Mūsu pravietis Tomass S. Monsons

Viljams R. Volkers

no Septiņdesmitajiem

BIS svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2013. gada 5. maijs • Brigama Janga universitāte Aidaho

„Par pravieti, Dievs, pateicamies.” (Garīgās dziesmas, 36. lpp.) Šī garīgā dziesma ir viena no Baznīcas raksturīgākajām iezīmēm. Mēs tik tiešām pateicamies Dievam par pravieti, kas mūs vada šajās pēdējās dienās.

Tas, ka Dievs mums devis pravieti, ir viens no Pēdējo dienu svēto ticības un pārliecības pamataspektiem. Mēs zinām, ka Dievs dzīvo un ka Viņš mūs mīl. Mēs zinām, ka Viņš sūtīja Savu Dēlu, Jēzu Kristu, lai Viņš kļūtu par mūsu Glābēju un Pestītāju, un mēs zinām, ka Viņš mums ir dāvājis arī pravieti.

Tie, kas dzīvoja Baznīcas agrīnajās dienās, izjuta lielu pateicību par iespēju dzīvot pravieša Džozefa Smita laikā. Daudzi no mūsu vēstījumiem un liecībām par Atjaunošanu ir nākuši no šo agrīno svēto pieredzes.

Laikā, kad pār Tā Kunga Baznīcu prezidēja Brigams Jangs, notika apbrīnojamas lietas. Svētie pārceļoja uz rietumiem un apmetās uz dzīvi pašā klinšu kalnu sirdī, kur Baznīca piedzīvoja uzplaukumu. Tie, kas dzīvoja tolaik, uzskatīja par lielu svētību dzīvot pravieša Brigama Janga laikā.

Un tā šis modelis ir turpinājies, jo Tas Kungs gādā, lai Viņa Baznīcas lietas vadītu diženi un cildeni vīri. Mani vecāki un vecvecāki ar dziļu godbijību un pieķeršanos runāja par sava laika pravieti — prezidentu Hiberu Dž. Grantu.

Mēs ar māsu Volkeri, tāpat kā daudzi no jūsu vecākiem un vecvecākiem, iemīļojām pravieša Deivida O. Makeija diženo piemēru un viņa apbrīnojamās mācības. Pēc tam nāca viņa darba turpinātāji: Džozefs Fīldings Smits, Harolds B. Lī, Spensers V. Kimbals, Ezra Tafts Bensons un Hovards V. Hanters. Katrs no šiem vīriem tika brīnišķīgi sagatavots, lai vadītu Baznīcu paša Tā Kunga noteiktā laika periodā. Baznīcas locekļi mīlēja un atbalstīja katru no viņiem.

Lielākā daļa no jums, kas pulcējušies šeit šovakar, ar mīlestību piemin prezidenta Gordona B. Hinklija diženo vadību. Kas tā bija par svētību dzīvot tajā laikā, kad viņš bija Baznīcas prezidents!

Pirms pieciem gadiem Tas Kungs aicināja prezidentu Hinkliju uz mūža mājām un par Baznīcas prezidentu kļuva Tomass S. Monsons — pašreizējais Tā Kunga pravietis uz Zemes. Ak, kāda gan tā ir svētība mums visiem — dzīvot šajā burvīgajā laikā, kad mūs vada tik dižens pravietis!

Šī ir Tā Kuga Baznīca. Viņš plāno šo diženo apustuļu dzīves ritējumu, un Viņš ieceļ viņus par Savas Baznīcas vadītājiem. Tas ir neapstrīdams fakts, ka viena no Tā Kunga Baznīcas raksturīgākajām iezīmēm ir tas, ka Viņš ir aicinājis uz Zemes apustuļus un praviešus arī mūsdienās.

Apustuli Pāvils salīdzināja Baznīcu ar namu, kas „uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus”. (Efeziešiem 2:20.) Tā tas bija, un tā tas ir. Tā Kunga Baznīcu var atpazīt pēc tā, ka tai ir apustuļi un pravieši ar pašu Jēzu Kristu kā stūrakmeni. Visi Baznīcas prezidenti ir liecinājuši, ka šīs Baznīcas galva ir Jēzus Kristus.

Nav nekādu nejaušību, te netiek pieļautas kļūdas vai īstenotas kāda vēlēšanu kampaņas. Jautājumā par Tā Kunga Baznīcas prezidija pēctecību noteicējs ir Tas Kungs, un pavisam noteikti šajā lietā tiek darīta Viņa griba.

Es liecinu jums — tā ir Tā Kunga griba, ka tagad mūs vada presidents Tomass S. Monsons, kurš pašlaik ir Tā Kunga pravietis uz Zemes.

Vecās Derības pravietis Jeremija mācīja mums par praviešiem, un mēs zinām, ka viņa teiktais attiecas arī uz prezidentu Monsonu. Svētajos Rakstos ir teikts: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām.” (Jeremijas 1:5.)

Šodien es vēlos pastāstīt jums, kā dzīvo un kalpo prezidents Tomass S. Monsons — Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas sešpadsmitais prezidents.

Prezidents Hinklijs savā pēdējā dzīves gadā iecēla mani par Tempļa departmenta izpilddirektoru, un prezidents Monsons ir pagodinājis mani, ļaujot palikt šajā amatā. Pēdējo sešu gadu laikā man ir bijusi dižena un neaizmirstama svētība darboties kā prezidenta Tomasa S. Monsona un viņa padomnieku asistentam tempļa lietās. Esmu sēdējis līdzās prezidentam Monsonam, uzklausot viņa daudzos padomus un norādījumus attiecībā uz tempļiem un tempļa lietām visā pasaulē. Viņš ir aicinājis mani pievienoties viņam tempļa iesvētīšanas un būvniecības uzsākšanas ceremonijās, kā arī potenciālo tempļa celtniecības vietu apskatē. Man ir bijusi tā svētība ceļot kopā ar viņu pa visu pasauli — uz tik tālām vietām kā Kijevas pilsēta Ukrainā un Cebu pilsēta Filipīnās, kā arī uz citām jaukām vietām, piemēram, Romu Itālijā.

Kustu šķērsu apceļojot pasauli, man ir bijusi tā svētība būt par liecinieku viņa lielajai mīlestībai pret cilvēkiem — ne tikai pret Baznīcas locekļiem, bet pret visiem cilvēkiem. Es esmu bijis par liecinieku viņa nezūdošajai laipnībai un draudzīgumam, viņa kristīgajam maigumam un iejūtībai, sevišķi pret bērniem, gados vecajiem un nespēcīgajiem. Ļoti bieži, vērojot prezidentu Monsonu, man ir radies iespaids: „Tieši tā rīkotos Glābējs. Tieši tā pret citiem izturētos Glābējs.”

Es esmu bijis par liecinieku viņa nerimstošajam entuziasmam, viņa motivācijai un apņēmībai, viņa dzīvespriekam un kvēlajai vēlmei kalpot Tam Kungam, rīkojoties tā, kā to gribētu Glābējs. Viņš nepagurstoši strādā, darot Tā Kunga darbu.

Mācības un Derību 52. nodaļas 14. pantā Tas Kungs saka: „Es došu jums paraugu visās lietās, lai jūs netiktu pievilti.”

Esmu ļoti iemīļojis šo pantu, jo tas māca, ka Tas Kungs nodrošinās man paraugu, lai parādītu, kā darīt to, kas man jādara, kā rīkoties un kā dzīvot. Taču tas attiecas ne tikai uz mani — tas attiecas uz mums visiem. Tas Kungs tik tiešām rāda mums ceļu. Viņš tik tiešām dod mums visiem dzīvē kādu paraugu, kas rāda, kā jādzīvo.

Es ticu, ka viens no svarīgākajiem paraugiem mūsu dzīvē ir tas, kā dzīvo mūsu pravietis, kurš vada Tā Kunga Baznīcu mūslaikos. Kā jau minēju, man kā jaunietim piemēru rādīja prezidents Deivids O. Makeijs. Es mīlēju un atbalstīju viņu, lūdzu par viņu, cītīgi studēju viņa vārdus un vēlējos līdzināties viņam tik lielā mērā, cik vien mana iztēle ļāva.

Es pieņemu — kad jūsu vecāki bija jauni, viņu paraugs bija prezidents Spensers V. Kimbals. Protams, mūsu visu kvēlākā vēlme ir dzīvot saskaņā ar Glābēja piemēru — sekot Viņam, dzīvot pēc Viņa baušļiem un, cik vien iespējams, līdzināties Viņam.

3. Nefija 27:27 Jēzus mācīja: „Kādiem vīriem jums jābūt? Patiesi, Es saku jums, tādiem kā Es.”

Tas ir mūsu augstākais mērķis — būt tādiem kā Viņš.

Katrā birojā, kur kopš iecelšanas bīskapa aicinājumā strādājis prezidents Monsons, pie sienas vienmēr atradusies kāda labi zināma Henriha Hofmana gleznas reprodukcija, kur attēlots Glābējs. Tas ir skaists Glābēja portrets.

Runājot par šo gleznu, prezidents Monsons ir teicis: „Man ir kāda iemīļota glezna, kas man piederējusi kopš 22 gadu vecuma, kad kalpoju par bīskapu un kuru esmu ņēmis līdzi visur, kur vien mani norīkojuši strādāt. Esmu centies veidot savu dzīvi pēc Skolotāja parauga. Vienmēr, kad man bijis jāpieņem kāds grūts lēmums, esmu lūkojies uz šo gleznu un vaicājis sev: „Kā rīkotos Viņš?” Un pēc tam esmu centies to darīt.” (Heidi S. Swinton, To the Rescue: The Biography of Thomas S. Monson [2010], 135.)

Es zinu, ka prezidents Monsons domā par to, kā sekot Jēzus piemēram. Reiz es kopā ar prezidentu Monsonu apmeklēju kādu pasākumu par godu tempļa iesvētīšanai. Viņš tikai todien bija atlidojis ar lidmašīnu, tādēļ, kad vakara pasākums tuvojās noslēgumam, man šķita, ka prezidents Monsons varētu būt noguris, un es gribēju pārliecināties, lai viņš pirms nākamās dienas pasākuma nedaudz atpūstos. Kamēr tika dziedāta noslēguma dziesma, es pieliecos pie prezidenta Monsona un teicu: „Prezident, ja mēs pēc noslēguma lūgšanas izlavītos pa sānu durvīm, tad ātri varētu aizvest jūs līdz viesnīcai, kur jūs varētu nedaudz atpūsties.”

Viņš neizpratnē palūkojās uz mani un teica: „Elder Volker, ja šeit būtu Jēzus, vai jūs domājat, ka Viņš pēc pasākuma beigām izlavītos pa sānu durvīm?”

Es nekad vairs neesmu nācis klajā ar līdzīgu piedāvājumu. Viņš gribēja būt ar cilvēkiem tā, kā to darītu Glābējs. Viņš nemaz nedomāja par sevi. Viņš domāja par to labo, ko varētu paveikt.

Es vienmēr esmu jutis, ka kļūšu par labāku cilvēku, ja dzīvošu pēc taisnīgu cilvēku parauga, kurus Tas Kungs sūtījis manā ceļā, un sekošu piemēram, ko rāda mani vecvecāki, mani vecāki, mani bīskapi, mani misijas prezidenti un, protams, Dieva pravietis, kuru es varu redzēt un dzirdēt un par kuru es katru dienu lūdzu. Esmu pārliecināts, ka to dara arī lielākā daļa no jums.

Tā ir bijusi brīnišķīga svētība — censties līdzināties Tam Kungam un kļūt līdzīgākam Viņa pravietim — prezidentam Tomasam S. Monsonam.

Es gribētu pastāstīt jums par dažām prezidenta Monsona pieredzēm un mācībām, un cerams, ka, klausoties manī, jūs varēsiet pamanīt tās rakstura iezīmes, kuras vēlētos iedzīvināt savā dzīvē. Mēs visi saņemsim svētības, ja mācīsimies no Tā Kunga pravieša un centīsimies dzīvot pēc viņa parauga.

Tāpat kā Nefijs un lielākā daļa no jums, Tomass S. Monsons ir dzimis krietniem vecākiem. Viņš piedzima Soltleiksitijā, 1927. gada 21. augustā. Viņš tika audzināts pieticīgos apstākļos, un nekad nav centies izskaistināt savu izcelsmi. Ar sev raksturīgo humora izjūtu, pasmejoties par sevi, prezidents Monsons šad un tad saka, ka viņam nevajagot uztraukties par to, vai viņš nāk no bagāta vai nabadzīga pilsētas rajona, jo viņš esot uzaudzis starp tiem.

Uz mani vienmēr atstāj iespaidu tas, ar kādu mīlestību viņš runā par savu bērnību. Manuprāt, viņš bija ļoti līdzīgs Nefijam. Kā šķiet, Lamans un Lemuēls labi prata saskatīt problēmas un vienmēr visā saredzēt negatīvo. Turpretī Nefijs bija pozitīvs, optimistisks un pateicīgs. It visā sev apkārt viņš saredzēja labo. Ar tādu attieksmi uzauga arī Tomijs Monsons, un tāds viņš ir bijis visu savu mūžu!

Viņš bija labs skolnieks, un, kas, iespējams, vēl svarīgāk — viņš bija labs zēns. Viņš parādīja savu vēlmi krietni kalpot Tam Kungam, tiekot aicināts par diakonu kvoruma sekretāru savā bīskapijā. Gandrīz pēc 70 gadiem jau kā Baznīcas prezidents viņš ar zināmu lepnumu atminējās, ka tolaik bija gribējis, lai diakonu kvoruma sapulču protokoli būtu tik nevainojami, cik vien iespējams. Viņam neienāca prātā: „Kādēļ es esmu tikai sekretārs, nevis kvoruma prezidents?” Viņš vienkārši vēlējās labi paveikt savu darbu. Viņš bija aicināts kalpot Tā Kunga Baznīcā un gribēja darīt to labāko. Viņš vēlējās, lai sapulču protokoli būtu glīti un kārtīgi, tādēļ pārrakstīja diakonu kvoruma protokolus ar rakstāmmašīnu. Jau kopš divpadsmit gadu vecuma viņš ir rādījis mums brīnišķīgu piemēru.

Nebrīnīšos, ja jums šķitīs, ka tas ir kaut kas apbrīnojams. Arī viņa staba prezidentam tas šķita apbrīnojami, jo, izdzirdot par mazā Tomija izcilo darbu, prezidents aicināja, lai viņš kā diakonu kvoruma sekretārs uzstātos staba konferencē. Vai jūs jebkad esat dzirdējuši, ka kāds diakonu kvoruma sekretārs uzstātos staba konferencē? Kas par piemēru mums visiem!

Viņš pabeidza vidusskolu un pievienojās ASV jūras kara flotei. Viņš kalpoja savai valstij un, to darot, turpināja būt šķīsts un tikumīgs. Atgriežoties no militārā dienesta, viņš ļoti centās iegūt labu izglītību. Viņš bija labs students, rādot vēl vienu lielisku piemēru mums visiem! (Laba studenta piemērs dažiem no jums varētu būt svarīgāks nekā citiem.)

Viņš sāka tikties ar kādu skaistu Pēdējo dienu svēto meiteni vārdā Frensisa Džonsone, iemīlējās un drīz vien lūdza viņas roku. Viņi salaulājās Soltleikas templī 1948. gada 7. oktobrī, 21 gada vecumā. Kas par piemēru mums visiem! (Atkal ir iespējams, ka dažiem no jūsu vidus tas ir svarīgāk nekā citiem.)

Kaut gan viņi bija precējušies tikai pusotru gadu un kaut gan viņš centās iegūt paaugstinājumu jaunajā darbā, prezidents Monsons pieņēma Tā Kunga aicinājumu kalpot par milzīgas iekšpilsētas bīskapijas bīskapu. Tā bija bīskapija, kurā viņš bija uzaudzis. (Jūs tikai padomājiet!) Viņš neteica: „Šis nav īstais laiks” vai „Esmu par jaunu”, viņš vienkārši pieņēma aicinājumu un, paļaujoties uz To Kungu, metās pildīt šo uzdevumu ar visu to enerģiju un talantiem, ko Tas Kungs viņam bija dāvājis. Viņš vēlējās darīt labāko, kas viņa spēkos, kalpojot Tam Kungam.

Jaunais bīskaps Monsons iemīļoja kādu Svēto Rakstu pantu, kas var svētīt mūsu dzīvi, tāpat kā tas ir svētījis viņējo:

„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību.

Bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana pamācības 3:5–6.)

Vēl šobaltdien prezidents Monsons bieži citē šo Rakstu pantu un dzīvo saskaņā ar to, ko tas mums māca. Kādu gan piemēru viņš rāda mums visiem! Būtu labi, ja mēs visi paturētu prātā šo pantu un pieņemtu to kā būtisku daļu no savas dzīves filozofijas, gluži kā prezidents Monsons.

Bīskapa Monsona bīskapijā bija vairāk nekā 1000 Baznīcas locekļu, tai skaitā 84 atraitnes. Mums ir bijusi tā svētība dzirdēt, kā Vispārējās konferencēs vai citos pasākumos viņš stāsta par jaukajiem brīžiem, ko pieredzējis, rūpējoties par šīm māsām, kurām bija tā svētība nonākt viņa gādībā.

Kad dzirdu par kādu no viņa pieredzēm bīskapa amatā, mani vienmēr dziļi iespaido atskārsme, ka prezidenta Monsona mīlestība un rūpes par bīskapijas locekļiem nebeidzās ar brīdi, kad viņš tika atbrīvots no bīskapa aicinājuma. 27 gadu vecumā viņš tika aicināts kalpot staba prezidijā, taču vēl daudzus turpmākos gadus (pat pēc aicināšanas par misijas prezidentu un vēlāk par apustuli) turpināja mīlēt, gādāt un rūpēties par savas bīskapijas vecākajiem locekļiem. Nav nekādu šaubu, ka šī mīlestības un gādības izrādīšana nebija viņa pienākums. Mīlestība un rūpes par šiem cilvēkiem nāca no prezidenta Monsona sirds dziļumiem, un to nevarēja mainīt nekādas pārmaiņas ieņemamajā amatā.

Ar savu rīcību prezidents Monsons ir parādījis mums ceļu. Tas ir labāks ceļš, tas ir Tā Kunga ceļš. Viņš mīl citus un rūpējas par viņiem, kā to mācīja Tas Kungs. Kāds lielisks piemērs mums visiem!

Trīsdesmit viena gada vecumā prezidents Monsons tika aicināts par Kanādas misijas prezidentu; tās galvenā mītne atradās Toronto, Ontārio provincē. Tāpat kā tiekot aicināts par bīskapu, viņš metās pildīt šo uzdevumu, atdodot tam sevi visu un ar visu savu sirdi paļaujoties uz To Kungu. Visi apkārtējie varēja redzēt viņa mīlestību pret To Kungu, viņa mīlestību pret savu sievu un bērniem, viņa mīlestību pret misionāriem un Baznīcas locekļiem un viņa mīlestību pret Kanādu — zemi, kur viņš bija aicināts kalpot. Viņš kā misijas prezidents atstāja ārkārtīgi un neizmērojami lielu ietekmi. Viņa misionāri mīlēja viņu un centās dzīvot tā, lai viņš varētu ar viņiem lepoties. Mēs visi varam no tā mācīties.

Tieši tāpat kā pēc bīskapa pilnvaru beigām, arī pēc misijas viņš turpināja lolot savā sirdī mīlestību un pieķeršanos, ko juta pret misionāriem un svētajiem, kuriem bija tā svētība nonākt viņa pārraudzībā. Esmu bijis par liecinieku tam, ka prezidents Monsons turpina izrādīt nezūdošu pieķeršanos un interesi par misionāriem, kas viņa vadībā kalpojuši Kanādas misijā. Kas par piemēru!

Es zinu, ka misionāri, kuriem bija tā svētība kalpot Tomasa S. Monsona vadībā, ir centušies sekot prezidenta un māsas Monsones paraugam, taisnīgi kalpojot Tā Kunga valstības labā. Kā piemēru tam var minēt apbrīnojamo faktu, ka starp 141 tempļa prezidentiem, kas šobrīd kalpo visā pasaulē, ir pieci misionāri, kas reiz kalpojuši prezidenta Monsona vadītajā Kanādas misijā.

Tūkstoši no jums, kas šovakar šeit sapulcējušies, esat kalpojuši misijā. Es lūdzu Dievu, lai katrs no mums sekotu šo piecu tempļa prezidentu piemēram un censtos būt uzticīgi, turpinot taisnīgās kalpošanas ceļu, ko katram no mums rādījuši mūsu misijas prezidenti.

Mani nesen aizkustināja kāda fotogrāfija no Baznīcas ziņām (Church News), kur prezidents Monsons apciemo kādu vīrieti Kanādā, Toronto slimnīcā. (Skat. „Teachings of the Prophet,” Church News, 2013. g. 3. febr., 7.) Pirms 50 gadiem šis džentlmenis bija kalpojis kopā ar prezidentu Monsonu. Prezidents Monsons nebija viņu aizmirsis. Daudzie gadi un daudzās jūdzes viņu starpā nebija laupījuši jaukās mīlestības un pieķeršanās jūtas, kas vieno tos, kuri kopā kalpojuši Tam Kungam. Es ceru, ka mēs visi sekosim viņa piemēram un neaizmirsīsim tos, kuri kādreiz svētījuši mūsu dzīvi.

1963. gadā, kad prezidentam Tomasam S. Monsonam bija 36 gadi, viņš saņēma uzaicinājumu ierasties toreizējā Baznīcas prezidenta Deivida O. Makeija birojā. Šīs tikšanās laikā prezidents Makeijs aicināja viņu kļūt par Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustuli.

Prezidents Monsons ir vienīgais, kurš pēdējo 100 gadu laikā tik agri aicināts kļūt par vienu no Divpadsmit apustuļiem. Nenoliedzami, ka šī jaunā apustuļa aicināšana notika ar Tā Kunga roku, jo Tas Kungs zināja, ka Tomass S. Monsons vadīs Baznīcu mūsu laikā.

Oktobra Vispārējā konference sakritīs ar piecdesmito gadadienu, kopš Tomass S. Monsons tika aicināts par apustuli. Vai tas nav brīnišķīgi? (Kopš Džozefa Fīldings Smita laikiem mums nav bijis neviena apustuļa, kurš varētu atzīmēt piecdesmito gadadienu apustuļa aicinājumā.)

Veselu divdesmit divu gadu garumā prezidents Monsons ir kalpojis par kopumā triju Baznīcas prezidentu (Ezra Tafta Bensona, Hovarda V. Hantera un Gordona B. Hinklija) padomnieku. 2008. gada 3. februārī Tomass S. Monsons tika ordinēts un iesvētīts par Baznīcas prezidentu. Viņam ir divi cildeni un diženi padomnieki, kuri kalpo kopā ar viņu: prezidents Henrijs B. Airings un prezidents Dīters F. Uhtdorfs. Viņi visi trīs ir prezidējošie augstie priesteri, kuri pašlaik vada Tā Kunga Baznīcu uz Zemes. (Skat. M&D 107:22.)

Prezidenta Monsona apbrīnojamā kalpošana bieži vien tiek raksturota ar vārdiem „steigšanās palīgā”. Heidija Svintone (Heidi Swinton) ir uzrakstījusi brīnišķīgu biogrāfiju par viņa dzīvi, kam izvēlēts trāpīgs nosaukums Steidzot palīgā. Šī biogrāfija tika publicēta 2010. gadā. Ja vēl neesat to lasījuši, es to silti iesaku. Tas svētīs jūsu dzīvi.

Tajā ietvertais vēstījums, protams, ir tas pats, kuru mums Lūkas evaņģēlijā atklājis Jēzus: atstāj deviņdesmit un deviņas avis un dodies glābt to vienu. (Lūkas 15:4.) Jēzus Kristus evaņģēlija būtība ir mīlēt savus līdzcilvēkus un darīt visu iespējamo, lai svētītu viņu dzīvi. Prezidents Monsons nepārtraukti māca šos principus, taču, kas vēl svarīgāk — viņš pats pēc tiem dzīvo. Viņa mūžs ir pilns neskaitāmu piemēru par to, kā mierināt, palīdzēt un apciemot tos, kam tas visvairāk nepieciešams: atraitnes, bērnus, slimos, bēdu nomocītos, vientuļos un tos, kuriem ir salauzta sirds.

Apustulis Jēkabs raksta: „Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” (Jēkaba v. 1:27.)

Un tieši tā prezidents Monsons ir dzīvojis. Tas māca mums, ka nevajag būt par apustuli, lai tā dzīvotu. Mēs varam dzīvot saskaņā ar savu reliģiju, mēs varam apmeklēt bāreņus un atraitnes, un mēs varam pasargāt sevi no pasaules neapgānītus. Mēs varam vērot mūsu praviešus, lai zinātu, kā tas jādara! Mēs varam sev teikt: „Lūk, par tādu cilvēku es vēlos kļūt!”

Pirms vairākiem gadiem, tieši pirms Vispārējās koferences, prezidents Monsons pasniedza vēl vienu brīnisķīgu mācībstundu. Šoreiz tā bija domāta augstākajiem pilnvarotajiem, kuri bija sapulcējušies Soltleiksitijā. Daudzi no viņiem nāca no dažādām pasaules vietām, kur kalpoja reģiona prezidijos. Tā bija ļoti svarīga sanāksme. Mēs visi bijām sapulcējušies, lai saņemtu norādījumus no Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļiem.

Kad pienāca laiks sākt sanāksmi, zālē bija sapulcējušies pilnīgi visi, izņemot prezidentu Monsonu, kurš vēl nebija ieradies. Dažas minūtes pirms sanāksmes sākuma mēs izbeidzām savstarpējās sarunas un godbijīgi klausījāmies prelūdijā, gaidot, ka kuru katru brīdi ieradīsies pravietis.

Mēs pacietīgi gaidījām, līdz pienāca un pagāja plkst. 9.00 no rīta. Kāds izgāja pa sānu durvīm, lai pārbaudītu, kas notiek, un pārliecinātos, vai nav nepieciešama palīdzība. Kad viņš atgriezās telpā, mums tika pateikts, ka „prezidents Monsons pievienosies mums pēc maza brītiņa”.

Kādas 15 minūtes pēc tam, kad bija jāsākas sanāksmei, ienāca prezidents Monsons. Izrādot cieņu, mēs, viņam ienākot, piecēlāmies. Mēs priecājāmies viņu redzēt un jutāmies atviegloti, ka viņš izskatās vesels. Nešķita, ka būtu bijis kāds acīmredzams iemesls, kādēļ viņš nokavējies.

Prezidents Monsons uzreiz devās pie kanceles un paziņoja: „Brāļi, es atvainojos par kavējumu, taču šorīt es biju vajadzīgs savai sievai.”

Tas atstāja uz mani dziļu iespaidu un lika justies pazemīgam. Es nespēju pārstāt domāt par prezidenta Monsona vārdiem. Tā bija ļoti svarīga sanāksme. Bija sanākuši visi augstākie Baznīcas vadītāji, un prezidents Monsons parādīja mums visiem piemēru. Viņa sievai vajadzēja viņa palīdzību, un viņš atvēlēja laiku, lai par viņu parūpētos. Tas bija lielisks sprediķis. Es neatceros neko citu, kas todien tika teikts, taču es atceros šo sprediķi: „Es biju vajadzīgs savai sievai.”

Šis sprediķis tika uzsvērts no jauna kādā citā reizē, kad prezidents Monsons teica: „Dzirdot, kā vīri saka, ka viņi mīlot savas sievas, man gribas teikt: „Tad pierādi to ar savu izturēšanos pret viņu un savu kalpošanu viņai.””

Tāds nu reiz ir prezidents Monsons — viņš vienmēr par kādu gādā. Viņš vienmēr izrāda laipnību un rūpes par citiem.

Pietiek tikai neilgu laiciņu pabūt ar prezidentu Monsonu, lai sajustu, cik dziļa mīlestība un ciešas uzticības saites vieno viņu ar viņa mīļo sievu — māsu Frensisu Monsoni. Ierunājoties par viņu, viņa acis vienmēr iemirdzas un sejā atplaukst sirsnīgs smaids. Un mēs zinām — šis ir vīrs, kura mīlestība pret sievu ir piemērs mums visiem. Prezidents un māsa Monsone rāda mums tāda vīrieša un sievietes piemēru, kuri abi izjūt līdzvērtīgu mīlestību pret To Kungu un vēlmi taisnīgi kalpot Viņam.

Es vēlos būt līdzīgāks Tam Kungam, un es vēlos līdzināties arī Viņa pravietim.

Ja prātojat, ko prezidents Monsons vēlētos attiecībā uz jums, iespējams, šī pieredze palīdzēs jums to uzzināt.

Pagājušajā novembrī pēc pusotru gadu ilgas izdaiļošanas un uzlabošanas darbiem skaistais Boizī templis Aidaho štatā beidzot bija gatavs atkārtotai iesvētīšanai. Pēc vērā ņemama 30 gadu noslogojuma, kalpojot uzticīgajiem svētajiem attiecīgajā Aidaho apkaimē un apkārtējos reģionos, templim bija nepieciešams pamatīgs remonts. Kad tas bija pabeigts, kā jau ierasts, lai nosvinētu tempļa iesvētīšanu no jauna, tempļa apgabala jaunieši tika aicināti organizēt ievērojamu kultūras pasākumu. Tas bija dziesmu un deju vakars, kurā viņi izrādīja savu ticību un pateicību par templi.

Es sēdēju līdzās prezidentam Monsonam, un mēs skatījāmies burvīgos priekšnesumus, ko bija sagatavojuši dažādu Baznīcas stabu jaunieši. Ar vienu no deju priekšnesumiem uzstājās kāda jauka jauno sieviešu grupa. Baudot priekšnesumu, prezidents Monsons pieliecās, lai paustu man savas sirds jūtas. Viņš teica: „Es vēlētos, kaut viņām visām būtu tempļa laulība. Es tik ļoti vēlētos, kaut katrai no viņām būtu tā svētība laulāties templī!”

Es nodomāju: „Vai nav brīnišķīgi?! Dieva pravietis skatās šīs jauniešu dziesmu un deju svinības, un viņa skatījumā tās ir cieši saistītas ar templi, ko viņš iesvētīs nākamajā rītā. Viņš cer, ka viņiem visiem būs tempļa laulība.” Ja to mums vēl pravietis (un viņš to vēl), tad to vajadzētu vēlēties arī katram no mums, tam būtu jākļūst par ļoti, ļoti svarīgu mērķi mūsu visu dzīvē.

Es vēlētos pastāstīt jums par vēl kādu pieredzi:

2010. gada novembrī prezidents Monsons, prezidents Airings un elders Kventins L. Kuks, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, devās uz Laī pilsētu Havajās, lai no jauna iesvētītu krāšņo Laī templi. Tempļa iesvētīšanas priekšvakarā mēs sapulcējāmies Kanona pasākumu centrā Havaju BYU universitātes pilsētiņā. Pasākuma programma bija brīnišķīga. Tempļa apgabala jaunieši, uzstājās ar dziesmām, dejām un uzvedumiem, stāstot par Baznīcas vēsturi Havajās. Viņi pastāstīja par pirmajiem misionāriem un jaunpievērstajiem. Viņi pastāstīja apbrīnojamo stāstu par to, kā 1854. gadā topošais pravietis Džozefs F. Smits, kuram tolaik bija tikai 15 gadu, tika aicināts kalpot misijā Havajās. Jaunais Džozefs F. Smits atgriezās no savas trīs gadus ilgās misijas tieši pirms savas 19. dzimšanas dienas. (Un jums jau šķita, ka nesenās izmaiņas attiecībā uz misionāru vecumu ir kaut kas apbrīnojams, vai ne?)

Kultūras pasākums turpinājās, un jaunieši attēloja Baznīcas izaugsmi polinēziešu vidū un pastāstīja, kā pēc 50 gadiem prezidents Džozefs F. Smits atgriezās Havajās, lai kā Baznīcas prezidents iesvētītu un svinīgi atklātu Laī Havaju tempļa celtniecības vietu.

Kultūras pasākums bija brīnišķīgs, un prezidentam Monsonam tas ļoti patika. Viņš priecājās par priekšnesumu, kura laikā tika dejota populāra Otrā pasaules kara deja „Boogie Woogie Bugle Boy”, jo tā atgādināja viņam par dienestu ASV flotē. Citos priekšnesumos tika rādītas dažādas salu iedzīvotāju dejas.

Kādā no priekšnesumiem tika dejota arī skaistā hula deja. Viena no jaunajām dejotājām bija ratiņkrēslā. Viņa bija ļoti skaista, un, lai gan nespēja pakustināt kājas, dejoja ļoti skaisti. Prezidents Monsons norādīja man uz viņu, sakot, cik viņa jauka un cik skaisti dejo.

Pēc programmas beigām visi izrādīja prieku par lieliskajiem priekšnesumiem. Kad mēs kāpām lejā no podesta, visi dejotāji bija sastājušies uz skatuves, tai skaitā arī hula dejotāji. Tā vietā, lai ietu uz paredzēto izeju, prezidents Monsons devās taisni uz skatuvi, lai izteiktu jauniešiem atzinību. Viņš devās tieši pie skaistās meitenes ratiņkrēslā, lai uzteiktu viņu un paustu savu mīlestību.

Pat svinību laikā un liela pūļa vidū prezidents Monsons no jauna izrādīja tīro Glābēja mīlestību. Viņš devās pie viena cilvēka. Viņš noliecās un nobučoja viņu uz pieres. Es nodomāju: „Vai tas nav brīnišķīgi?! Jau atkal Dieva pravietis rāda mums, kā nākt pretim apkārtējiem, kā būt laipnam un mīlošam un kā iedrošināt un iedvesmot.” Es nodomāju: „Tieši tā rīkotos Jēzus. Tieši tā Glābējs vēlētos, lai mēs izturētos pret apkārtējiem.”

Man ļoti patīk Sākumskolas dziesma „Es pūlos būt tāds kā Jēzus” („I’m Trying to Be Like Jesus,” Children's Songbook, 78), un es vēlētos piebilst: „Es pūlos būt tāds kā Viņa pravietis.”

Es vēlētos ieteikt piecus veidus, kā mēs varam sekot prezidenta Monsona piemēram:

Pirmkārt, mēs varam būt pozitīvi un priecīgi.

Dārgajā Pērlē ir teikts, ka pravietim Džozefam Smitam bija priecīga daba (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:28). Tas raksturo arī prezidentu Monsonu. Viņam tik tiešām ir priecīga daba.

Reiz prezidents Monsons teica tā: „Mēs varam izvēlēties pozitīvu attieksmi. Mēs nevaram kontrolēt vēju, bet varam piemērot tam savas buras. Jeb citiem vārdiem, mēs varam izvēlēties būt priecīgi un pozitīvi, neatkarīgi no tā, kas ar mums notiek.” („Messages of Inspiration from President Monson,” Church News, 2012. g. 2. sept., 2).

Kādudien es gaidīju pie Augstākā prezidija sanāksmju telpas durvīm. Biju uzaicināts piedalīties tempļa jautājumu apspriedē. Tā nu viens pats klusiņām sēdēju gaitenī pie durvīm. Domāju, ka Augstākais prezidijs jau ir sapulcējies un apspriežas un ka mani aicinās pievienoties pēc dažām minūtēm. Sēžot tur, izdzirdēju, ka kāds nāk pa gaiteni svilpodams. Nodomāju: „Kāds laikam nemāk pienācīgi uzvesties. Nevar taču staigāt apkārt, svilpojot gar Baznīcas prezidenta biroja durvīm.” Pēc brītiņa ap stūri parādījās svilpotājs — tas bija prezidents Monsons. Viņš bija priecīgs, un viņš bija pozitīvs. Viņš mani sirsnīgi sveicināja, sacīdams: „Man šķiet, ka sanāksme sāksies pēc dažām minūtēm.” Pat, nesot uz pleciem atbildību par visu Baznīcu, viņš arvien rāda priekpilnu piemēru un viņam vienmēr ir pozitīva attieksme. Mums vajadzētu viņam līdzināties.

Otrkārt, mēs varam būt laipni un mīloši pret bērniem, tāpat kā prezidents Monsons.

Jēzus bieži runāja par bērniem. Viņa pravietis, prezidents Monsons arī bieži runā par bērniem, un es esmu redzējis (it īpaši tempļa iesvētīšanas reizēs), cik ļoti viņš mīl bērnus, rādot piemēru, kā mums pret viņiem jāizturas. Katrā tempļa iesvētīšanas reizē viņš pievēršas bērniem. Viņam patīk iesaistīt viņus stūrakmens ceremonijā, un viņš ikreiz uzaicina dažus no viņiem pievienot nedaudz javas, lai nostiprinātu stūrakmeni, piedaloties simboliskā tempļa pabeigšanā. Viņš gādā par to, lai viņiem būtu jautri. Viņš padara to par atmiņā paliekošu brīdi. Viņš vienmēr dāvā viņiem platu smaidu. Viņš uzmundrina viņus un uzteic viņu veikumu. Tas ir brīnišķīgs skats.

Laiku pa laikam viņš papildina savus sirsnīgos sveicienus ar „dod pieci”, ausu kustināšanu un iedrošinājumu kalpot misijā vai laulāties templī. Viņš tik tiešām priecājas par dzīvi. Un vai tāpat nevajadzētu arī mums?

Pirms dažiem gadiem notika Okra kalna tempļa iesvētīšana, kas sakrita ar prezidenta Monsona dzimšanas dienu. Kad viņš piebrauca pie tempļa un piegāja pie galvenajām durvīm, viņu sveica jauniešu pulciņš. Acīmredzot viņi zināja, ka prezidentam Monsonam ir dzimšanas diena, jo sāka dziedāt: „Daudz laimes dzimšanas dienā.” Viņam tas ļoti patika. Viņš apstājās un paskatījās uz viņiem ar platu smaidu. Viņš pat sāka plātīties ar rokām, tēlojot, ka diriģē. Pašās beigās jaunieši pievienoja dziesmai papildus rindiņu, vēlot viņam sagaidīt vēl daudz dzimšanas dienu. Prezidentam Monsonam tas ļoti patika, un viņš man teica: „Tā ir mana mīļākā rindiņa!”

Baznīcas bērni un jaunieši mīl viņu, un man šķiet, tas ir tāpēc, ka viņiem nav nekādu šaubu, ka viņš mīl viņus! Jēzus mīlēja bērniņus, un Viņa pravietis mīl bērniņus. Tas ir lielisks piemērs mums visiem!

Treškārt, mēs varam sekot Svētā Gara pamudinājumiem, tāpat kā prezidents Monsons.

Prezidents Monsons pats ir izteicies par savu nodošanos Tam Kungam un apņemšanos sekot Svētā Gara pamudinājumiem, izsakot to šādos skaistos vārdos: „Jaukākā pieredze no visa, kas notiek manā dzīvē, ir sajust pamudinājumu, atsaukties uz to un vēlāk atklāt, ka tā ir bijusi atbilde uz kāda cilvēka lūgšanu vai kāda vajadzību piepildījums. Un es gribu, lai Tas Kungs zinātu, ka, ja Viņam ir kāds darbs, kas jāpaveic, tad Toms Monsons to paveiks.” (On the Lord’s Errand [DVD, 2008].) Mums visiem vajadzētu vēlēties sekot šim paraugam.

Ceturtkārt, mēs varam iemīļot templi, tāpat kā prezidents Monsons.

Prezidents Monsons paliks ļaužu atmiņā kā viens no dižākajiem tempļu būvētājiem Baznīcas vēsturē. Kopš 2008. gada februāra, kad kļuva par Baznīcas prezidentu, viņš ir turpinājis diženo tempļu celtniecības darbu. Daži no viņa izsludinātajiem tempļiem ir bijuši visnozīmīgākie mūsu vēsturē: „Šorīt es ar prieku izziņoju, ka esam iegādājušies zemi piecu jaunu tempļu celtniecībai, un turpmāko mēnešu un gadu laikā tie tiks uzcelti šādās vietās: Kalgarī Albertā, Kanādā; Kordoba Argentīnā; lielās Kanzassitijas apgabals; Filadelfija Pensilvānijā un Roma Itālijā.” („Laipni lūdzam konferencē!”, Ensign vai Liahona, 2008. g. nov., 6. lpp.)

Pēdējo piecu gadu laikā, kopš kļuvis par pravieti, prezidents Monsons ir izsludinājis 33 jaunu tempļu celtniecību. Vēl tikai pirms mēneša aprīļa konferencē viņš izsludināja divu jaunu tempļu celtniecību: viens — Sīdarsitijā, Jūtā, un otrs — Riodežaneiro, Brazīlijā.

Kopš Tegusigalpas tempļa iesvētīšanas Hondurasā marta mēnesī, mūsu Baznīcai ir 141 templis un vēl 29 šobrīd tiek celti vai atrodas dažādās projektēšanas stadijās. Šis ir dižens tempļu būvniecības un tempļa darba veikšanas laiks Tā Kunga Baznīcā. Esmu dzirdējis, kā prezidents Monsons saka bērniem, kuri vēl ir pārāk mazi, lai dotos uz templi, iet un pieskarties tempļa sienai, „ļaujot templim skart viņu sirdis”.

Prezidents Monsons ir teicis: „Dzīvosim cienīgi, ar tīrām rokām un šķīstu sirdi, lai templis varētu svētīt mūsu un mūsu ģimenes dzīvi.” („Blessings of the Temple”, Ensign, 2010. g. okt., 19. lpp.)

Un vēl viņš ir devis šo brīnisķīgo apsolījumu: „Iemīļojot templi, pieskaroties templim un apmeklējot templi, mūsu dzīve atspoguļos mūsu ticību. Nākot uz šiem svētajiem Dieva namiem, atceroties par derībām, kuras esam ar Viņu noslēguši, mēs spēsim pārvarēt jebkuras grūtības un visus kārdinājumus.” (Be Your Best Self [1979. g.], 56. lpp.; uzsvērums pievienots.)

Iemīļosim templi, sekojot paraugam, kuru rāda mūsu pravietis!

Piektkārt, mēs varam būt laipni, izturēties iejūtīgi un mīlēt citus, tāpat kā prezidents Monsons.

Prezidents Monsons ir brīnišķīgs piemērs tam, kā mīlēt citus. Viņš ir pavadījis savu kalpošanas laiku, apmeklējot cilvēkus mājās; liekot rokas uz galvas, lai dotu svētību; negaidīti piezvanot, lai mierinātu un uzmundrinātu; rakstot iedrošinājuma, cildinājuma un pateicības vēstules; apmeklējot slimnīcas un aprūpes namus un, par spīti lielajai aizņemtībai, atrodot laiku, lai ierastos uz bērēm un bēru ceremonijām.

Es jau pieminēju 84 atraitnes no prezidenta Monsona bīskapijas laikā, kad viņš kalpoja par bīskapu. Turpmākajos gadu desmitos, kas sekoja viņa bīskapa aicinājumam, izrādot neticamu nodošanos un pateicoties daudzu atraitņu lūgšanām, prezidents Monsons atrada laiku, lai ierastos uz visu atraitņu bērēm. Jūs tikai padomājiet!

Tomass Monsons ir gājis apkārt, labu darīdams, gluži kā Glābējs, mīlot un svētot citus, it kā tas būtu lielākais dzinulis viņa dzīvē. Mēs visi varam no tā mācīties, cenšoties sekot viņa pēdās.

Pagājušajā gadā prezidents Monsons izrādīja apbrīnojamu laipnības piemēru. Tuvojoties skaistā Brigamsitijas Jūtas tempļa pabeigšanai, es tikos ar Augstāko prezidiju, lai apspriestu tempļa iesvētīšanas plānus. Tā kā Brigamsitija atrodas tikai vienas stundas brauciena attālumā no Soltleiksitijas, prezidentam Monsonam būtu bijis ļoti viegli doties tur, lai to iesvētītu. Taču prezidents Monsons teica: „Brigamsitija ir dzimtā pilsēta prezidentam Boidam K. Pekeram — diženajam apustulim, kurš tik daudzus gadus bijis man līdzās Divpadsmito vidū. Es gribētu, lai viņam būtu tas gods un svētība iesvētīt savas dzimtās pilsētas templi. Es došos citur un uzticēšu prezidentam Pekeram iesvētīt Brigamsitijas templi. Es gribu, lai tā būtu viņa īpašā diena.”

Tā bija brīnišķīga diena prezidentam Pekeram un māsai Pekerei, kas arī ir uzaugusi Brigamsitijā. Mani ļoti aizkustināja prezidenta Monsona laipnais un augstsirdīgais žests, ko viņš izrādīja savam līdzbiedram apustulim. Mēs visi varam tā rīkoties. Mēs varam dalīties, būt laipni un domāt ne tik daudz paši par sevi, cik par apkārtējiem.

Man ļoti patīk bērnu dziesma „Pravietim seko!”. Tai ir deviņi brīnišķīgi panti, bet man atlicis tikai tik daudz laika, lai nolasītu pēdējo:

Mūsdienās it visur valda apjukums,

Katru dienu ziņas vēsta par to mums.

Iemesla nav taisnīgajiem baidīties,

Jo caur pravieti mums ceļu rāda Dievs.

… … … … … … … … … .

Pravietim seko! Viņš zina ceļu.

… … … … … … … … … .

Pravietim seko! Viņš nemaldās.

(Children’s Songbook, 111.)

Prezidents Monsons zina ceļu. Patiesais ceļš ir Tā Kunga ceļš. „Patiesais ceļš ir ticēt Kristum.” (2. Nefija 25:29.)

Prezidents Monsons ir mācījis mums, kā dzīvot, uzstājoties Vispārējās konferencēs ar brīnišķīgiem un iedvesmojošiem vēstījumiem. Viņš ir mācījis mums, kā būt par Jēzus Kristus sekotājiem. Viņš ir mācījis mūs ar savu apbrīnojamo un brīnišķīgo piemēru. Tas Kungs tik tiešām ir devis mums paraugu visās lietās, un viens no šiem paraugiem, kuram mums būtu jāseko, ir mūsu mīļais pravietis.

Es liecinu, ka Debesīs ir Dievs, kurš pazīst un mīl mūs. Viņš ir devis mums pravieti, lai vadītu, mācītu un dotu mums norādījumus šajās pēdējās dienās. Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un šīs pasaules Glābējs. Es ticu, ka Tas Kungs gaida, lai mēs mīlētu un atbalstītu savu pravieti un sekotu viņa piemēram.

Mēs tik tiešām pateicamies Tev, Dievs, par pravieti. Mēs pateicamies Tev par šo pravieti, Es uzskatu to par lielu svētību — dzīvot laikā, kad Tā Kunga pravietis ir Tomass S. Monsons. Sekojot pravietim un cenšoties arvien vairāk līdzināties viņam, mēs nenovēršami gūsim panākumus, kļūstot par daudz uzticīgākiem Tā Kunga Jēzus Kristus mācekļiem.

Es jūtos pagodināts par iespēju uzrunāt jūs šovakar un lūdzu, lai Tas Kungs bagātīgi svētītu jūs visus. Es liecinu, ka šis ir Tā Kunga darbs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

© 2013, Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības aizsargātas. Angļu val. teksta apstiprinājums: 9/12. Tulkojuma apstiprinājums: 9/12. Our Prophet: Thomas S. Monson tulkojums. Latvian. PD50046139 153