Džozefs Smits — mans pravietis

Deivids A. Edvardss

Baznīcas žurnāli

Viņš ir arī tavs pravietis. Šogad tu vari studēt viņa mācības, lai vēl lielākā mērā sajustu viņu kā savu pravieti.

Šie prezidenta Rasela M. Nelsona vārdi 2020. gada aprīļa vispārējā konferencē mani dziļi uzrunāja: „Neatkarīgi no tā, kur jūs dzīvojat un kādi ir jūsu apstākļi, Tas Kungs, Jēzus Kristus, ir jūsu Glābējs un Dieva pravietis Džozefs Smits ir jūsu pravietis” („Uzklausiet Viņu!” (Ensign vai Liahona, 2020. g. maijs, 88. lpp.)).

Jau kopš jaunības gadiem tieši tā es arī esmu to sajutis — Džozefs Smits ir mans pravietis. Šis Atjaunošanas laika pravietis vairāk kā jebkurš cits man ir palīdzējis iepazīt Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju. Es studēju atklāsmes no Mācības un Derību grāmatas. Un, kad es biju pusaudzis, tētis man iedeva grāmatu ar pravieša Džozefa Smita mācībām, un es ar lielu aizrautību to izlasīju. Šo mācību studēšana kļuva par galveno pamatu manai liecībai par atjaunoto evaņģēliju.

Kopš tā laika es prātoju — kas no Džozefa Smita mācībām atstāja uz mani tik lielu iespaidu? Kas ļāva Garam sniegt man tik spēcīgu liecību par šo mācību patiesumu? Es teiktu, ka tie bija trīs aspekti: 1) viņš zināja to, ko zināja, un pauda to ar pārliecību; 2) viņš prata skaidri izskaidrot patiesās mācības, kuras uzzināja caur atklāsmi; 3) vienmēr bija spēcīgi jūtama viņa personība un rakstura iezīmes.

Viņš zināja to, ko zināja, un pauda to ar pārliecību

Kopš Džozefs Smits redzēja Pirmo vīziju, viņš saskārās ar vajāšanu, jo bija dalījies caur atklāsmi iegūtajās zināšanās. Taču viņš zināja, ka nevarēja atkāpties: „Kāpēc mani vajā par to, ka es saku patiesību? Tik tiešām es biju redzējis vīziju un kas es tāds esmu, ka drīkstu Dievam pretoties, jeb kāpēc pasaule domā mani piespiest noliegt to, ko es tiešām biju redzējis? Jo es biju redzējis vīziju; es to zināju, un es zināju, ka Dievs to zina, un es to nevarēju noliegt” (Džozefs Smits — Vēsture 1:25).

Lai gan viņš zināja, ka savas rīcības dēļ viņš veicinās lielāku vajāšanu un naidu, Džozefs Smits līdz mūža beigām bezbailīgi sludināja no Dieva saņemtās patiesās mācības.

Piemērs:

Lai gan lielākā kristiešu daļa pasaulē ticēja, ka Dievs radīja cilvēku no nekā, Džozefs Smits ar pārliecību mācīja citādāk:

„Cilvēks arī bija sākumā ar Dievu. Saprāts jeb patiesības gaisma netika radīta vai izveidota, nedz arī varētu tikt” (Mācības un Derību 93:29).

„Dvēsele — cilvēka prāts — nemirstīgais gars. No kurienes tā nākusi? Visi mācītie vīri un teoloģijas profesori saka, ka Dievs to iesākumā radīja; taču tas tā nav — pēc manām domām šāda ideja noniecina cilvēka vērtību. Es neticu šādai mācībai; es zinu ko labāku. Klausieties šo, visi zemes gali, jo Dievs man to ir teicis, bet, ja jūs man neticēsiet, tas nemazinās patiesības iespaidu” (Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010. g.), 207. lpp.).

Viņš skaidri izklāstīja patiesās mācības

Džozefs Smits dažkārt netieši norādīja uz to, ka viņš zināja daudz vairāk par Dieva noslēpumiem, nekā varēja ar tiem dalīties pasaulē. Taču mācot viņš pasniedza Dieva patiesās mācības skaidrā un vienkāršā veidā.

Piemērs:

Sākot ar Pirmo vīziju, Džozefs Smits uzzināja daudzas patiesās mācības par Dieva, Mūžīgā Tēva, dabu. Un savās mācībās viņš paskaidroja šo patiesību nozīmīgumu. Piemēram, viņš teica:

„Ja cilvēki neizprot Dieva raksturu, tie neizprot paši sevi” (Mācības: Džozefs Smits, 41. lpp.). Šis ir ļoti skaidrs izteikums, kas precīzi pauž ideju par to, kas ir Dievs, kas esam mēs, kādas ir mūsu attiecības ar Viņu un kāds ir mūsu potenciāls.

Viņš turpināja, paužot šādu izteikumu: „Dievs Pats reiz bija tāds, kādi mēs esam tagad, un ir paaugstināts cilvēks” (Mācības: Džozefs Smits, 42. lpp.). Vēl skaidrāk.

Un pēc tam viņš mācīja šo: „Pats Dievs, atskāršot, ka atrodas garu un godības vidū, bet ar pārāku saprātu, uzskatīja par vajadzīgu iedibināt likumus, lai arī pārējie varētu iegūt privilēģiju pilnveidoties, kļūstot tādiem, kā Viņš” (Mācības: Džozefs Smits, 208. lpp.). Šeit Džozefs Smits pauda ko ļoti svarīgu Debesu Tēva iecerē — Debesu Tēvs vēlas, lai mēs kļūtu tādi, kā Viņš.

Viņa rakstura iezīmes un personība bija jūtama viņa mācībās

Veids, kā Džozefs Smits pauda savas domas, sniedz mums ieskatu tajā, kas viņš bija un kāds viņš bija kā cilvēks un pravietis. Tas ir svarīgi, jo, izveidojot saikni ar cilvēku, vēlāk ir vieglāk izveidot saikni ar idejām. Džozefa raksturs ir jūtams viņa mācībās.

Piemērs:

Lai gan pēc dabas Džozefs Smits parasti bija dzīvespriecīgs (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:28), pret Dieva pavēlēm viņš neizturējās vieglprātīgi. Caur pieredzi viņš iemācījās, kādas sekas ir tam, ja novēršas no baušļiem (piemēru skat. Mācības un Derību 3:4–9). Manuprāt, tas ir visai intriģējoši, ka viens cilvēks sevī apkopo gan šādu dzīvespriecīga cilvēka dabu, gan nopietna mācekļa ziedošanos, un es personīgi varu ar to identificēties.

Kā Atjaunošanas laika pravietim — Džozefam Smitam tika pavēlēts mācīt Dieva atklātās patiesās mācības, no kurām daudzas cilvēkiem bija jaunas. Džozefam bija jācenšas palīdzēt ļaudīm šīs jaunās patiesās mācības apgūt. Taču dažreiz viņu piemeklēja vilšanās. Reiz viņš sacīja:

„Esmu saskāries ar lielām grūtībām, cenšoties likt kaut ko saprast šai paaudzei. Tas līdzinās skujkoku skaldīšanai ar kukurūzas plāceni (kukurūzas maizes šķēli) vai ķirbja izmantošanai par vāli (koka āmuru). Pat svētie ir kūtri saprast” (Mācības: Džozefs Smits, 516. lpp.).

Džozefam Smitam šī bija nopietna problēma. Noteikti bija tik daudz kas, ko viņš vēlējās, lai cilvēki zinātu un saprastu, un pieņemtu, un saskaņā ar to dzīvotu, taču viņi to nedarīja. Bet vienkārša, tam laikam raksturīga līdzība no deviņpadsmitā gadsimta ASV vēl neapdzīvotās teritorijas sniedz mums ieskatu Džozefa Smita personībā.

Daudzas Džozefa Smita rakstura iezīmes ir jūtamas viņa mācībās. Piemēram, viņa mīlestība pret draugiem: „Mana sirds viņus mīlēs un manas rokas pūlēsies par tiem, kas mīl mani un nopūlas manis dēļ, un es vienmēr būšu uzticīgs saviem draugiem” (Mācības: Džozefs Smits, 459. lpp.).

Viņam piemita laipnība un dāsnums: reiz, kad vīri runāja par to, cik ļoti viņi jūt līdzi kādam vīram, kuram nodega māja, Džozefs nevilcinoties teica: „Es jūtu līdzi šim brālim piecu dolāru vērtībā; cik lielā mērā jūs pārējie jūtat viņam līdzi?” (Mācības: Džozefs Smits, 457. lpp.).

Tad vēl viņam piemita mīlestība pret savu ģimeni, godprātīgums, pazemība, pārliecība, taisnīgums un objektivitāte, ticība pārbaudījumu un ciešanu laikā. To visu varēja just, kad viņš pauda mūžīgās patiesības un principus, pēc kuriem dzīvot.

Viņš ir mans pravietis

Protams, Džozefam Smitam uzbrūk un viņu kritizē vēl arī mūsdienās. Taču kā viņš teica: „Es nekad jums neesmu teicis, ka esmu pilnīgs, taču atklāsmēs, kuras es esmu mācījis, nav kļūdu” (Mācības: Džozefs Smits, 518. lpp.). Mēs varam ar pārliecību liecināt par to, ka viņš bija pravietis. Kaut arī ne uz visiem iespējamiem cilvēku jautājumiem par Džozefu Smitu ir vienkārši atbildēt, man nesagādā grūtības liecināt par viņu, jo es esmu studējis viņa atklāsmes un pravietiskās mācības un sajutis Svēto Garu liecinām par to, ka tās ir patiesas. Gluži kā pats Džozefs reiz teica:

„Es varu nobaudīt mūžīgās dzīves principus, un arī jūs to varat. Tie man ir doti caur Jēzus Kristus atklāsmēm; un es zinu, ka tad, kad es jums saku šos mūžīgās dzīves vārdus — tādus, kā tie man ir doti, jūs tos nobaudāt, un es zinu, ka jūs tiem ticat. Jūs sakāt, ka medus ir salds, un es saku to pašu. Līdzīgi es varu nobaudīt arī mūžīgās dzīves garu. Es zinu, ka tas ir labs; un, kad es jums stāstu par šiem principiem, kas man ir doti ar Svētā Gara iedvesmu, jums nāktos tos saņemt kā kaut ko saldu un priecāties arvien vairāk un vairāk” (Mācības: Džozefs Smits, 521. lpp.).

Esmu nobaudījis šo saldeno garšu. Mans pravietis Džozefs Smits tajā dalījās ar mani. Un, gluži kā teica prezidents Nelsons, viņš ir arī jūsu pravietis. Šogad jūs varat visā nopietnībā studēt viņa dzīvi un mācības kopā ar rokasgrāmatu Nāciet, sekojiet Man!. Pēc tam jūs varat liecināt par saldajām patiesībām, kuras viņš būs jums palīdzējis nobaudīt.