Cukursaldais mērķis
Deivids nevarēja vien sagaidīt, kad kādudien varēs apmeklēt Dubaijas templi.
Deivids uzspieda cukura kubiņam nedaudz līmes. Pēc tam viņš rūpīgi ievietoja to pareizajā vietā.
„Iespaidīgi!” māmiņa teica. „Tavs templis no cukura kubiņiem izskatās brīnišķīgi.”
„Paldies!” Deivids teica. „Tas ir Dubaijas templis. Es nevaru vien sagaidīt, kad tiks pabeigts īstais templis.”
Deivids bija sajūsmā jau kopš brīža, kad prezidents Nelsons bija paziņojis par jaunā tempļa celtniecību Deivida dzimtajā valstī. Apvienotajos Arābu Emirātos atradās dažas no augstākajām ēkām visā pasaulē. Taču tur vēl nebija tempļa — pagaidām. Šis būs pirmais templis visos Tuvajos Austrumos.
Deivids pievienoja savam templim pēdējo cukura kubiņu. „Re!” viņš teica. „Tas ir gatavs.”
Mamma pieliecās, lai aplūkotu to vērīgāk. „Labs darbiņš! Kur mēs to novietosim?”
Deivids padomāja. „Varbūt manā istabā? Līdzās maniem vilcieniem.” Deividam ļoti patika vilcieni. Kādudien viņš gribētu kļūt par vilciena mašīnistu.
„Lieliska doma,” mamma atbildēja.
Deivids uzmanīgi aiznesa savu templi no cukura kubiņiem uz savu istabu. Viņš liegi nolika to līdzās saviem vilcienu modelīšiem. Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad varēs parādīt to savām māsām un tētim.
Nākamajā dienā viņus apciemoja Deivida tante Ana. Viņi runāja par to, ko viņš visvairāk gaida. Pēkšņi viņš par kaut ko iedomājās.
„Vai gribi zināt, par ko es esmu vislielākajā sajūsmā?” Deivids jautāja.
„Protams!” Tante Ana atbildēja.
„Baznīca, kuru apmeklē mūsu ģimene, būvē templi Dubaijā!”
Tante Ana pasmaidīja. „Izklausās tik tiešām īpaši.”
„Tā arī ir!” Deivids atbildēja. „Šobrīd mūsu baznīcas tuvumā nav neviena tempļa, tādēļ mēs dodamies uz Šveices vai Vācijas templi. Es priecājos, ka mums būs templis, kas atradīsies tuvāk. Es esmu izvirzījis mērķi — sagatavoties tā apmeklējumam.”
„Cik aizraujoši!” Tante Ana teica. „Ko tu dari, lai tam sagatavotos?”
„Es lūdzu Dievu un lasu Svētos Rakstus,” Deivids stāstīja. „Un es cenšos sekot Jēzum Kristum. Tā es būšu gatavs doties uz templi!”
„Tas ir brīnišķīgi,” tante Ana atzina. „Es esmu pārliecināta, ka tu uzcītīgi strādāsi, lai īstenotu savus mērķus.”
„Es to darīšu!” Deivids priecīgi pamāja ar galvu. Viņš jutās labi, ka var padalīties ar kaut ko, kas viņam šķita tik svarīgs.
Tovakar Deivids pavaicāja, vai viņš varētu pārvietot savu cukura kubiņu templi uz virtuvi.
„Es gribu turēt to tur, kur mēs to vienmēr varam redzēt. Es gribu atcerēties, ka man ir jāturpina gatavoties tempļa apmeklējumam.”
„Tā ir laba doma,” atzina tētis. „Man šķiet, ka raudzīšanās uz tavu templi ikdienā palīdzētu arī man.”
Tētis palīdzēja Deividam pārvietot cukura kubiņu templi uz virtuvi.
„Izskatās labi,” teica Deivida māsa Keitlīna.
„Kad Dubaijas templis būs gatavs, vai es varēšu uzaicināt savus draugus to apskatīt?” Deivids jautāja.
Mamma pamāja ar galvu. „Tā ir lieliska doma!”
„Un tanti Anu?”
„Protams,” tētis atbildēja.
Deivids pasmaidīja. Viņš jau tagad jutās tik pateicīgs par Dubaijas templi!
Marka Robisona ilustrācija