Aizstāvot savus uzskatus

Kādu vakaru es pavadīju laiku draugu lokā. Mēs sarunājāmies, un viņi sāka tenkot par citiem draugiem, kuri tobrīd nebija klāt. Es jutos neērti šo sarunu dēļ. Tad es sajutu Gara pamudinājumu, ka man ir jāiestājas par saviem uzskatiem.

Bez vilcināšanās es viņiem pateicu, ka jūtos neērti viņu tenkošanas dēļ, un lūdzu, lai viņi neaprunātu citus manā klātbūtnē. Viņi atbildēja, ka tā ir daļa no dzīves un tam īsti nav nozīmes. Bez sarūgtinājuma es noklausījos viņu viedokli un izskaidroju savus uzskatus. Pēc tam es piecēlos un aizgāju.

Tovakar gūtā pieredze lika man aizdomāties par to, ko piedzīvoja Džozefs Smits. Kad Džozefs Smits ieguva zelta plāksnes, viņš piedzīvoja lielu vajāšanu. Lai arī cik liela bija vajāšana, Džozefs Smits nevilcinoties turpināja aizstāvēt savu pārliecību. Dievs bija kopā ar Džozefu Smitu un viņam palīdzēja, un es zinu, ka Dievs bija kopā arī ar mani, kad es iestājos par to, kas ir pareizi.

Tovakar es pazaudēju dažus savus draugus, jo aizstāvēju savus uzskatus, un par to man bija skumji. Taču es sajutu mieru un mierinājumu, jo biju rīkojies pareizi. Nedaudz vēlāk kāds no maniem draugiem pateicās par to, ko es biju teicis. Pateicoties šai pieredzei, es atguvu draudzību, kas kļuva stiprāka, nekā iepriekš.

Endrjū F., no Jūtas, ASV