„Sēņu sniegtā stipendija”, Jauniešu spēkam, 2021. g. janv., 6.–7. lpp.
Sēņu sniegtā stipendija
Kādas mācības es varētu apgūt no kaut kā tik negaršīga, kā sēnes?
Džūlijas Jelovas ilustrācija
Man negaršo sēnes. Tā smaka un tekstūra — man tās galīgi nepatīk! Taču mani vecāki sāka audzēt sēnes, kad es vēl biju bērns, tāpēc mēs tās ēdām katru dienu. Ražas novākšanas laikā es palīdzēju saviem vecākiem līdz vēlai naktij. Es nosvēru 200 gramu sēņu, iepakoju tās un uz paciņas uzspiedu zīmogu. Es atceros, cik jautri pavadīju laiku, sarunājoties ar savu ģimeni. Tas līdzinājās ģimenes mājvakaram, kurš norisinās katru dienu.
Sēņu audzēšana arī bija mūsu ģimenes ienākumu avots, tāpēc mums bija jāpalīdz. Taču tam bija divi trūkumi: pirmkārt, viena no manām mīļākajām televīzijas programmām tika pārraidīta tieši tajā laikā, kad man bija jāstrādā, tāpēc es to nevarēju skatīties. Un, otrkārt, pabeidzot darbu, manas rokas bija melnas no sēnēm, un tās bija ļoti grūti atmazgāt ar ziepēm un atbrīvoties no smakas. Bērnībā es bieži sūdzējos, kāpēc man katru dienu ir tik daudz jāpalīdz.
Kādu brīdi sēnes sniedza labu peļņu, taču ar laiku cenas kritās, jo palielinājās sēņu audzētavu skaits, un mani vecāki pārstāja tās audzēt. Es domāju, ka viņi tā rīkojās, jo kritās cenas, taču pēc augstskolas beigšanas es uzzināju ko tādu, kas mani pārsteidza.
Mani vecāki sāka audzēt sēnes, lai nopelnītu naudu man un mana brāļa augstskolas studijām. Viņi pārstāja audzēt sēnes tikai tāpēc, ka bija sakrājuši nepieciešamo naudas summu. Kad es to uzzināju, es biju nokaunējusies par to, ka kādreiz žēlojos. Toreiz es nezināju, ka strādāju savai nākotnes augstskolas izglītībai. Turklāt — mana ģimene bija man palīdzējusi!
Es turpināju sūdzēties, nezinot, ka mēs audzējam sēnes manai stipendijai. Es žēlojos gluži kā Lamans un Lemuēls 1. Nefija 2:12: „Un tā Lamans un Lemuēls … kurnēja tāpēc, ka viņi nezināja Tā Dieva darbus, kurš viņus bija radījis.” Esmu tik ļoti priecīga par to, ka Tas Kungs mani labi pazīst un svētīja mani par spīti tam, ka es žēlojos.
Es nedomāju, ka man jebkad iegaršosies sēnes. Taču, ja nebūtu sēņu, es būtu nedaudz bēdīga, jo es nevarētu atcerēties šīs pieredzes kopā ar savu ģimeni. Pateicoties sēnēm, es iemācījos novērtēt savas svētības un uzticēties Tā Kunga iecerei, un nežēloties! Lai gan man nepatīk sēnes, tagad es tās novērtēju. Man sēnes ir svarīgs simbols, kas palīdz atcerēties ģimenes saites.
Autore dzīvo Šinagavas pilsētā, Japānā.