Nevairīsimies no izaicinājumiem (M&D 19:18)

Deivids A. Bednārs

No Divpadsmit apustuļu kvoruma

BIS svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2013. gada 3. marts • Teksasas, Ārlingtonas pilsētas universitāte

Brāļi un māsas, es esmu pateicīgs, ka varu piedalīties šajā svētbrīdī kopā ar Baznīcas jauniešiem no visas pasaules. Es jūs mīlu, un es novērtēju šo iespēju pielūgt kopā ar jums.

Sjūzena ir runājusi un liecinājusi par svarīgiem principiem, un katrs no mums būs svētīts un stiprināts, ja mēs savā ikdienas dzīvē neatlaidīgi pielietosim viņas mācīto. Sjūzena ir taisnīga sieviete, izredzētā kundze un manas dzīves mīlestība. Un viņa ir ļoti jauka!

Es esmu domājis un dedzīgi lūdzis mūsu Debesu Tēvu, lai zinātu, kā vislabāk šovakar es varu jums kalpot. Es lūdzu, lai Svētā Gara spēks ir kopā ar katru no mums, lai mēs varētu domāt, ko mums vajag domāt, just, ko mums vajag just un lai mēs iemācītos, ko mums vajag iemācīties, lai mēs varētu izdarīt, ko mēs zinām, ka mums vajadzētu izdarīt, un galu galā kļūtu par to, par ko Tas Kungs vēlas, lai mēs kļūstam.

Uzticams māceklis un nevairīšanās piemērs

Elders Nīls A. Maksvels bija mīļots Tā Kunga Jēzus Kristus māceklis. Viņš kalpoja par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli 23 gadus, no 1981. līdz 2004. gadam. Viņa mācību garīgais spēks un viņa uzticīgās māceklības piemērs ir svētījis un turpina brīnumainos veidos svētīt atjaunotās Glābēja Baznīcas locekļus un cilvēkus visā pasaulē.

1997. gada oktobrī mēs ar māsu Bednāru uzņēmām elderu un māsu Maksvelu Brigama Janga universitātē, Aidaho. Elderam Maksvelam bija ieplānots uzrunāt studentus, universitātes personālu un pasniedzējus īpašā sanāksmē. Visi ar nepacietību gaidīja universitātē viņa apmeklējumu un cītīgi gatavojās uzklausīt viņa vēstījumu.

Tajā pašā gadā elders Maksvels bija pakļauts bīstamam ķīmijterapijas procesam — leikēmijas ārstēšanai, kas ilga 46 diennaktis. Neilgi pēc tam, kad viņš bija beidzis ārstēties un bija laukā no slimnīcas, viņš sniedza nelielu uzstāšanos aprīļa Baznīcas Vispārējā konferencē. Viņa turpmākā rehabilitācija un turpmākā terapija pavasara un vasaras mēnešos noritēja labi, taču, neskatoties uz to, braucienā uz Reksburgu eldera Maksvela fiziskais spēks un izturība bija ierobežoti. Sagaidījuši elderu un māsu Maksvelu lidostā, mēs ar Sjūzenu atvedām viņus uz mūsu mājām, lai atpūstos un pirms sanāksmes ieturētu nelielas pusdienas.

Todien vienā no mūsu sarunām es jautāju elderam Maksvelam, ko viņš ir iemācījies savas slimības laikā. Es vienmēr atcerēšos viņa precīzo un vērīgo atbildi. „Deiv”, viņš teica, „es esmu sapratis, ka nevairīties no izaicinājumiem ir daudz svarīgāk, nekā vienkārši dzīvot.”

Viņa atbilde uz manu jautājumu ietvēra principu, kuru viņš apguva laikā, kad viņam personīgi vajadzēja iziet daudz ķīmijterapijas procedūru. Kad elders Maksvels un viņa sieva devās uz slimnīcu 1997. gada janvārī, dienā, kad viņam bija nozīmēts pirmais terapijas kurss, viņi apturēja mašīnu autostāvvietā, lai pavadītu kādu brīdi kopā. Elders Maksvels „dziļi nopūtās un paskatījās uz [savu sievu]. Viņš paņēma viņas roku un teica … „Es ļoti nevēlos vairīties no šī izaicinājuma”” (Bruce C. Hafen, A Disciple’s Life: The Biography of Neal A. Maxwell [2002], 16).

Savā 1997. gada oktobra Vispārējās konferences uzrunā ar nosaukumu „Pielietojiet Kristus Izpirkšanas asinis” elders Maksvels mācīja ar lielu degsmi: „Kad mēs saskaramies ar saviem … pārbaudījumiem un grūtībām, arī mēs varam lūgt Tēvu, tāpat kā to darīja Jēzus, lai mums nevajadzētu … vairīties — iztrūkties vai drebēt bailēs (M&D 19:18). Nevairīties no izaicinājumiem ir daudz svarīgāk, nekā vienkārši dzīvot! Vēl vairāk — izdzert rūgto biķeri un nekļūt skarbam arīdzan līdzinās tam, ko paveica Jēzus” (Ensign, 1997. g. nov., 22).

Eldera Maksvela atbilde uz manu jautājumu rosināja mani apdomāt eldera Orsona F. Vitnija mācības, kurš arī kalpoja par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli: „Nekādas sāpes, ko mēs izciešam, neviens pārbaudījums, ko pieredzam, nav veltīgs. Šīs pieredzes mūs izglīto, palīdz mums attīstīt tādas īpašības kā pacietība, ticība, noteiktība un pazemība. Viss, ko mēs paciešam, un viss, ko mēs izturam, it īpaši tad, kad mēs izturam pacietīgi, palīdz veidot mūsu personību, šķīsta mūsu sirdi, paplašina dvēseli un padara mūs maigākus un žēlsirdīgākus, vairāk cienīgus, lai mūs varētu saukt par Dieva bērniem, … un caur bēdām un ciešanām, caur pūlēm un grūtībām mēs iegūstam tās zināšanas, kuras esam nākuši šeit iegūt” (citēts Spencer W. Kimball, Faith Precedes the Miracle [1972], 98).

Un šī Rakstu vieta par Glābēja ciešanām, kuras Viņš pieredzēja, veicot bezgalīgo un mūžīgo Izpirkšanas upuri, uzrunāja mani vēl vairāk, piešķirot tiem vēl lielāku nozīmi:

„Tādēļ Es pavēlu tev nožēlot grēkus — nožēlo, lai Es nesistu tevi ar Savas mutes rīksti un ar Savām dusmām, un ar Savu niknumu, un tavas ciešanas nebūtu smagas — cik smagas, tu nezini, cik skaudras, tu nezini, jā, cik grūti paciest, tu nezini.

Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus;

bet, ja viņi nenožēlos grēkus, viņiem nāksies ciest tāpat kā Man;

šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā — un gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgti biķeri, un izvairīties —

tomēr, gods lai ir Tēvam, un Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem” (M&D19:15–19).

Glābējs nevairījās no grūtībām ne Ģetzemanē, ne Golgātā.

Arī elders Maksvels nevairījās. Šis varenais apustulis turpināja uzcītīgi virzīties uz priekšu un tika svētīts ar papildus laiku šajā dzīvē, lai mīlētu, kalpotu, mācītu un liecinātu. Savos pēdējos dzīves gados viņš parādīja vēl vairāk piemēru — gan vārdos, gan arī darbos, kas apliecināja viņu kā uzticīgu mācekli.

Es domāju, ka vairums no mums gaidītu, ka vīrs ar tādu garīgumu, pieredzi un sasniegumiem, kādi ir elderam Maksvelam, smagu slimību un nāvi uztvertu ar sapratni par Dieva laimes ieceri, esot pilns paļāvības, labvēlības un cieņas. Un neapšaubāmi, tā viņš to arī uztvēra. Taču mans mērķis šodien ir liecināt, ka šādas svētības nav pieejamas tikai un vienīgi Augstākiem pilnvarotiem vai tikai dažiem Baznīcas locekļiem.

Kopš es esmu aicināts kalpot Divpadsmit apustuļu kvorumā, kad tajā atbrīvojās vieta pēc eldera Maksvela nāves, es esmu veicis daudzus uzdevumus un ceļojis, kas man ir ļāvis iepazīties ar uzticīgiem, drosmīgiem un drošsirdīgiem Pēdējo dienu svētajiem visā pasaulē. Es vēlos jums pastāstīt par kādu jaunu vīrieti un jauni sievieti, kuri ir svētījuši manu dzīvi un ar kuriem kopā es esmu apguvis svarīgas garīgas mācības — kā nevairīties no izaicinājumiem un kā mūsu pašu gribai ir jāļauj „saplūst ar Tēva gribu” (Mosijas 15:7).

Šis ir patiess stāsts ar reāliem cilvēkiem. Tomēr es neizmantošu iesaistīto cilvēku īstos vārdus. Es esmu izvēlējies jauno vīrieti nosaukt pat Jāni un jauno sievieti par Hederu. Ar viņu atļauju es izmantošu izvēlētus citātus no viņu personīgajām dienasgrāmatām.

Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek

Jānis ir cienīgs priesterības nesējs un ir uzticīgi kalpojis par pilnlaika misionāru. Pēc atgriešanās mājās no savas misijas viņš satikās un salaulājās ar taisnīgu un brīnišķīgu jaunu sievieti vārdā Hedera. Dienā, kad viņi bija saistīti Tā Kunga namā uz laiku un visu mūžību, Jānim bija 23 un Hederai — 20 gadi. Turpinot klausīties šī stāsta notikumus, lūdzu, paturiet prātā Jāņa un Hederas vecumu.

Aptuveni trīs nedēļas pēc viņu tempļa laulībām Jānim tika uzstādīta kaula vēža diagnoze. Vēža mezglveida uzaugums tika atrasts arī viņa plaušās, tādēļ situācija bija ļoti nopietna.

Jānis ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Šī ir manas dzīves briesmīgākā diena. Ne tikai tāpēc, ka es uzzināju, ka man ir vēzis, bet arī tāpēc, ka es esmu tikko salaulājies un kaut kādā ziņā es jūtu, ka esmu cietis neveiksmi kā vīrs. Man ir jāapgādā un jāaizsargā mūsu jaunā ģimene, un tagad — trīs nedēļas pildot šo uzdevumu, man ir sajūta, ka esmu licis vilties. Es zinu, ka šī doma ir aplama, taču šī ir viena no muļķīgajām domām, kas ir manā prātā šajā krīzes brīdī.”

Hedera piebilda: „Tie bija satricinoši jaunumi, un es atceros, cik ļoti tie izmainīja mūsu dzīves skatījumu. Es biju slimnīcas uzgaidāmajā telpā un, gaidot Jāņa testa rezultātus, es rakstīju pateicības kartiņas visiem, kas apmeklēja mūsu laulības. Taču, uzzinot Jāņa diagnozi, elektriskie katli un virtuves piederumi vairs nelikās tik svarīgi. Šī bija vissliktākā manas dzīves diena, taču es atceros, ka tajā vakarā devos gulēt, būdama pateicīga par mūsu tempļa saistībām. Lai gan ārsti Jāņa izveseļošanās iespēju deva tikai 30 procentus lielu, es zināju, ka, ja mēs paliksim uzticīgi, man ir 100-procentīga garantija būt kopā ar viņu visu mūžību.”

Aptuveni vienu mēnesi vēlāk Jānim tika uzsākta ķīmijterapija. Viņš raksturoja savu pieredzi: „Šī ārstēšanās padarīja mani slimāku, kā es jebkad biju bijis savā dzīvē. Es zaudēju savus matus un nometu 19 kilogramus no svara, un mans ķermenis bija kļuvis ļoti vājš. Ķīmijterapija ietekmēja arī manu emocionālo, psihisko un garīgo stāvokli. Daudzo terapijas mēnešu laikā mana dzīve un pašsajūta bija nestabila. Taču, neskatoties uz to, mēs ar Hederu nezaudējām ticību, ka Dievs mani izdziedinās. Mēs bijām pārliecināti par to.”

Hedera pierakstīja savas domas un sajūtas: „Es nevarēju pieļaut, ka Jānis aizvada nakti slimnīcā vienatnē, tādēļ es katru nakti gulēju viņa palātā uz neliela dīvāna. Pa dienu mūs apciemoja daudzi draugi un ģimenes locekļi, taču visgrūtāk bija naktīs. Es mēdzu cieši raudzīties griestos un domāt, ko Debesu Tēvs ir mums ieplānojis. Dažkārt man bija depresīvas domas un manas bailes par to, ka es varētu zaudēt Jāni, gandrīz pilnībā mani pārņēma. Taču es zināju, ka šīs domas nebija no Debesu Tēva. Es aizvien biežāk sāku lūgt pēc mierinājuma, un Tas Kungs deva man spēku nepadoties.”

Trīs mēnešus vēlāk Jānim bija operācija, kuras laikā no viņa kājas tika izgriezts liels audzējs. Jānis teica: „Operācija mums bija ļoti nozīmīga, jo šo audzēju ņēma par pamatu slimības pārbaudei, lai noteiktu vēža kaitīgo un nekaitīgo sastāvdaļu proporcijas. Šiem pētījumiem vajadzēja atspoguļot ķīmijterapijas pirmos rezultātus un to, cik neatlaidīgiem mums vajadzētu būt turpmākajā ārstēšanās procesā.”

Divas dienas pēc operācijas es apciemoju Jāni un Hederu slimnīcā. Mēs runājām par laiku, kad es pirmoreiz iepazinos ar Jāni viņa misijā, par viņu laulībām, par vēzi un par mūžīgi svarīgajām mācībām, kuras mēs apgūstam, pieredzot laicīgās dzīves pārbaudījumus. Mūsu tikšanās reizes noslēgumā Jānis vaicāja, vai es varētu viņam iedot priesterības svētību. Es atbildēju, ka labprāt iedošu svētību, taču vispirms man ir jāuzdod daži jautājumi.

Tad es uzdevu jautājumus, kurus es nebiju plānojis uzdot un kurus es nekad iepriekš nebiju apdomājis: „Jāni, vai tev ir ticība, ka vari netikt izdziedināts? Ja tā ir Tā Kunga griba, ka tu caur nāvi tiec savā jaunībā pārvietots uz garu pasauli, lai tur turpinātu savu kalpošanu, vai tev ir pietiekama ticība pakļauties Viņa gribai un nesaņemt izdziedināšanu?”

Brāļi un māsas, godīgi sakot, es biju pārsteigts par jautājumu, kuru es, jūtot pamudinājumu, uzdevu šim pārim. Svētajos Rakstos Pestītājs vai Viņa kalpi bieži izmantoja dziedināšanas garīgo dāvanu (skat. 1. korintiešiem 12:9;D&C 35:9; 46:20) un sagaidīja, ka konkrētajam cilvēkam ir ticība, lai tiktu dziedināts (skat. Ap. d. 14:9; 3. Nefijs 17:8; M&D 46:19). Taču mums ar Jāni un Hederu, kopā pārrunājot un cīnoties ar šiem jautājumiem, kļuva arvien skaidrāks, ka, ja Dievs vēlas, lai šis labais, jaunais vīrietis tiktu dziedināts, tad šo svētību var dot tikai tad, ja šim drosmīgajam pārim, pirmkārt, ir pietiekama ticība nesaņemt dziedināšanu. Citiem vārdiem sakot, Jānim un Hederai caur Tā Kunga Jēzus Kristus Izpirkšanu vajadzēja pārvarēt „miesīgo cilvēku” (Mosijas 3:19), kas ir tendence katrā no mums nepacietīgi un nepārtraukti pieprasīt mums nepieciešamās svētības, kuras mēs uzskatām, ka esam pelnījuši.

Mēs atpazinām principu, kurš attiecas uz katru uzticīgu mācekli, — stipra ticība Glābējam nozīmē pakļāvīgi pieņemt Viņa gribu un laiku savā dzīvē, pat tad, ja rezultāts nav tāds, kādu mēs esam cerējuši vai vēlējušies. Protams, Jānis un Hedera vēlējās, ilgojās un lūdza ar visu savu spēku, prātu un izturību, lai saņemtu dziedinājumu. Taču daudz svarīgāk ir „vēlēties pakļauties visam, ko Tas Kungs uzskatīs par vajadzīgu uzlikt [viņiem], patiesi kā bērns pakļaujas savam tēvam” (Mosijas 3:19). Patiešām, viņiem ir jābūt gataviem „upurēt visu savu dvēseli kā upuri Viņam” (Omnija 1:26) un pazemīgi jālūdz: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek” (Lūkas 22:42).

Sākotnēji Jānim, Hederai un man šie jautājumi šķita sarežģīti, kuri noveda pie šķietami savstarpējā pretrunā nonākušiem evaņģēlija principiem. Apdomājiet Glābēja pamācību: „Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos” (Mateja 10:39). Viņš arī paziņoja: „Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un, kas bija pēdējie, būs pirmie” (Mateja 19:30). Tas Kungs ir devis padomu Saviem pēdējo dienu mācekļiem: „Un ar tavu vārdu daudzi augstie tiks novesti pazemībā, un ar tavu vārdu daudzi zemie tiks paaugstināti” (M&D 112:8). Tāpēc ticēt, ka dziedināšana var netikt īstenota, bija pareizi un iekļāvās šķietami savstarpējā pretrunā nonākušajos evaņģēlija principos, kuri nosaka, ka ir jālūdz, jāmeklē, un jāklauvē, lai mēs varētu saņemt zināšanas un izpratni (skat. 3. Nefijs 14:7).

Rūpīgi apdomājis manus jautājumus un aprunājoties ar sievu, Jānis man teica: „Elder Bednār, es nevēlos nomirt. Es nevēlos atstāt Hederu. Taču, ja Tas Kungs vēlas mani pārvietot uz garu pasauli, tad es esmu gatavs to pieņemt.” Mana sirds bija pateicības un apbrīnas pilna, esot par liecinieku pārim, kas ir pretnostatīti vissarežģītākajiem no visiem cilvēku garīgajiem izaicinājumiem — paklausīgi pakļaut savu gribu Dieva gribai. Redzot, kā šis jaunais pāris atļauj savām stiprajām un saprotamajām vēlmēm pēc dziedināšanas „saplūst Tēva gribā” (Mosijas 15:7), mana ticība tika stiprināta.

Jānis raksturoja savus iespaidus par mūsu sarunu un saņemto svētību: „Elders Bednārs dalījās ar mums eldera Maksvela atskārsmē, ka nevairīties no izaicinājumiem ir daudz svarīgāk, nekā vienkārši dzīvot. Tad elders Bednārs mums vaicāja: „Es zinu, ka tev ir ticība, lai saņemtu izdziedināšanu, taču vai tev ir ticība, ka tu vari netikt dziedināts?” Es nezināju par šādu mācības principu. Būtībā viņš prasīja, vai man ir ticība pieņemt Dieva gribu, ja Viņa griba būtu, lai es nesaņemtu dziedināšanu? Ja tuvojas laiks, kad man caur nāvi būtu jādodas uz garu pasauli, vai es esmu gatavs tam pakļauties un to pieņemt?”

Jānis turpināja: „Ticēt nedziedināšanai šķita neloģiski, taču šī perspektīva izmainīja manu un manas sievas domāšanas veidu un ļāva mums pilnībā uzticēties mums paredzētajam Tēva plānam. Mēs sapratām, ka mums ir jāiegūst ticība, ka, neatkarīgi no gala iznākuma, Tas Kungs visu pārvalda, un Viņš mūs vadīs no vietas, kur atrodamies, uz vietu, kur mums vajadzētu būt. Mūsu lūgšanas, kurās sākotnēji teicām: „Lūdzu, dziedini mani!”, mainījās uz — „Lūdzu, dod man ticību pieņemt jebkādu iznākumu, kuru Tu esi man paredzējis.”

Es biju pārliecināts, ka, ja elders Bednārs, būdams apustulis, vēlreiz svētīs manu novārdzināto ķermeni, es piecelšos no gultas un sākšu dejot vai darīšu kaut ko tamlīdzīgu! Taču todien, kad viņš iedeva man svētību, es biju pārsteigts, ka viņa teiktie vārdi bija gandrīz identiski tiem vārdiem, kurus teica mans tēvs, sievastēvs un mans misijas prezidents. Es sapratu, ka patiesībā nav svarīgi, kas uzliek savas rokas uz tavas galvas. Tas nemaina Dieva spēku, un Viņa griba tiek atklāta mums katram caur Viņa pilnvarotiem kalpiem.”

Hedera rakstīja: „Šajā dienā man bija dažādas sajūtas. Es biju pārliecināta, ka elders Bednārs, uzliekot savas rokas uz Jāņa galvas, pilnībā viņu izdziedinās no vēža. Es zināju, ka viņu var izdziedināt ar priesterības spēku, un es tik ļoti vēlējos, lai tas notiktu. Pēc tam, kad viņš mums bija mācījis par ticību nedziedināšanai, es biju nobijusies. Līdz tam es nekad nebiju pieļāvusi tādu domu, ka Tā Kunga plāns varētu ietvert iespēju, ka man ir jāzaudē savs jaunais vīrs. Es savu ticību biju balstījusi uz iznākumu, kuru es vēlējos pieredzēt. Citiem vārdiem sakot, man pietrūka dziļākas izpratnes. Lai gan no sākuma es biju nobijusies, tomēr doma par ticību nesaņemt dziedināšanu galu galā atbrīvoja mani no raizēm. Tas man palīdzēja pilnībā uzticēties, ka Debesu Tēvs pazina mani labāk, nekā es pazinu pati sevi, un Viņš darīs to, kas man un Jānim ir vislabākais.”

Svētība tika iedota — pagāja nedēļas, mēneši un gadi. Jānis brīnumainā veidā atlaba no vēža. Viņš varēja pabeigt studijas universitātē un sāka strādāt labā darbvietā. Jānis un Hedera turpināja stiprināt savas attiecības un baudīja kopdzīvi.

Kādu laiku vēlāk es saņēmu vēstuli no Jāņa un Hederas, kurā bija teikts, ka vēža slimība ir atgriezusies. Tika atsākta ķīmijterapija un nozīmēta operācija. Jānis skaidroja: „Šie jaunumi man un Hederai ne tikai sagādāja lielu sarūgtinājumu, bet arī lielu apmulsumu. Vai mēs kaut ko līdz galam nesapratām ar pirmo reizi? Vai Tas Kungs no mums bija gaidījis kaut ko vairāk? Augot kā Pēdējo dienu svētajiem, bija ierasts apmeklēt Baznīcu un dzirdēt vārdus: Katrs pārbaudījumus, ko Dievs mums uzliek, ir mūsu labumam. Godīgi sakot, es nespēju saskatīt, kādu labumu tas man dod!

Tādēļ es sāku lūgt pēc skaidrības un pēc palīdzības no Tā Kunga, lai es varētu saprast, kāds ir slimības atgriešanās iemesls. Kādu dienu, lasot Jauno Derību, es saņēmu savu atbildi. Es lasīju par Kristu un Viņa apustuļiem, kad jūrā izcēlās vētra. Baidoties, ka laiva apgāzīsies, mācekļi devās pie Glābēja un vaicāja: „Mācītāj, vai tad tev nerūp, ka mēs ejam bojā?” Es jutos tieši tāpat! Vai tad Tev nerūp, ka man ir vēzis? Vai tad Tev nerūp, ka mēs vēlamies veidot ģimeni? Taču, turpinot lasīt stāstu, es saņēmu savu atbildi. Tas Kungs paskatījās uz viņiem un teica: „Ak, jūs, mazticīgie”, un Viņš izstiepa savas rokas un apsauca ūdeņus.

Tajā brīdī es sev vaicāju: Vai es patiešām tam ticu? Vai es patiešām ticu, ka Viņš todien apsauca ūdeņus? Vai arī — tas ir tikai jauki izlasāms stāsts? Es atbildēju: Es tam ticu, un tāpēc, ka es zinu, ka Viņš apsauca ūdeņus, es acumirklī arī zināju, ka Viņš var izdziedināt mani. Līdz šim brīdim man bija grūti pieņemt nepieciešamību Viņam ticēt, apzinoties, ka Viņa griba ir nenovēršama. Es raudzījos uz to, kā uz diviem atsevišķiem aspektiem, un dažreiz man likās, ka viens ir pretrunā ar otru. Es sev vaicāju: Kādēļ gan man ir nepieciešama ticība, ja galu galā viss notiks saskaņā ar Viņa gribu? Pēc šīs pieredzes es zināju, ka ticēt, vismaz manā situācijā, nebūt nenozīmēja zināt, ka viņš mani noteikti izdziedinās, bet, ka Viņš var mani izdziedināt. Man bija jātic, ka Viņš var, un tad — vai tas notiks — tas ir atkarīgs no Viņa.

Kad es savā dzīvē pilnībā pieņēmu šos divus aspektus — attīstīju ticību Jēzum Kristum un pilnībā pakļāvos Viņa gribai, es izjutu lielāku atbalstu un mieru. Redzēt Tā Kunga ietekmi mūsu dzīvē ir bijis tik brīnišķīgi. Viss ir sakārtojies, ir notikuši brīnumi, un mēs turpinām pazemīgi vērot, kā Dievs mums atklāj Savu plānu.”

Brāļi un māsas, es atkārtošu Jāņa teikto, lai uzsvērtu tā svarīgumu: „Kad es savā dzīvē pilnībā pieņēmu šos divus aspektus — attīstīju ticību Jēzum Kristum un pilnībā pakļāvos Viņa gribai, es izjutu lielāku atbalstu un mieru.”

Taisnīgums un ticība noteikti ir nepieciešami, lai pārceltu kalnus, ja kalnu pārcelšana īsteno Dieva nolūku un ir saskaņā ar Viņa gribu. Taisnīgums un ticība noteikti ir nepieciešami, lai izdziedinātu slimo, kurlo vai klibo, ja šāda izdziedināšana īsteno Dieva nolūku un ir saskaņā ar Viņa gribu. Tāpēc, pat esot ar stipru ticību, daudz kalnu paliks neizkustināti. Un visi slimie un vājie netiks izdziedināti. Ja nebūtu pretstatu, ja visas neērtības būtu novērstas, tad Tēvam būtu grūti īstenot Savu nolūku.

Daudzas mācības, kuras mums ir jāapgūst laicīgajā dzīvē, var iegūt tikai caur noteiktām pieredzēm un dažreiz arī ciešanām. Dievs sagaida un uzticas, ka laicīgās dzīves grūtības mēs risināsim ar Viņa palīdzību, lai mēs varam iemācīties, ko mums ir jāiemācās, un galu galā mūžībā kļūtu par to, par ko mums ir jākļūst.

Visu lietu nozīme

Šis stāsts par Jāni un Hederu savā ziņā ir gan parasts, gan arī neparasts. Šis jaunais pāris pārstāv miljonus uzticīgu, derībām lojālus Pēdējo dienu svētos visā pasaulē, kas virzās uz priekšu pa šauro jo šauro taku ar nelokāmu ticību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu. Jānis un Hedera nekalpo augstos, vadošos Baznīcas amatos, viņi nav Augstāko pilnvaroto radinieki un reizēm viņiem bija šaubas un bailes. Ņemot vērā šos aspektus, viņu stāstā nav nekā neparasta.

Taču, brāļi un māsas, šis jaunais vīrietis un jaunā sieviete tika svētīti neparastos veidos, lai caur ciešanām un grūtībām apgūtu mūžībai nepieciešamās mācības. Es esmu dalījies ar jums šajā piemērā, jo Jānis un Hedera, kuri ir līdzīgi daudziem no jums, saprata, ka nevairīties no grūtībām ir svarīgāk par vienkāršu dzīvošanu. Tāpēc viņu pieredze nebija galvenokārt par dzīvošanu un miršanu, bet gan par mācīšanos, dzīvošanu un kļūšanu.

Iedarbīgais ticības garīgo aspektu kopums svētajam Jēzus Kristus Vārdam, pazemīgajiem pieņemot Viņa gribu un laiku, virzoties uz priekšu ar „nenogurstošu centību” (Helamana 15:6), un atzīstot Viņa roku it visā, izsauc Dieva Valstības miermīlīgās lietas, kas nes prieku un mūžīgo dzīvi (skat. M&D 42:61). Kad šis pāris saskārās ar šķietami nepārvaramiem izaicinājumiem, viņi dzīvoja „mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā” (1. Timotejam 2:2). Viņi dzīvoja miermīlīgi (Moronija 7:4) ar un starp visiem cilvēkiem. „Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, [pasargāja viņu] sirdis un [viņu] domas Kristū Jēzū” (Filipiešiem 4:7).

Daudzi no jums pieredz, ir pieredzējuši vai pieredzēs to, ko pieredzēja šis jaunais pāris. Jūs savā dzīvē saskaraties, esat saskārušies vai vēl tikai saskarsieties ar līdzīgiem izaicinājumiem, būsit tikpat drosmīgi un izrādīsit tādu garīgu perspektīvas redzējumu, kāds bija Jānim un Hederai. Es nezinu, kāpēc daži cilvēki apgūst mūžības mācības caur pārbaudījumiem un ciešanām, kamēr citi līdzīgas mācības apgūst caur izglābšanu un izdziedināšanu. Es nezinu visus iemeslus, visus nolūkus un es nezinu visu par Dieva laiku. Kopā ar Nefiju, es un jūs varam teikt, ka mēs „nezinām visu lietu nozīmi” (1. Nefija 11:17).

Taču dažas lietas es zinu pilnīgi noteikti. Es zinu, ka mēs esam mīloša Debesu Tēva gara dēli un meitas. Es zinu, ka Mūžīgais Tēvs ir izveidojis laimes ieceri. Es zinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un Izpircējs. Es zinu, ka Jēzus padarīja iespējamu Tēva plānu caur Savu bezgalīgo un mūžīgo Izpirkšanu. Es zinu, ka Tas Kungs, kuru „sita, salauza [un] ievainoja dēļ mums” („Jesus of Nazareth, Savior and King”, Hymns, nr. 181), var palīdzēt un stiprināt „Savus ļaudis viņu vājībās” (Almas 7:12). Un es zinu, ka viena no lielākajām laicīgās dzīves svētībām ir nevairīšanās no izaicinājumiem un izvēle atļaut mūsu pašu gribai „saplūst Tēva gribā” (Mosijas 15:7).

Lai gan es nezinu visu — kā un kad, un kur, un kāpēc šīs svētības ir sastopamas, es zinu un apliecinu, ka tās ir reālas. Es liecinu, ka visas šīs lietas ir patiesas un ka mēs — jūs un es — zinām pietiekami caur Svētā Gara spēku, lai sniegtu drošu liecību par to dievišķību, realitāti un iedarbību. Mani mīļotie brāļi un māsas, es atstāju ar jums šo svētību — ja jūs savā dzīvē virzīsities uz priekšu ar nelokāmu ticību Kristum, jūs tiksiet svētīti ar spēju nevairīties no izaicinājumiem. Es dalos savā liecībā un atstāju jums savu svētību svētajā Tā Kunga Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

© 2013 Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības aizsargātas. Angļu valodas teksta apstiprinājums: 8/12. Tulkojuma apstiprinājums: 8/12. That We Might „Not … Shrink.” tulkojums. Latvian PD50045417 153