„Atjaunošanas diženais darbs”, Jauniešu spēkam, 2021. g. janv., 3–5. lpp.
Atjaunošanas diženais darbs
Darbs, ko aizsāka Džozefs un Hairams Smiti kopā ar daudziem citiem uzticīgiem cilvēkiem, turpinās mūsdienu Baznīcā.
Kad pusaugu Džozefs Smits devās uz mežu, lai lūgtu, viņš redzēja brīnumainu vīziju, ko mūsdienās pazīstam kā Pirmo vīziju.
Šajā vīzijā Glābējs pateica Džozefam, ka viņa grēki ir piedoti. Viņš arī atbildēja uz Džozefa jautājumu un pateica, ka nevienu tā laika baznīcu Dievs „neatzīst kā Savu baznīcu un valstību”.
„Tajā pašā laikā,” Džozefs atcerējās, „[es saņēmu] solījumu, ka kaut kad nākotnē man tiks darīta zināma evaņģēlija pilnība.”1
Pēc šīs brīnišķās vīzijas Džozefs iznāca no Svētās birzs, lai sāktu gatavoties kļūt par Dieva pravieti.
Moronijs un Mormona Grāmata
Pēc trim gadiem, 1823. gadā, debesis atvērās atkal, turpinoties Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanai pēdējās dienās. Džozefam parādījies eņģelis, vārdā Moronijs, kurš teica, „ka Dievam ir darbs priekš [viņa] … [un] ka ir noglabāta grāmata, kas uzrakstīta uz zelta plāksnēm” un kurā ir ietverta „mūžīgā evaņģēlija pilnība” (Džozefs Smits — Vēsture 1:33–34).
Ar laiku Džozefs ieguva, pārtulkoja un izdeva šo seno pierakstu, kas tagad tiek saukts par Mormona Grāmatu.
Uzticīgie brāļi
Džozefa brālis Hairams nemitīgi viņu atbalstīja. Savas dzīves laikā Džozefs un Hairams kopīgi stājās pretī niknajiem pūļiem un vajāšanām. Viņi, piemēram, piecus mēnešus nīkuļoja visnožēlojamākajos apstākļos Misūri štata Libertī cietumā, pavadot tur skarbo 1838.–1839. gada ziemu.
Saskaroties ar vajāšanām, Hairams izrādīja ticību Tā Kunga solījumiem, tostarp galvojumam, ka, ja vien pats to vēlēsies, viņš varēs izbēgt no saviem ienaidniekiem. 1844. gada jūnijā Hairamam tika dota izvēle — turpināt dzīvot vai atdot savu dzīvību, lai pagodinātu Dievu un „[aizzīmogotu] savu liecību ar savām asinīm”, plecu pie pleca ar savu mīļoto brāli Džozefu (skat. Mācības un Derību 136:39).
Nedēļu pirms viņi tika aukstasinīgi noslepkavoti, Džozefs teica Hairamam, lai viņš ņem savu ģimeni un dodas prom. Es joprojām jūtos dziļi saviļņots, atceroties Hairama atbildi: „Džozef, es nevaru tevi atstāt.”2
Tā nu Džozefs un Hairams devās uz Kārtidžu, kur mira mocekļu nāvē Kristus darba un Vārda dēļ. „Dzīvē viņi nebija šķirti, un nāvē viņi netika atdalīti!” (Mācības un Derību 135:3; uzsvērums pievienots).
Aicinājums rīkoties
Mums allaž vajadzētu atcerēties to, ko šīs Baznīcas dibināšana ir maksājusi Džozefam un Hairamam Smitiem, līdz ar tik daudziem citiem uzticīgajiem vīriešiem, sievietēm un bērniem, pateicoties kuriem mēs visi varam baudīt tās daudzās svētības un visu to atklāto patiesību, kas mums ir pieejama mūsdienās. Par viņu uzticību nekad nevajadzētu aizmirst!
Pirms savas nāves, 1844. gadā, Džozefs uzrakstīja svētajiem entuziasma pilnu vēstuli. Tas bija aicinājums rīkoties, kas turpina skanēt arī mūsdienu Baznīcā:
„Brāļi [un māsas], vai mēs neturpināsim šo diženo lietu? Ejiet uz priekšu, un nevis atpakaļ. Drosmi, brāļi [un māsas]; un uz priekšu, uz uzvaru! …
… Upurēsim tādēļ mēs, kā baznīca un kā ļaudis, un kā pēdējo dienu svētie, upuri Tam Kungam taisnīgumā” (Mācības un Derību 128:22, 24; uzsvērums pievienots).
Padomājiet par to, kādu upuri jūs turpmākajās dienās pienesīsiet Tam Kungam taisnīgumā. Esiet drosmīgi — pastāstiet par to kādam, kam jūs uzticaties, un pats svarīgākais, lūdzu, atvēliet laiku tam, lai to izdarītu!
Es zinu, ka Glābējs jūtas gandarīts, kad mēs no sirds un taisnīgumā pienesam Viņam savu upuri, tāpat kā Viņš ir gandarīts par uzticības upuri, ko ir pienesuši ievērību pelnījušie brāļi, Džozefs un Hairams, un visi pārējie uzticīgie svētie.