Tēju vai mango sulu?
Autore dzīvo Kalifornijā, ASV.
Šie notikumi norisinājās Taivānā.
„Kāpēc tu negribēji tēju?” jautāja Džiro.
„Esi patiess!” (Bērnu dziesmu grāmata, 81. lpp.).
Čangs gāja pa kādu ļaužu pārpildītu Taivānas ielu. Viņam līdzās bija viņa draugs Džiro. Cilvēki bija it visur! Pircēji meklēja apģērbu par samazinātu cenu, bērni rotaļājās un cilvēki steidzoties runāja pa telefonu. Čangs cieši turēja savu skolas somu, lai tā nenokristu.
„Es nespēju noticēt, ka mācību gads jau ir gandrīz beidzies!” Čangs runāja skaļā balsī, lai Džiro varētu viņu sadzirdēt.
„Es zinu! Esmu gatavs mācību gada noslēgumam,” atbildēja Džiro.
Čangs un Džiro pagāja garām pārtikas stendiem. Pitaija un zemenes. Cepti pelmeņi. Zemesriekstu sviesta saldējuma ruletes. Visur tik garšīgi smaržoja! Bet Čangs spēja domāt tikai par to, cik viņš ir pārkarsis un sasvīdis.
„Man ir tāda sajūta, it kā es atrastos cepeškrāsnī!” teica Čangs.
„Es jūtos tāpat,” atbildēja Džiro. „Nopirksim kaut ko padzerties!”
Viņi devās pie stenda, kur pārdeva spilgtas krāsas dzērienus.
Džiro izņēma naudu. „Divas boba tējas, lūdzu.”
Čangs zināja, ka tēja ir pretrunā Gudrības vārdam. „Īstenībā, vai es varētu palūgt mango sulu?” viņš teica.
Džiro pagriezās un paskatījās uz Čangu. Čanga vēders sažņaudzās. Vai Džiro domāja, ka viņš ir dīvains, jo atteicās no tējas?
Sieviete iedeva Džiro aukstu boba tēju un Čangam mango sulu. Pēc tam zēni turpināja iet pa ielu ceļā uz mājām.
Džiro kāri dzēra savu dzērienu. „Kāpēc tu negribēji tēju? Tā tik labi garšo!”
Čangs iekoda sev lūpā. „Nu, es nedzeru tēju.”
„Kāpēc gan ne?”
Čangs domāja, kā atbildēt uz šo jautājumu. Misionāri viņam bija mācījuši par Gudrības vārdu. Sākumskolas stundiņā viņš uzzināja, ka, ievērojot Gudrības vārdu, Svētais Gars būs ar viņu.
„Es ticu Dievam, un Viņš vēlas, lai es rūpētos par savu ķermeni. Viņš ir lūdzis mums nedzert tēju, kafiju un alkoholu,” atbildēja Čangs.
„Kā tu to zini?” jautāja Džiro.
„Par to es uzzināju baznīcā.”
Džiro iemalkoja savu dzērienu. „Tas izklausās muļķīgi. Tā ir tikai tēja! Nekas slikts nenotiks.”
Čangam bija tāda sajūta, it kā viņam vēderā lēkātu vardes. Kā viņš varētu palīdzēt Džiro saprast? Varbūt kāds baznīcā varētu viņam palīdzēt to paskaidrot Džiro.
„Vai tu gribētu kopā ar mani kādreiz atnākt uz baznīcu? Es apmeklēju Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Tu varētu uzzināt par Dievu un Jēzu Kristu.”
Džiro mirklīti padomāja. „Laikam nē.”
„Nu, labi,” atbildēja Čangs. Viņš jutās nedaudz noskumis, jo Džiro negribēja nākt viņam līdzi uz baznīcu. Taču viņš bija arī priecīgs par to, ka bija dalījies savā liecībā.
Dažas dienas vēlāk Čanga skolotājs, Lina kungs, visiem skolā paziņoja: „Rīt ir pēdējā skolas diena. Tā kā visi šogad ir tik cītīgi mācījušies, man jums ir pārsteigums. Mēs rīt visi dzersim boba tēju!”
Visa klase priecājās. Visi, izņemot Čangu. Viņš ieslīdēja zemāk savā krēslā. Pateikt skolotājam, ka viņš nedzer tēju, būs vēl grūtāk, nekā tas bija ar Džiro! Visi padomās, ka tas ir dīvaini, gluži kā domāja Džiro.
Džiro pacēla roku. „Lina kungs? Čangs nedzer tēju. Tas ir dēļ viņa reliģijas. Vai jūs varētu tējas vietā viņam pasniegt mango sulu?”
Lina kungs uzrunāja Čangu: „Vai tā ir taisnība, Čang?”
Čangs pamāja ar galvu.
Lina kungs pasmaidīja. „Labi. Es tev pasūtīšu sulu.”
Pēc skolas Čangs ar Džiro devās kopā uz mājām. „Paldies, ka iestājies par mani,” teica Čangs.
Džiro pasmaidīja. „Tu esi mans draugs. Ja kaut kas ir svarīgs tev, tad tas ir svarīgs arī man.”
Melisas Menvilas ilustrācijas