš patiesībā var to izdarīt.

Tiklīdz runātājs ir beidzis uzrunu un dodas atpakaļ uz savu vietu, Divpadsmito kvorums izstiepj savu roku un pateicas par ieguldījumu sanāksmē. Kad tas notika pirmo reizi, es biju nedaudz pārsteigts. Es nebiju gaidījis, ka viņi tik izteiksmīgi paudīs savu attieksmi, taču viņi tā dara. Viņi iedrošina katru savā ceļā, tāpat kā to darīja Glābējs. Tas patiešām raksturo prezidentu Monsonu.

Prezidents Monsons izrāda mīlestību pret visiem. Pēc vienas no oktobra konferences sesijām prezidents Monsons ieraudzīja, ka viņam māj mazs zēns. Viņš pārliecās pāri margai un pamāja zēnam, lai tas panāk tuvāk. Tad viņi sarokojās. Saprotams, ka zēns bija ļoti priecīgs.

Citā reizē, pēc kāda uzveduma Konferenču centrā, prezidents Monsons uzkavējās pēc šī notikuma, lai sarokotos ar pēc iespējas vairāk jauniešiem. Viņš uzkāpa uz skatuves un piegāja pie grupas ar jauniešiem, kuriem bija smaga invaliditāte. Lai arī šie jaunieši nevarēja prezidentam Monsonam mutiski neko pateikt, no smaidiem viņu sejā bija redzams, cik ļoti viņi novērtē viņa rokasspiedienu un sirsnīgo sveicienu.

Ja mēs kalpojam citiem, tad mūsu spējas kalpot palielinās. Šis ir viens no pārliecinošākajiem rādītājiem, ka mēs savu gribu atdodam Dievam.

Tātad mēs varam sacīt, ko Tas Kungs vēlas, lai mēs sacītu. Mēs varam arī darīt, ko Tas Kungs vēlas, lai mēs darītu. Dažreiz rīcība ir iedarbīgāka par vārdiem.

Kad mēs audzinājām savu ģimeni, mana sieva ieguva nopietnu infekciju un bija nepieciešams viņu hospitalizēt. Kamēr viņa atguva veselību, es centos pabarot un rūpēties par mūsu pieciem mazajiem bērniem. Taču man nebija pārāk jānopūlas, lai pagatavotu ēdienu. Maltītes, cita aiz citas, tika nogādātas pie mums mājās — tik daudz, ka mēs tās visas nevarējām apēst. Tāpēc es sāku šīs maltītes likt saldētavā, līdz tā bija pilna.

Šāda rīcība varētu šķist ne pārāk būtiska, salīdzinot to ar citu līdzjūtīgās kalpošanas rīcību, taču es jums varu apgalvot, ka tās maltītes daudz nozīmēja. Tās mani izglāba. Mana sieva bija vārga, un es biju zaudējis drosmi. Taču es varēju vienkārši aiziet līdz saldētavai, lai paskatītos, kas tovakar būs vakariņās. Ar katru maltīti, ko šie labie bīskapijas locekļi atveda uz mūsu mājām, viņi atdeva savu gribu Dievam. Viņi darīja to, ko Viņš vēlējās, lai tiktu darīts.

Šiem bīskapijas locekļiem bija patiess nolūks — palīdzēt grūtībās nonākušai ģimenei, taču to ir iespējams darīt labu ar nepareizu nolūku. Šādā gadījumā, kā tiek mācīts Svētajos Rakstos, labie darbi, ko darām, tiek ieskaitīti par ļaunu, jo mūsu sirds nav patiesa.¹³ Mēs izdarījām labu darbu, taču to darījām negribīgi. Tātad vēlmes izšķir visu. Mums ir jāvēlas, ko Dievs vēlas. Mums ir jāsaka, ko Viņš vēlas, lai tiktu pateikts, jo mēs vēlamies sacīt, ko Viņš vēlas, lai mēs pateiktu. Mums ir jādara, ko Viņš vēlas, lai tiktu izdarīts, jo mēs vēlamies darīt, ko Viņš vēlas, lai mēs paveiktu. Un mums ir jābūt par Dieva mīļotā Dēla lieciniekiem, jo mēs vēlamies būt par lieciniekiem. Tad mēs zinām, ka atdodam visu savu dvēseli Viņam — neviena mūsu ķermeņa daļa nevēlas darīt neko, kas ir pret Viņa gribu.

Sacīt un darīt pareizo kļūst vieglāk, kad mēs dodam solījumus Tam Kungam.

Galvenā loma gribas pilnveidošanā ir derībām. Kad mēs kristāmies, mēs noslēdzam derību pieņemt Tā Kunga Vārdu — darīt to, ko Viņš vēlas, lai mēs darītu. Pēc tam, katrā sabatā, mēs atjaunojam šo derību. Mēs no jauna liecinām savam Debesu Tēvam, ka mēs joprojām vēlamies pieņemt Tā Kunga Vārdu un atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus. Katru reizi, kad mēs cienīgi savās rokās paņemam maizi vai pieliekam ūdens glāzīti pie savām lūpām, mēs atdodam savu gribu Viņam. Mēs sakām: „Es būšu liecinieks pasaulei par Dieva mīļoto Dēlu.”¹⁴

Kad mēs templī esam saistīti ar savu mūžīgo dzīvesbiedru, mēs vēlreiz noslēdzam derības, kas stiprina mūsu gribu. Mēs varam sajust Izpirkšanas stiprinošo spēku katru reizi, kad ieejam Dieva svētajā namā. Templī mēs noslēdzam derību — ziedot sevi Tam Kungam. Tādēļ elders Maksvels teica: „Negaidiet pārāk ilgi, lai atrastu altāri [un] sāktu nolikt savas gribas pakļaušanas dāvanu uz tā.”¹⁵ Iespējams, ka viņš runāja metaforiski, taču es esmu pārliecināts, ka viņš nepārprotami runāja arī par to, kā mēs varam atdot savu gribu Dievam, noslēdzot un pildot derības ar Viņu.

Tātad mēs darām visu, ko varam, lai atdotu sevi Viņam,— savu sirdi, savu gribu, savu dvēseli. Jo vairāk mēs šādi rīkosimies, jo vairāk Tas Kungs mūs svētīs ar Savu mīlestību. Un, jo vairāk mēs jutīsim Viņa mīlestību, jo vairāk mēs zināsim, ka gūstam panākumus — savas gribas dāvāšanā Viņam.

Es ceru, ka mēs šovakar esam apguvuši kaut ko, kas mums palīdzēs piepildīt eldera Nelsona svētību — ka mēs un caur mums var tikt īstenota Dieva griba. Kad es pavaicāju saviem draugiem, ko viņi ir iemācījušies, viņi atbildēja šādi:

2. vīrietis: Es domāju, ka es bieži esmu rīcības brīvību saistījis ar savas gribas atdošanu Dievam un tas man ir palīdzējis uzlūkot šos aspektus kā atšķirīgus. Es domāju, ka es daru daudz laba, taču tagad es vēlos rīkoties pareizo iemeslu dēļ, lai es varētu kļūt par to, ko Viņš vēlas, lai es kļūtu.

2. sieviete: Man patīk rast kopsakarības. Es domāju — labi, tas ir tas, kas notiek manā dzīvē un, ak, šo es esmu studējusi un, ak, šis cilvēks to pateica. Un tā, laikam es vienkārši esmu atradusi daudz kopsakarību.

1. vīrietis: Vienalga, kādi ir mūsu izaicinājumi, mums vienkārši vairāk no sevis ir jādod Dievam. Gluži kā prezidents Airings ir teicis: „Tās lietas, kas šodien šķiet smagas, rīt būs vieglāk veicamas, ja [mēs] izvēlēsimies kalpot [Dievam] šodien.”¹⁶

3. vīrietis: Atdodot savu sirdi un savu gribu Dievam, … pirmais, ko Viņš ar to dara, — Viņš to iesvēta. Nav tā, ka mēs vienkārši atdodam savu sirdi Dievam un Viņš to ieliek lielā krāsns velvē un saka: „Tā, vēl viena sirds Manā ieguvumā.” Viņš to pieņem, iesvēta, pārbauda, atdod mums atpakaļ un saka: „Tagad ej un to pielieto, un dari daudz ko nozīmīgu.” Es vienkārši nekad tā īsti nebiju domājis par to, kas notiek, kad tu atdod to viņam. Es domāju, ka ar to viss beidzas, taču tas ir tikai sākums.

3. sieviete: Es zinu, ka es nezinu visu un, šķiet, jo vairāk es mācos, jo vairāk es saprotu, cik daudz es nezinu. Taču es zinu, ka Dievs dzīvo. Un es domāju, ka šodiena vienkārši to apliecināja, — ka Viņš zina un Viņš patiešām ir noraizējies un gaida, un vēlas svētīt Savus bērus, — un tie esam mēs.

1. sieviete: Sakarā ar drīz gaidāmo notikumu manā dzīvē, es pirms trim dienām saņēmu priesterības svētību. Viena no lietām, kas tika pateikta svētībā, bija, ka man ir vairāk jāpaļaujas uz Dievu un jāpakļauj sava griba. Taču kaut kāda iemesla dēļ, svētības došanas laikā, es sajutu ļoti noteikti, ka man ir jādodas un par to jāstudē, lai zinātu, kāda ir tā dziļākā nozīme? Kā tas maina visu, ko es daru ik dienas un visu dienu un kā pilnībā sevi pakļaut Viņam.

Tātad mēs katru dienu atdodam savu gribu Tam Kungam. Tā nav nodalīta rīcība. Ar to viss nebeidzas, bet tikai sākas. Mēs varam sacīt, ko Viņš vēlas, lai tiktu pateikts. Mēs varam darīt, ko Viņš vēlas, lai mēs paveiktu. Mēs varam būt par lieciniekiem pasaulei par Dieva mīļoto Dēlu — un tikai tāpēc, ka mēs vēlamies darīt šīs lietas. Kad mūsu sirdī notiek šāda pārmaiņa, mūsu pateicība par Izpirkšanu pieaug tik ļoti, ka tā spēj mūs pastāvīgi stiprināt.

Alma teica: „Ja jūs esat jutuši vēlēšanos dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, vai jūs varat to izjust tagad?”¹⁷

Dziesma par mīlestību, kas pestī, ir dziesma par prieku Jēzus Kristus Izpirkšanā. Tā nebūt nav dziesma ar notīm un vārdiem — tā ir sajūtu dziesma. Vārdi, kurus mēs varētu izmantot, lai izteiktu savu pateicību, kad mēs vēlamies dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, pastāvīgi mainās, atkarībā no konkrētās svētības, ko mēs saņemam. Taču šī pateicības sajūta par Glābēju ir kā dziesma un tā var skanēt mūsu sirdī atkal un atkal, katru reizi, kad mēs domājam par to, kā Izpircējs mūs ir izglābis no visa, kas mūs varētu pazudināt.

Tādēļ Alma mums vaicāja, vai mēs jūtam vēlēšanos dziedāt tagad. Svarīgs ir tieši šis brīdis. Ja mēs šobrīd jūtam vēlēšanos priecāties Jēzus Kristus Izpirkšanā, tad mūsu sirds nodoms ir patiess. Mēs atdodam savu gribu Viņam, un Viņš stiprina mūsu gribu. Ja mūs piesaista laicīgā pasaule, mūsu sirds nodoms nav patiess un mūsu griba netiek stiprināta.

Mormona Grāmatas otrajā pusē, nefijieši, kas kādreiz bija taisnīgi ļaudis, novērsās no Tā Kunga. Viņi sāka lielīties paši ar savu spēku, tā vietā, lai priecātos par Tā Kunga spēku. Viņi tīši sacēlās pret Dievu. Kas ar viņiem notika? Viņi tika atstāti paši ar savu spēku — un gala rezultātā viņi zaudēja visu.¹⁸

Mēs nevēlamies šādi rīkoties. Mēs zinām, ka mēs šajā dzīvē nevaram iztikt tikai ar savu spēku. Mēs vienkārši to nespējam. Mums ir nepieciešama Tā Kunga palīdzība. Mums ir nepieciešama citu cilvēku palīdzība. Mēs vienkārši nevaram paļauties tikai uz savu spēku. Tā Kunga izstieptās rokas mūs aicina būt Viņa stiprinātiem, lai mēs nekad nebūtu atstāti tikai ar savu spēku.¹⁹

Es zinu, ka mēs varam pieņemt Viņa uzaicinājumu nākt un tikt stiprināti, nākt un mums tiks piedots, nākt un sajust Viņa bezgalīgo mīlestību. Tad mēs ar prieku vēlēsimies dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, — ne tikai laiku pa laikam. Mēs vienmēr vēlēsimies dziedāt šo dziesmu. Kad jutīsim spēku darīt ko grūtu, mēs savā sirdī dziedāsim šo dziesmu. Kad mēs ļausim patiesībai mūs atrast un paplašināt mūsu dvēseli, — mēs dziedāsim šo dziesmu. Jūtot, ka esam saņēmuši piedošanu, mēs dziedāsim šo dziesmu. Un mēs dziedāsim šo dziesmu, jūtot Viņa mīlestību.

Katru reizi, kad mēs to dziedāsim, mēs atdosim savu gribu Viņam — kas ir vienīgā dāvana, ko varam Viņam dot. Viņš ne tikai pieņems šo dāvanu, Viņš to darīs plašāku un dziļāku. Viņš liks mums justies spējīgākiem. Viņš palīdzēs vairot mūsu spēju mīlēt un būt mīlētiem. Viņš vadīs mūs ārā no tumsas — gaismā. Viņš dziedinās un palīdzēs mums veidos, kas mums ļauj piedot un gūt piedošanu.

Es liecinu, ka Viņš ir mūsu Glābējs un Izpircējs. Es liecinu, ka Viņa Tēvs mūs pietiekami mīlēja, lai sūtītu Viņu uz Zemi, lai dzīvotu un mirtu mūsu dēļ. Es zinu, ka šī ir Viņa Baznīca. Es zinu, ka Viņa dzīvais pravietis — prezidents Tomass S. Monsons izprot baznīcas locekļu vajadzības un zina, kā mums palīdzēt atrast ceļu atpakaļ uz mājām. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.