Evaņģēlija dāvanas Guamā

Džesika Bruso

Baznīcas žurnāli

Kādā jūras salā Frančeska iegūst draugus un gūst mierinājumu caur evaņģēliju.

Kodija Bela fotogrāfijas

Guamas sala ar savām pludmalēm, mierīgajiem ūdeņiem un senajām alām izklausās pēc vietas, kur pavadīt sapņu brīvdienas, taču 15 gadus vecajai Frančeskai N. tā ir ikdiena. Viņai ļoti patīk skaistās pludmales. „Ir jauki doties ārā un pētīt dabu.”

Viņa ir dzimusi un augusi Guamā, un viņai ļoti patīk uzturēties brīvā dabā. „Es esmu cilvēks, kuram patīk uzturēties svaigā gaisā, tāpēc man ne īpaši patīk pavadīt laiku telpās,” viņa stāsta. Viņai patīk supot okeānā, nodarboties ar zemūdens peldēšanu un doties pārgājienos kopā ar vecākiem un abām māsām. Jo īpaši viņiem patīk doties pārgājienos uz senajām alām.

„Mēs ar māsām esam ļoti tuvas. Viņas ir manas labākās draudzenes,” viņa saka. Viņas vecākā māsa mācās Havaju salās. „Sociālie tīkli mūsu saziņā ir ļoti nozīmīgi,” skaidro Frančeska. Viņai patīk saglabāt ciešu saikni un sazināties.

Piemērs citiem

Frančeska ir 11. klases skolniece katoļu skolā, kurā viņa ir vienīgā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekle. Būt vienīgajai Baznīcas loceklei savā skolā sākumā bija mazliet biedējoši, taču viņa ir pieradusi, ka viņu uztver citādāk. Turklāt apkārtējie domā, ka ir diezgan forši, ka viņa pieder pie citas konfesijas.

Piemēram, viņas draugi kādu dienu pusdienās dzēra kafiju un Frančeskai bija iespēja viņiem pastāstīt par Gudrības vārdu.

Frančeska arī nelamājas, lai gan citi skolā to dara. Viņa saka: „Man vairākas reizes ir bijis kārdinājums to darīt, taču manas personīgās attiecības ar Debesu Tēvu, ko es veidoju caur lūgšanu, dod man spēku to nedarīt.” Viņa piebilst: „Man nevajag ko tādu darīt, jo tas ir nepareizi un es mīlu Debesu Tēvu un Jēzu Kristu.”

Draugu atrašana

Dažkārt tas, ka esi vienīgais Baznīcas loceklis skolā, var likt justies vientuļam. Kad Frančeska sāka mācīties jaunajā skolā, viņa pandēmijas laikā jutās ļoti vientuļa un viņai nebija daudz draugu. Viņa baidījās to stāstīt saviem vecākiem, taču, kad viņa palūdza, viņa sajuta pamudinājumu viņiem pastāstīt, kā jūtas.

Ģimenes lokā viņi nolēma lūgt par to, lai viņa varētu atrast draugus, uz kuriem varētu paļauties. Brīnumainā kārtā, līdz ko viņi bija beiguši lūgt, pie durvīm atskanēja klauvējiens. Izrādījās, ka tā bija viena no viņas draudzenēm no citas bīskapijas, un viņa bija atnesusi cepumus! Frančeska zināja, ka Debesu Tēvs bija uzklausījis viņu lūgšanu.

Frančeskas stabā ir Baznīcas locekļi no Guamas un vairākām citām salām. Viņas bīskapijā ir ļoti maza jauniešu grupa, taču viņas bīskapija ir kā ģimene. Tās locekļi ir tuvi, un tas viņu iedrošina katru svētdienu doties uz baznīcu. Viņiem ir liela ietekme viņas dzīvē un viņi kalpo viņai par piemēru.

Frančeska rod spēku arī semināra nodarbībās. „Seminārs ir viens no manas nedēļas spilgtākajiem notikumiem,” viņa saka. „Kad es apmeklēju semināru, man ir sajūta, ka visas manas raizes pagaist.”

Viņai ļoti patīk apmeklēt semināru — vai nu tiešsaistē, vai klātienē — un viņa nekad nepalaiž garām nevienu nodarbību, ja vien viņai nav citas iespējas. Viņa saka, ka viņas nedēļa paiet daudz labāk, ja viņa izvēlas apmeklēt semināru. Ja viņai ir bijusi satraukuma pilna nedēļa, viņa noteikti dodas uz semināru, jo tur sajūt mieru.

Jauniešiem arī notiek pasākumi divas līdz trīs reizes mēnesī. Frančeska pat izplānoja vienu no tiem — spēļu vakaru ar daudzām jautrām galda spēlēm, kā arī spēli par Svētajiem Rakstiem. Pandēmijas laikā viņiem nebija iespējas daudz tikties, tāpēc, kad viņi satiekas, viņi lieliski pavada laiku.

Jaunās sievietes pat izveidoja mūzikas videoklipu, kurā viņas attēloja, ka dzied Baznīcas jauniešu dziesmu „Good Day”, un viņas to ievietoja sociālajos tīklos, lai dalītos mīlestībā un pacilātu citus. „Sociālie tīkli patiešām var savest visus kopā, it īpaši laikā, kad mēs nevaram visus satikt.”

Gaidot templi

2018. gada oktobra vispārējā konferencē tika paziņots, ka tiks uzsākta Jigo Guamas tempļa celtniecība. Frančeska saka: „Jaunieši bija tik priecīgi — mēs visi par to bijām lūguši.” Pēc tam viņa nepacietīgi vēroja celtniecību un gaidīja, kad viņiem būs pašiem savs templis, kas tika pabeigts 2022. gada maijā.

Iepriekš viņiem vienmēr bija jādodas uz templi Filipīnās. Lai samaksātu par braucieniem, viņi pelnīja naudu, pārdodot pašceptas maizītes un mazgājot automašīnas. Tā kā tas bija ievērojams ceļojums, viņi ieplānoja, ka tas ilgs aptuveni nedēļu. Frančeska priecājas, ka var doties uz templi daudz biežāk un saņemt svētības, kristoties par saviem priekštečiem.

Mierinājums caur lūgšanu

Frančeska saka, ka viņa par daudz ko satraucas, taču lūgšanas viņai palīdz. „Lūgšana ir patiešām spēcīga. Vienkārša saruna ar Debesu Tēvu mani patiešām nomierina. Viņš uzklausa un var palīdzēt.”

„Kad es lūdzu, es ne vienmēr tā vienkārši saņemu atbildi,” viņa saka. „Tā ir tāda sajūta, ka tieku vadīta, un tā man palīdz; sajūta, ka Viņš ir līdzās un mani mīl. Tā mani nomierina un liek justies daudz, daudz labāk.”

Viņas padoms citiem jauniešiem ir šāds: „Lūdziet Debesu Tēvu. Runājiet ar Viņu. Tas ļoti palīdz.”

Viņa stāsta, ka arī viņas mamma par daudz ko satraucas, taču ļoti viņu atbalsta. „Mana mamma ir svētība no Debesu Tēva, un viņa man ir daudz palīdzējusi.”

„Ģimene ir liela svētība,” viņa saka. „Es domāju, ka, piedzīvojot grūtības, ir svarīgi par to pastāstīt savai ģimenei vai kādam draugam.”

Frančeska vēlas, lai visi saredzētu svētības, ko Tas Kungs dod katru dienu. „Ikdienas svētības var būt ļoti vienkāršas. Došanās uz skolu ir liela svētība. Mēs varam saredzēt ļoti daudz foršu brīnumu, ja mēs veltām laiku tam, lai tos pamanītu. Es esmu ļoti pateicīga, ka manā dzīvē ir evaņģēlijs.”