Kas ir patiesība?

Dīters F. Uhtdorfs

Augstākā Prezidija loceklis

Attēls

Mani mīļotie brāļi un māsas, mani dārgie jaunie draugi, es esmu pateicīgs par pagodinājumu būt šodien ar jums! Būšana kopā ar Baznīcas jauniešiem vienmēr ir ļoti iedvesmojoša, un jūs mani iedvesmojat teikt: „Lai pieaug dailē Ciāna!” Jūs atrodieties dažādās pasaules vietās un brīnišķā veidā pārstāvat Baznīcas nākotni un tās spēku. Pateicoties jūsu taisnīgajām vēlmēm un jūsu apņēmībai sekot Glābējam, šai Baznīcai ir spoža nākotne.

Prezidents Tomass S. Monsons sūta jums savu mīlestību un svētību. Augstākais Prezidijs bieži par jums lūdz. Mēs vienmēr lūdzam To Kungu jūs svētīt, uzturēt un vadīt.

Aklie vīrieši un zilonis

Pirms vairāk kā simt gadiem kāds amerikāņu dzejnieks no kādas senas līdzības izveidoja dzejoli. Pirmā dzejoļa pants skan šādi:

Seši Indostānas vīri,
Kas visu apgūt gribēja it čakli,
Ziloni tie devās pētīt
(Lai gan visi viņi bija akli),
Lai ar pētījumiem saviem
Spētu apmierināt zinātkāri.

Šajā dzejolī katrs no sešiem ceļotājiem satvēra citu ziloņa ķermeņa daļu, lai pēc tam pastāstītu pārējiem par savu atklājumu.

Viens no vīriešiem, iztaustot ziloņa kājas, secināja, ka zilonis ir apaļš un raupjš, līdzīgs kokam. Nākamais — aptaustīja ilkni un nolēma, ka zilonis ir līdzīgs šķēpam. Trešais — satvēra asti un apgalvoja, ka zilonis ir līdzīgs virvei. Ceturtais — aptaustot snuķi, uzstāja, ka zilonis ir kā liela čūska.

Viņi visi runāja patiesību.

Tieši tāpēc, ka patiesības avots katram bija paša pieredze, neviens neatkāpās no savas taisnības.

Dzejolis noslēdzas šādiem vārdiem:

Un tā šie Indostānas vīri,
Skaļiem, ilgiem strīdiem ļāvās,
Katrs pie savas atziņas
Tik stūrgalvīgi turējās,
Lai arī katrs patiesību teica,
Tie visi reizē maldījās!1

Šis stāsts mūsos izraisa smaidu, jo mēs zinām, kā izskatās zilonis. Mēs esam par tiem lasījuši, redzējuši kinofilmās, un daudzi no mums ziloņus ir redzējuši pašu acīm. Mēs esam pārliecināti, ka zinām, kā izskatās zilonis. Fakts, ka kāds var izteikt spriedumu, balstoties uz vienu patiesības aspektu, un to pielīdzināt visam, liekas absurds vai pat neticams. Tajā pašā laikā — vai mēs neatpazīstam arī sevi šajos sešos vīros? Vai mēs esam kādreiz kļūdījušies, pieļaujot šādu domāšanas veidu?

Es pieņemu, ka iemesls, kāpēc šis stāsts ir saglabājis savu aktualitāti tik daudzās kultūrās daudzu gadu garumā, ir plaši pielietojamo principu dēļ. Apustulis Pāvils ir teicis, ka gaisma šajā pasaulē ir blāva un mēs saskatām tikai daļu patiesības, it kā mēs redzam visu „mīklaini, kā spogulī”.² Un tomēr, šķiet, ka tā ir daļa no cilvēku dabas — izdarīt pieņēmumus par citiem cilvēkiem, politiku un godbijību, balstoties uz mūsu nepietiekamo un bieži vien kļūdaino pieredzi.

Es atminos stāstu par kādu pāri, kuri bija precējušies 60 gadus. Visu šo gadu laikā viņi ļoti reti strīdējās un viņu kopā pavadītās dienas bija aizritējušas laimē un apmierinātībā. Pāris dalījās it visā, un tiem nebija noslēpumu vienam no otra. Izņemot vienu. Sievai bija kāda kastīte, kas tika turēta virs trauku skapja, un vīram bija piekodināts, ka kopdzīves laikā viņš tajā nedrīkst ielūkoties.

Pagāja vairākas desmitgades, un pienāca brīdis, kad vīrs, noņēmis kastīti no plaukta, pavaicāja, vai viņš beidzot drīkst zināt, kas ir iekšā. Sieva piekrita, un viņš kastīti atvēra. Tajā viņš ieraudzīja divas izšūtas sedziņas un 25 tūkstošus dolāru. Kad viņš pavaicāja sievai, ko tas nozīmē, viņa atbildēja: „Kad mēs laulājāmies, mana māte man ieteica, ka katru reizi, kad es būšu uz tevi dusmīga vai kad tu pateiksi vai izdarīsi ko tādu, kas man nepatiks, man nevajadzētu sūdzēties, bet tā vietā izšūt mazu sedziņu.”

Šis jaukais stāsts aizkustināja vīru līdz asarām. Viņš bija pārsteigts, ka 60 laulībā aizvadīto gadu laikā viņš bija apbēdinājis savu sievu tikai tik daudz, lai izšūtu divas sedziņas. Jūtoties apmierināts ar sevi, viņš paņēma sievu aiz rokas un teica: „Tas izskaidro, kāpēc kastītē ir sedziņas, bet kāpēc te ir 25 tūkstoši dolāri?

Viņa sieva mīļi pasmaidīja un teica: „Tā ir iegūtā nauda no pārdotajām sedziņām, kuras es izšuvu gadu gaitā.”

Šis stāsts māca gan neparastu veidu, kā laulībā risināt nesaskaņas, gan arī ilustrē pārsteidzīgu secinājumu izdarīšanu, balstoties uz nepietiekamu informāciju.

Ļoti bieži „patiesība”, ko paši sev iestāstām, ir tikai patiesības viena šķautne, un dažreiz tā izrādās, ka vispār nav patiesība.

Es šodien vēlos runāt par patiesību. Manas runas laikā es jūs aicinu apdomāt dažus svarīgus jautājumus.

Pirmais jautājums: kas ir patiesība?

Otrais: vai patiešām ir iespējams zināt patiesību?

Un trešais: kā mums vajadzētu rīkoties, ja notiekošais ir pretstatā ar patiesību, kuru iepriekš esam mācījušies?

Kas ir patiesība?

Kas ir patiesība? Viņa dzīves pēdējās stundās Glābēju aizveda pie Poncija Pilāta. Jūdu vecajie bija apsūdzējuši Jēzu musināšanā un nodevībā pret Romu un uzstāja, lai Viņš tiktu nonāvēts.

Kad Pilāts sastapās aci pret aci ar Vīru no Galilejas, viņš vaicāja: „Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?”

Jēzus atbildēja: „Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.”³

Es nezinu, kāds cilvēks bija Pilāts, es arī nezinu, ko viņš domāja. Tomēr es pieņemu, ka viņš bija labi izglītots un bija daudz ceļojis pa toreiz zināmo pasauli.

Pilāta atbildē es dzirdu noguruša cilvēka cinismu. Es saklausu viņa vārdos un balsī cilvēku, kurš kādreiz ir bijis ideālists, taču tagad — pēc lielas dzīves pieredzes, šķiet, ir ar nocietinātu sirdi un pat noguris.

Es nedomāju, ka Pilāts vēlējās turpināt sarunu pēc tam, kad viņš atbildēja ar trīs vienkāršiem vārdiem: „Kas ir patiesība?”⁴

Lai saprastu šo jautājumu, iespējams, viņš patiesībā vaicāja: „Kā gan cilvēki var zināt patiesību?”

Šis jautājums ir aktuāls visiem cilvēkiem visos laikos.

Vai ikviens var zināt patiesību?

Vai ikviens var zināt patiesību? Visgudrākie cilvēki, kas jebkad ir dzīvojuši uz šīs Zemes, ir centušies rast atbildi uz šo jautājumu. Patiesības nenotveramā daba ir bijusi pasaules lielāko dzejnieku un stāstnieku iecienītākā tēma. Šajā tēmā īpaši iedziļinājās Šekspīrs. Kad nākamreiz jūs lasīsiet kādu no Šekspīra traģēdijām, pievērsiet uzmanību tam, cik bieži sižetā atklājas svarīgas patiesības pārprašana.

Nekad iepriekš pasaules vēsturē nav bijusi vieglāk iegūstama informācija kā šodien. Daļa no tās ir patiesība, daļa ir meli, un vairums no visa ir daļēja patiesība.

Līdz ar to, nekad iepriekš pasaules vēsturē nav bijis svarīgāk iemācīties, kā pareizi atšķirt patiesību no maldiem.

Daļa no problēmas ceļā uz patiesības meklējumiem ir cilvēka gudrība, kas mūs bieži pieviļ. Daudz piemēru ir parādījuši, kad cilvēce kaut ko „zina”, taču vēlāk tas tiek pierādīts kā maldīgs uzskats.

Piemēram, neskatoties uz kādreiz pastāvošo uzskatu, Zeme tomēr nav plakana. Zvaigznes nerotē ap Zemi. Pēc tomātu ēšanas neiestāsies tūlītēja nāve. Un, protams, cilvēks patiesībā spēj lidot, pat pārvarot skaņas šķērsli.

Svētajos Rakstos ir atrodami daudz stāstu par vīriešiem un sievietēm, kuri neizprata „patiesības” būtību.

Vecajā Derībā Bileāms nespēja atteikties no „netaisnās algas”,”⁵ ko viņam piedāvāja moābieši. Tādēļ viņš pārliecināja sevi ticēt jaunai patiesībai un caur netiklības piekopšanu un nepaklausību palīdzēja moābiešiem izsaukt nolādēšanu pār israēliešiem.⁶

Atkritējs Korihors pēc tam, kad daudzus bija aizvedis no patiesības, atzina, ka velns bija viņu tiktāl pievīlis, ka viņš patiesi bija noticējis, ka viss paša teiktais ir patiesība.⁷

Mormona Grāmatā gan nefijieši, gan lamanieši bija radījuši savu „patiesību” vienam par otru. Nefijiešu „patiesība” attiecībā uz lamaniešiem bija uzskats, ka lamanieši ir „mežonīga, nežēlīga un asinskāra tauta”⁸, kas nekad nespēs pieņemt evaņģēliju. Savukārt lamaniešu „patiesība” attiecībā uz nefijiešiem bija uzskats, ka nefijieši ir nozaguši pirmdzimtības tiesības un ka nefijiešu pēcnācēji bija meļi, kuri turpināja laupīt no lamaniešiem viņu mantu.⁹ Šīs „patiesības” kurināja viņos naidu citam pret citu, līdz šis naids viņus visus iznīcināja.

Lieki piebilst, ka Mormona Grāmatā ir daudz piemēru, kas ir pretrunā ar abiem šiem stereotipiem. Neskatoties uz to, nefijieši un lamanieši ticēja šīm „patiesībām”, kuras bija par pamatu šo kādreiz vareno un skaisto cilvēku likteņiem.

Cilvēka daba un patiesība

Kaut kādā ziņā mēs visi pieļaujam šādu, citādu, domāšanas veidu.

„Patiesība”, kuru mēs pieņemam, veido mūsu sabiedrību, kā arī mūsu individuālo personību. Pārāk bieži šī „patiesība” ir balstīta uz nepietiekamiem un neprecīziem pierādījumiem un dažkārt kalpo pavisam savtīgiem nolūkiem.

Daļēji par iemeslu neprecīzu spriedumu izteikšanai ir cilvēku tieksme jeb nespēja nodalīt uzskatus no patiesības. Pārāk bieži mēs jaucam uzskatus ar patiesību, domājot, ka viss skaidri saprotamais vai ērtais noteikti ir patiess. Pretēji — dažreiz mēs nepieņemam patiesību jeb to noraidām, jo tas nozīmētu, ka mums ir jāmainās vai jāatzīst, ka esam kļūdījušies. Patiesība bieži tiek noraidīta, ja tā nesakrīt ar iepriekšējo pieredzi.

Ja citu viedoklis jeb „patiesība” ir pretstatā ar mūsu nostāju, tad visbiežāk tā vietā, lai iegūtu lielākas zināšanas, kas palīdzētu un paplašinātu mūsu redzesloku, mēs bieži izdarām secinājumus vai veicam pieņēmumu, ka otrs cilvēks nav zinošs, ir dīvains vai pat mērķtiecīgi cenšas mūs maldināt.

Diemžēl šāda tieksme ir sastopama visās mūsu dzīves sfērās — no sporta līdz ģimenes attiecībām un no reliģijas līdz politikai.

Ignats Semmelveiss

Postošs piemērs šādai tieksmei ir ungāru iekšķīgo slimību ārsta Ignata Semmelveisa stāsts, kurš strādāja medicīnā 19. gadsimta vidū. Agri savā dzīves darba gaitās dakteris Semmelveiss pamanīja, ka 10 procenti sieviešu, kas apmeklēja viņa slimnīcu, nomira no pēcdzemdību drudža laikā, kad mirstība netālu esošajā slimnīcā bija par 4 procentiem mazāka. Viņš apņēmās noskaidrot tā iemeslu.

Izpētot abas slimnīcas, dakteris Semmelveiss secināja, ka vienīgā būtiskā atšķirība bija tā, ka viņa slimnīcā tika noturētas apmācības, kas ietvēra mirušo cilvēku līķu izmeklēšanu. Viņš ievēroja, ka ārsti no līķa sekcijas veikšanas uzreiz devās pie jaundzimušo bērnu saņemšanas. Viņš secināja, ka pēc darba ar mirušo ķermeņiem ārstu rokas kaut kādā veidā bija inficētas un tas bija par iemeslu nāvējošajam drudzim.

Kad viņš ieteica ārstiem noberzt rokas ar hlorētu kaļķu šķīdumu, pret viņu izturējās vienaldzīgi un pat ar nicinājumu. Viņa secinājumi bija pretstatā ar citu ārstu „patiesību”. Daži no viņa darba biedriem pat uzskatīja, ka ir aplami domāt, ka ārsta rokas varētu būt netīras vai par iemeslu slimības izraisīšanai.

Taču Semmelveiss nepiekāpās un savā slimnīcā ieviesa kārtību, kas paredzēja, ka ārstiem pirms bērnu saņemšanas ir jānomazgā rokas. Tā rezultātā mirstība tūlītēji samazinājās par 90 procentiem. Semmelveisam šķita, ka sevis teikto ir pierādījis, un bija pārliecināts, ka šādu ieradumu pārņems visi medicīnas darbinieki. Taču viņš kļūdījās. Pat šie uzskatāmie rezultāti nebija pietiekami, lai tūlītēji mainītu daudzu ārstu uzskatus.

Vai ir iespējams zināt patiesību?

Patiesība nav saistīta ar ticību. Patiesība eksistē arī tad, ja neviens tai netic.

Mēs varam apgalvot, ka rietumi ir ziemeļi un ziemeļi ir rietumi, un tam ticēt ar visu sirdi. Taču, ja mēs vēlēsimies lidot, piemēram, no Kito pilsētas Ekvadorā uz Ņujorkas pilsētu ASV, mēs tur nokļūsim tikai dodoties ziemeļu virzienā, jo, dodoties uz rietumiem, mēs mērķi nesasniegsim.

Šī, protams, ir tikai vienkārša līdzība no gaisa flotes jomas. Tomēr pilnīga patiesība — neapstrīdama, nemaināma patiesība — patiešām pastāv.

Šāda patiesība ir atšķirīga no uzskatiem. Tā atšķiras no cerības. Pilnīga patiesība nav atkarīga no sabiedrības uzskatiem vai popularitātes. Politiskās vēlēšanas nevar to ietekmēt. To nespēj izmainīt pat nemitīgi slavenību pūliņi.

Kā mēs varam atrast patiesību?

Es ticu, ka mūsu Debesu Tēvs ir apmierināts ar Saviem bērniem, kad viņi pielieto savus talantus un prāta spējas, lai uzcītīgi meklētu patiesību. Gadsimtu laikā daudzi gudri vīrieši un sievietes ar atjautības, prāta, zinātniskiem pētījumiem un, jā, ar iedvesmas palīdzību ir atklājuši patiesību. Šie atklājumi ir bagātinājuši cilvēci, uzlabojuši mūsu dzīvi un sagādājuši prieku, izbrīnu, un iedvesuši bijību.

Neskatoties uz it kā mums zināmo lietu izpratni, prasmīgi zinātnieki, cenšoties izzināt patiesību, turpina to papildināt, pārveidot vai pat nostatīt pretstatā ar līdz šim zināmo.

Kā mēs visi zinām, noskaidrot patiesību no mūsu pašu pieredzes jau ir pietiekami sarežģīti. Lai būtu vēl grūtāk, mums ir pretinieks — „velns [kurš] staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt”.¹⁰

Sātans ir liels krāpnieks „brāļu apsūdzētājs”,¹¹ melu tēvs,¹² kurš nepārtraukti tiecas mūs pievilt, lai varētu mūs gāzt.¹³

Lai atturētu mirstīgos no patiesības zināšanas, ienaidniekam ir vairāki viltīgi plāni. Viņš iestāsta, ka patiesība ir nosacīta. Sātans izmanto mūsu vēlmi būt iecietīgiem un godīgiem, viņš slēpj patiesību, iegalvojot, ka viena cilvēka „patiesība” ir tikpat vērtīga, kā citu cilvēku „patiesība”.

Dažiem viņš iestāsta, ka kaut kur pastāv pilnīga patiesība, taču nevienam nav iespējams to izzināt.

Tiem, kuri patiesību jau ir atraduši, viņa sākotnējais plāns ir iedēstīt šaubu sēklas. Piemēram, viņš ir panācis to, ka daudzi Baznīcas locekļi paklūp, uzzinot ziņas par Baznīcu, kas šķietami nesakrīt ar to, ko tie vienmēr ir zinājuši.

Ja jūs nokļūstat šādā stāvoklī, atcerieties, ka šajā informācijas laikmetā ir daudzi, kas rada šaubas par jebko un visu, jebkurā laikā un katrā vietā.

Jūs sastapsiet arī cilvēkus, kuri joprojām apgalvo, ka viņiem ir pierādījumi par to, ka Zeme nav apaļa, ka mēness ir hologramma un ka noteiktas kinofilmu zvaigznes patiesībā ir no citas planētas. Un vienmēr vajag atcerēties, ka tikai tāpēc, ja kaut kas ir rakstīts laikrakstos, parādās tīmekļa vidē, tiek bieži atkārtots vai ja tam ir liela atbalstītāju grupa, nepadara to par patiesību.

Dažkārt ziņas vai nepatiesi apgalvojumi ir atspoguļoti tādā veidā, ka tie izskatās diezgan uzticami. Taču, kad jūs dzirdat izteikumu, kas ir pretstatā ar atklāto Dieva vārdu, atcerieties, ka aklie vīri līdzībā par ziloņiem nekad nespētu rūpīgi izprast visu patiesību.

Mēs vienkārši nezinām visu — mēs neredzam visu kopainu. Tas, kas mums šobrīd šķiet pretrunīgs, meklējot un uzzinot ticamu zināšanu vairāk, var būt pilnīgi saprotams. Tā dēļ, ka caur stiklu mēs redzam mīklaini, mums ir jāuzticas Tam Kungam, kurš visu redz skaidri.

Jā, mūsu pasaule ir neskaidrību pilna. Taču galu galā mēs saņemsim atbildes uz visiem jautājumiem. Visas mūsu šaubas tiks aizstātas ar pārliecību. Un tas ir tāpēc, ka ir viens patiesības avots, kas ir pilnīgs, pareizs un neuzpērkams. Šis avots ir mūsu bezgalīgi gudrais un viszinošais Debesu Tēvs. Viņš zina patiesību par to, kas ir un kas bija, un kas būs.¹⁴ „Viņš izprot visu, … Viņš ir pār visu, … un viss ir ar Viņu un no Viņa.”¹⁵

Mūsu mīlošais Debesu Tēvs sniedz mums — Viņa mirstīgajiem bērniem, Savu patiesību.

Kas tad ir patiesība?

Tas ir Viņa evaņģēlijs. Tas ir Jēzus Kristus evaņģēlijs. Jēzus Kristus — Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība.¹⁶

Ja vien mēs būsim pietiekami drosmīgi un ticīgi un staigāsim pa Viņa norādīto ceļu, tas sagādās mūsu sirdīm un prātam mieru, dzīves jēgas izjūtu, laimi šajā pasaulē un prieku nākamajā dzīvē. Glābējs „nav tālu nevienam no mums”.¹⁷ Mums ir Viņa apsolījums, ka, ja mēs Viņu uzcītīgi meklēsim, mēs Viņu atradīsim.¹⁸

Mūsu pienākums meklēt patiesību

Kā mēs varam zināt, ka šī „patiesība” ir atšķirīga no citām? Vai mēs varam uzticēties šai „patiesībai”?

Aicinājums uzticēties Tam Kungam neatbrīvo mūs no atbildības iegūt savas zināšanas. Mums ir ne tikai dota iespēja — tas ir mūsu pienākums, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ mēs tikām sūtīti uz Zemes.

No Pēdējo dienu svētajiem netiek prasīts, lai viņi akli pieņemtu visu, ko var dzirdēt. Mūs iedrošina domāt un pašiem atklāt patiesību. No mums sagaida, ka mēs apdomāsim, meklēsim, izvērtēsim un tādējādi nonāksim pie personīgām zināšanām par patiesību.

Brigams Jangs ir teicis: „Es … baidos, ka cilvēki tik daudz uzticas saviem vadītājiem, ka viņi paši nejautās Dievam, vai Viņš tos vada. Es esmu baiļpilns, ka viņu garīgā drošība tiek balstīta uz aklu paļaušanos vadītājiem. … Lai katrs vīrietis un sieviete paši noskaidro caur Svētā Gara čukstiem, vai viņu vadītāji staigā pa Tā Kunga vadītu ceļu.”¹⁹

Mēs meklējam patiesību visur, kur varam to atrast. Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka „mormonisms ir patiesība. … Mūsu svētās reliģijas pirmais un pamata princips ir tas, ka mēs ticam, ka mums ir tiesības pieņemt visu patiesību un ikkatru tās vienību bez ierobežojumiem, bez šķēršļiem jeb aizliegumiem, ko rada cilvēku pieņēmumi vai māņticīgi priekšstati.”²⁰

Jā, mums ir mūžīgā evaņģēlija pilnība, taču tas nenozīmē, ka mēs zinām visu. Turklāt viens no atjaunotā evaņģēlija principiem ir mūsu pārliecība, ka Dievs „vēl atklās daudz ko lielu un svarīgu.”²¹

Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošana varēja notikt, jo jauns zēns ar pazemīgu sirdi un asu prātu meklēja patiesību. Džozefs studēja un tad attiecīgi rīkojās. Viņš uzzināja, ka, ja cilvēkam trūkst gudrības, viņš to var lūgt no Dieva un patiesība patiesi taps viņam dota.²²

Atjaunošanas lielais brīnums nebija tikai tas, ka tā izlaboja nepatiesos uzskatus un sagrozītās mācības, kaut arī tas tika izdarīts, bet arī Atjaunošana plati atvēra Debesu vārtus, pa kuriem nepārtraukti sāka plūst jauna gaisma un zināšanu gūzma, kas vēl turpina notikt mūsdienās.

Tādēļ mēs turpinām meklēt patiesību visās labās grāmatās un no citiem labiem avotiem. „Ja kaut kur ir jebkas tikumīgs, jauks, labi novērtēts vai uzslavas vērts, mēs šādas lietas meklējam.”²³ Šādā veidā mēs varam pretoties ļaunā viltībām. Šādā veidā mēs mācāmies patiesību „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta.”²⁴ Un mēs mācāmies, ka saprāts pielīp saprātam un gudrība saņem gudrību, un patiesība apskauj patiesību.²⁵

Mani jaunie draugi, ja jūs uzņemsieties šo atbildību meklēt pēc patiesības ar atvērtu prātu un pazemīgu sirdi, jūs kļūsiet iecietīgāki pret citiem, atvērtāki, lai ieklausītos, vairāk sagatavoti, lai izprastu, jūs celsiet tā vietā, lai nojauktu, un jūs daudz labprātīgāk būsiet gatavi doties tur, kur Tas Kungs vēlas, lai jūs dodieties.

Svētais Gars — mūsu ceļvedis pie visas patiesības

Tikai padomājiet par to! Šā brīža patiesības meklējumos jums ir ļoti varens palīgs un uzticams ceļvedis. Kas tas ir? Tas ir Svētais Gars. Mūsu Debesu Tēvs zināja, cik sarežģīti būs vadīties pa pasaules daudzajām mācībām un atklāt patiesību mūsu laicīgās dzīves laikā. Viņš zināja, ka mēs atpazītu tikai daļu no patiesības, un Viņš zināja, ka Sātans centīsies mūs maldināt. Tādēļ Viņš mums ir devis dievišķo Svētā Gara dāvanu, lai apgaismotu mūsu prātus, mūs mācītu un mums liecinātu par patiesību.

Svētais Gars ir atklājējs. Viņš ir mierinātājs, kurš mums māca „patiesību par visām lietām; … [kurš] zina visas lietas, un kam ir visa vara atbilstoši gudrībai, žēlsirdībai, patiesībai, taisnībai un tiesai.”²⁶

Svētais Gars ir drošs un uzticams ceļvedis, kas palīdz visiem mirstīgajiem, kuri meklē Dievu, izdarīt izvēles saspringtās situācijās, kad valda apjukums un pretrunas.

Liecība par patiesību no Svētā Gara ir pieejama visiem it visur visā pasaulē. Visi, kuri meklē, lai zinātu patiesību, kuri noskaidro to savā prātā,²⁷ un kuri „vaicā sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdami ar ticību Kristū, [zinās] patiesību … ar Svētā Gara spēku.”²⁸

Un vēl — visiem ir pieejama apbrīnojamā Svētā Gara dāvana, tiem, kuri kristoties atbilst noteiktajām prasībām un dzīvo cienīgu dzīvi, baudot pastāvīgu Gara klātbūtni.

Jā, jūsu mīlošais Debesu Tēvs nekad jūs neatstātu vienus šajā laicīgajā dzīvē, lai klejotu tumsā! Jums nevajag tikt maldinātiem. Jūs varat pārvarēt šīs pasaules tumsu un atklāt dievišķu patiesību.

Daži tomēr nemeklē patiesību, bet vēlas strīdēties. Viņi necenšas patiesi mācīties, tā vietā viņi vēlas nesaskaņas, izrādot savu iedomāto gudrību un tādējādi izraisa ķildas. Viņi ignorē vai noraida apustuļa Pāvila padomu Timotejam: „Aplamās un nemākulīgās prātošanas noraidi, zinot, ka tās [izraisa strīdus].”²⁹

Kā Jēzus Kristus mācekļi mēs zinām, ka šādas nesaskaņas ir visnotaļ pret Garu, uz kuru mēs paļaujamies savos patiesības meklējumos. Kā Glābējs brīdināja nefijiešus: „Jo patiesi … Es saku jums, ka tas, kam ir strīda gars, nav no Manis, bet ir no velna, kurš ir strīdu tēvs.”³⁰

Ja jūs sekojat Garam, jūsu personiskie patiesības meklējumi jūs nenovēršami aizvedīs pie Tā Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, jo Viņš ir „ceļš, patiesība un dzīvība”.³¹ Tas var nebūt pats ērtākais ceļš. Iespējams, ka tas būs arī maz iestaigāts ceļš. Un tas būs ceļš ar kalniem, kuros kāpt, un ar straujām upēm, kas jāšķērso. Taču tas būs Viņa ceļš — Glābēja pestīšanas ceļš.

Kā Tā Kunga apustulis es pievienoju savu liecību, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Es to zinu ar visu savu sirdi un prātu. Es to zinu, pateicoties Svētā Gara apliecinājumam un spēkam.

Es jūs lūdzu pielikt visas pūles, lai jūs paši varētu uzzinātu šo patiesību, jo šī patiesība darīs jūs brīvus.³²

Mani dārgie, jaunie draugi, jūs esat Israēla cerība! Mēs jūs mīlam. Tas Kungs pazīst jūs, Viņš mīl jūs. Tas Kungs jums ļoti uzticas. Viņš zina par jūsu panākumiem, un Viņš redz jūsu izaicinājumus un dzīves jautājumus.

Tā ir mana lūgšana, lai jūs uzcītīgi un nepārtraukti meklētu patiesību, lai jūs iemācītos dzert no patiesības avota, kura ūdens ir skaidrs un salds, — „ūdens avots, kas verd mūžīgai dzīvībai”.³³

Es jūs svētu, lai jūs uzticētos Tam Kungam un jums būtu dziļa vēlme pienācīgi prast atšķirt patiesību no maldiem gan tagad, gan visas dzīves laikā. Šī ir mana lūgšana un mana svētība Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.