Nebīsties, tici vien!
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
Otrais padomnieks Augstākajā prezidijā
Kad mēs izvēlamies ticēt, pielietot ticību grēku nožēlošanai un sekot mūsu Glābējam, Jēzum Kristum, mēs atveram savas garīgās acis tādam krāšņumam, ko tik tikko spējam iedomāties.
Bābele un Daniēls
Pirms 2600 gadiem Bābele bija pasaules varenākā lielvalsts. Kāds senlaiku vēsturnieks rakstīja, ka Bābeles mūri, kas ieskāva pilsētu, bija vairāk nekā 90 m augsti un 25 m biezi. „Nav nevienas citas pilsētas, kas tai līdzinātos krāšņumā,” viņš rakstīja.1
Savā laikā Bābele bija pasaules mācīšanās, tieslietu un filozofijas centrs. Tās militārais spēks bija nepārspējams. Tā sasita druskās Ēģiptes valsts spēku. Tā iebruka Asīrijas galvaspilsētā Ninivē, nopostīja un izlaupīja to. Tā viegli iekaroja Jeruzālemi un aizveda labākos un gudrākos Israēla bērnus uz Bābeli, lai tie kalpotu ķēniņam Nebukadnēcaram.
Viens no šiem gūstekņiem bija kāds jaunietis, kuru sauca Daniēls. Daudzi pētnieki uzskata, ka Daniēls tajā laikā bija 12–17 gadus vecs. Padomājiet par to, mani dārgie, jaunie Ārona priesterības nesēji: Daniēls visdrīzāk bija jūsu vecumā, kad tika aizvests uz ķēniņa galmu, lai viņam tiktu mācīta pasaulīgās Bābeles valoda, likumi, reliģija un zinātne.
Vai varat iedomāties, kā tas būtu — ar varu tikt aizvestam no mājām, soļot 800 km uz svešu pilsētu un tikt piespiedu apmācītam savu ienaidnieku reliģijā?
Daniēls tika audzināts, lai būtu Jehovas sekotājs. Viņš ticēja Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievam un pielūdza Viņu. Viņš bija studējis praviešu vārdus un zināja par Dieva saziņu ar cilvēkiem.
Taču tagad, ļoti agrā vecumā, viņš bija gūsteknis un students Bābelē. Pret viņu vērstais spiediens droši vien bija milzīgs, lai viņš atmestu savu veco ticību un pieņemtu Bābeles ticību. Taču viņš palika uzticīgs savai ticībai — vārdos un darbos.
Daudzi no jums zina, kā tas ir — aizstāvēt nepopulāru patiesību. Mūsdienu interneta žargonā runājot, mēs sakām, ka mūs var noķengāt tie, kas mums nepiekrīt. Taču Daniēls neriskēja tikai ar publisku apsmieklu. Bābelē tie, kas apstrīdēja reliģisko varu, saprata, ar ko viņi riskē. Vienkārši pajautājiet Daniēla draugiem — Sadraham, Mesaham un Abed-Nego —, viņi jums pateiks.2
Es nezinu, vai Daniēlam bija viegli būt ticīgam tādā vidē. Daži cilvēki ir svētīti ar ticīgu sirdi — šķiet, ka viņiem ticība nāk kā dāvana no debesīm. Taču man liekas, ka Daniēls bija tāds pats kā daudzi no mums, kuriem ir jāpiepūlas, lai saņemtu liecību. Esmu pārliecināts, ka Daniēls pavadīja daudzas stundas uz ceļiem, lūdzot Dievu, liekot savus jautājumus un bailes uz ticības altāra un gaidot, kad Tas Kungs viņam dāvās sapratni un gudrību.
Tas Kungs tiešām svētīja Daniēlu. Lai arī viņa ticība tika apstrīdēta un izsmieta, viņš palika patiess tam, ko zināja kā patiesu pēc savas pieredzes.
Daniēls ticēja. Daniēls nešaubījās.
Tad, kādu nakti, ķēniņš Nebukadnēcars redzēja sapni, kas uztrauca viņu. Viņš sapulcināja savus gudros un padomdevējus un pieprasīja, lai viņi izskaidrotu viņam sapni un arī atklātu tā nozīmi.
Viņi, protams, to nevarēja. „Nav neviena cilvēka virs zemes, kas varētu apmierināt ķēniņa prasību,” viņi lūdzās. Taču tas vēl vairāk saniknoja Nebukadnēcaru, un viņš pavēlēja, lai visi gudrie, burvji, astrologi un padomdevēji tiku sacirsti gabalos — tostarp Daniēls un citi jaunie studenti no Israēlas.
Tie no jums, kas lasījuši Daniēla grāmatu, zina, kas notika tālāk. Daniēls lūdza Nebukadnēcaram nedaudz vairāk laika, un viņš un viņa uzticamie biedri devās pie savas ticības un morālā spēka avota. Viņi lūdza Dievu, lai saņemtu dievišķu palīdzību šajā izšķirošajā dzīves brīdī. „Tad Daniēlam atklājās šis noslēpums nakts parādībā.”3
Daniēls, jaunais zēns no iekarotas tautas, — kurš tika biedēts un vajāts par ticēšanu savai dīvainajai reliģijai, — devās pie ķēniņa un atklāja viņam šo sapni un tā izskaidrojumu.
Kopš tās dienas, kas bija viņa uzticības tiešs apliecinājums Dievam, Daniēls kļuva par uzticamu ķēniņa padomdevēju, un par viņa gudrību zināja visā Bābelē.
Zēns, kurš ticēja savai reliģijai un dzīvoja saskaņā ar to, kļuva par Dieva vīru. Par pravieti. Par taisnīguma princi.4
Vai mēs līdzināmies Daniēlam?
Visiem mums, kas nesam Dieva svēto priesterību, es vaicāju, vai mēs līdzināmies Daniēlam?
Vai mēs esam uzticami Dievam?
Vai mēs dzīvojam tā, kā sludinām, vai esam tikai svētdienas kristieši?
Vai mūsu ikdienas rīcība skaidri atspoguļo to, kam mēs ticam?
Vai mēs palīdzam „nabagiem un trūkumcietējiem, slimajiem un nomocītajiem”?5
Vai mēs tikai runājam, vai arī rīkojamies ar entuziasmu?
Brāļi, mums daudz ir dots. Mums ir mācītas Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija dievišķās patiesības. Mums ir uzticētas priesterības pilnvaras, lai palīdzētu saviem līdzcilvēkiem un uzceltu Dieva valstību uz Zemes. Mēs dzīvojam laikā, kad uz Zemes tiek izliets liels garīgais spēks. Mums ir patiesības pilnība. Mums ir priesterības atslēgas, lai aizzīmogotu uz Zemes un debesīs. Svētie Raksti un mūsdienu praviešu un apustuļu mācības ir pieejamas kā nekad agrāk.
Mani dārgie draugi, neattieksimies pret šīm lietām vieglprātīgi. Ar šīm lielajām svētībām un privilēģijām nāk arī lieli pienākumi un atbildība. Pieņemsim un pildīsim šos pienākumus.
Senā Bābeles pilsēta ir gruvešos. Tās greznība ir sen beigusies. Taču Bābeles pasaulīgums un ļaunprātība turpina pastāvēt. Tagad ir mūsu kārta dzīvot kā ticīgajiem neticīgā pasaulē. Mūsu uzdevums ir katru dienu dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija principiem un uzticīgi ievērot Dieva baušļus. Mums būs jāsaglabā miers, kad vienaudži izrādīs pret mums spiedienu, jāpretojas populārām tendencēm un viltus praviešiem, jāignorē bezdievīgo izsmiekls, jāpretojas ļaunā kārdinājumiem un jāpārvar savs slinkums.
Tikai padomājiet par to. Cik viegli Daniēlam būtu bijis vienkārši pieņemt Bābeles paražas! Viņš varēja atmest ierobežojošo uzvedības likumu, ko Dievs bija devis Israēla bērniem. Viņš varēja baudīt bagātīgos ēdienus no ķēniņa galda un ielaisties miesīgā cilvēka izpriecās. Viņš būtu varējis izvairīties no izsmiekla.
Viņš varēja būt populārs.
Viņš būtu varējis iederēties.
Viņa ceļš varēja būt daudz vieglāks.
Tas ir, protams, līdz dienai, kad ķēniņš pieprasīja sava sapņa skaidrojumu. Tad Daniēls būtu atklājis, ka līdzīgi pārējiem Bābeles „gudrajiem”, ir zaudējis savu saikni ar gaismas un gudrības patieso avotu.
Daniēls izturēja savu pārbaudi. Mūsējā joprojām turpinās.
Drosme ticēt
Sātans, mūsu ienaidnieks, vēlas, lai mēs izgāztos. Viņš izplata melus, kas ir daļa no viņa pūliņiem — sagraut mūsu ticību. Viņš viltīgi liek domāt, ka šaubu māktais, skeptiķis, ciniķis ir pieredzējis un prātīgs, kamēr tie, kam ir ticība Dievam un Viņa brīnumiem, ir naivi, akli vai ar izskalotām smadzenēm. Sātans propagandēs uzskatu, ka ir superīgi apšaubīt garīgās dāvanas un patieso praviešu mācības.
Es vēlos, kaut varētu katram palīdzēt saprast šo vienu vienkāršo faktu: mēs ticam Dievam, pateicoties tam, ko zinām savā sirdī un prātā, nevis pateicoties tam, ko mēs nezinām. Mūsu garīgās pieredzes dažreiz ir pārāk svētas, lai tās paskaidrotu vārdos, taču tas nenozīmē, ka tās nav īstas.
Debesu Tēvs ir sagatavojis Saviem bērniem garīgo mielastu, piedāvājot visu veidu izsmalcinātus ēdienus, — un tomēr ciniķi, tā vietā, lai baudītu šīs garīgās dāvanas, apmierinās ar vērošanu no tālienes un malkošanu no saviem skepticisma, šaubu un necieņas kausiem.
Kāpēc gan kāds šajā dzīvē būtu apmierināts ar gaismu, ko, līdzīgi svecei, sniedz viņa paša sapratne, kad, vēršoties pie mūsu Debesu Tēva, viņi var pieredzēt garīgās zināšanas, kas būs spožas kā Saules gaisma un kas paplašinās viņu prātu ar gudrību un piepildīs viņu dvēseles ar prieku?
Kad jūs un es runājam ar cilvēkiem par ticību vai pārliecību, vai mēs bieži nedzirdam šādus vārdus: „Kaut es varētu ticēt tā, kā jūs?”
Šādā apgalvojumā ir netieši norādīti vēl vieni no Sātana maldiem: ka ticība ir pieejama dažiem cilvēkiem, bet citiem nav. Ticībā nav nekā maģiska. Taču vēlēšanās ticēt ir nepieciešamais pirmais solis! Dievs neuzlūko cilvēka vaigu.6 Viņš ir jūsu Tēvs. Viņš vēlas ar jums sarunāties. Tomēr tas prasa nelielu zinātnieka ziņkārību — tas prasa eksperimentu ar Dieva vārdu — un ticības daļiņas pielietošanu.7 Tas arī prasa mazliet pazemības. Un tas prasa atvērtu sirdi un atvērtu prātu. Tas prasa meklēšanu vārda pilnā nozīmē. Varbūt visgrūtāk ir tas, ka tas prasa pacietību un gaidīšanu uz To Kungu.
Ja mēs nepiepūlamies, lai ticētu, mēs līdzināmies cilvēkam, kas izslēdz prožektoru un tad to vaino, ka tas nedod gaismu.
Nesen mani pārsteidza un apbēdināja tas, ka dzirdēju par kādu Ārona priesterības nesēju, kurš šķietami lepojās ar to, ka bija atsvešinājies no Dieva. Viņš teica: „Ja Dievs man atklāsies, tad es ticēšu. Līdz tam es atradīšu patiesību, paļaujoties uz savu sapratni un prātu, lai izgaismotu ceļu savā priekšā.”
Es nezinu, ko šis jaunietis vēlējās savā sirdī, taču es gribot negribot jutos ļoti apbēdināts par viņu. Cik viegli viņš atraidīja dāvanas, ko viņam piedāvāja Tas Kungs! Šis jaunais vīrietis bija izslēdzis prožektoru un tad likās pašapmierināts savos viltīgajos vērojumos — ka gaismas nav.
Diemžēl šķiet, ka šāda attieksme ir diezgan populāra mūsdienās. Ja mēs sakām, ka Dieva pienākums ir pierādīt mums patiesību, tad mēs domājam, ka varam rast attaisnojumu Dieva baušļu neievērošanai un novelt atbildību par attiecību veidošanu ar savu Debesu Tēvu.
Brāļi, es gribu teikt skaidri: ciniskā attieksmē nav nekā cēla vai iespaidīga. Būt skeptiski noskaņotam ir viegli — katrs to spēj. Tieši uzticīga dzīve prasa morālo spēku, ziedošanos un drosmi. Stingri turēties pie ticības ir daudz „iespaidīgāk”, nekā padoties šaubām, kad rodas neizprotami jautājumi vai bažas.
Taču mēs nevaram būt pārsteigti par to, ka sabiedrība ticību nevērtē augstu. Pasaule kopš seniem laikiem ir noraidījusi to, ko tā nesaprot. Un tai it sevišķi grūti ir saprast to, ko tā neredz. Taču tas, ka mēs ko neredzam ar savām fiziskajām acīm, nenozīmē, ka tā nav. Patiesi, „debesīs un uz Zemes ir visa kā vairāk, … nekā ir nosapņots” mūsu mācību grāmatās, zinātniskajos žurnālos un pasaulīgās filozofijās.8 Visums ir lielu un pārsteidzošu brīnumu pilns, ko var saprast tikai ar garīgajām acīm.
Ticības solījums
Kad mēs izvēlamies ticēt, pielietot ticību grēku nožēlošanai un sekot mūsu Glābējam, Jēzum Kristum, mēs atveram savas garīgās acis tādam krāšņumam, ko tik tikko spējam iedomāties. Tādējādi mūsu ticība un pārliecība nostiprināsies un mēs sapratīsim vēl vairāk.9
Brāļi, es liecinu, ka pat visgrūtākajos laikos Glābējs teiks jums, kā Viņš teica kādam raižu pārņemtam tēvam cilvēku pilnā ielā Galilejā: „Nebīsties, tici vien.”10
Mēs varam izvēlēties ticēt.
Mēs atklājam, ka ticot mums ataust gaisma.
Mēs atklāsim patiesību.11
Mēs atradīsim mieru.12
Savas ticības dēļ mums vairs nesalks un neslāps.13 Dieva labvēlības dāvanas dos mums spēku būt uzticīgiem savai ticībai un piepildīs mūsu dvēseli kā „ūdens avots, kas verd mūžīgai dzīvībai”.14 Mēs pieredzēsim patiesu un paliekošu prieku.15
Tādēļ, mani dārgie draugi, mani mīļie brāļi Dieva priesterībā:
Esiet drosmīgi, lai ticētu.
Nebīstieties, ticiet vien!
Esiet kā Daniēls.
Es lūdzu, lai katrs no mums — gan jauns, gan vecs — atrastu jaunu spēku, drosmi un vēlmi ticēt. Mūsu Skolotāja, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.