Sadraudzība ar Svēto Garu
Prezidents Henrijs B. Airings
Pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā
Ja esam pietiekami cienīgi, mēs varam saņemt svētību — sajust Svētā Gara klātbūtni — ne tikai šad un tad, bet vienmēr.
Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu pateicīgs, ka varu būt ar jums kopā šajā sabata dienā Tā Kunga Baznīcas vispārējā konferencē. Es, tāpat kā jūs, esmu sajutis Garu — Svēto Garu — liecinām par šodien dzirdētajiem, patiesajiem vārdiem, kas tika teikti un dziedāti.
Šodien mans mērķis ir likt jūsu vēlmei un apņēmībai pieaugt, tiecoties saņemt dāvanu, kas pēc kristībām tika apsolīta katram no mums. Konfirmēšanas laikā mēs dzirdam šādus vārdus: „Saņem Svēto Garu.”1 Kopš tā brīža mūsu dzīves izmainās uz visiem laikiem.
Ja esam pietiekami cienīgi, mēs varam saņemt svētību — sajust Svētā Gara klātbūtni — ne tikai šad un tad, kā šādās ievērojamās pieredzēs, kādas mums bija šodien, bet vienmēr. No Svētā Vakarēdiena lūgšanas vārdiem jūs zināt, kā šis solījums tiek piepildīts: „Ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, mēs lūdzam Tevi, Tava Dēla Jēzus Kristus Vārdā, svētīt un svētu padarīt šo maizi visām tām dvēselēm, kuras no tās ņem, lai viņi varētu ēst, atceroties Tava Dēla miesu, un liecināt Tev, ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, ka viņi ir ar mieru pieņemt Tava Dēla Vārdu un vienmēr atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus, kurus Viņš tiem ir devis.”
Un tad seko brīnišķs solījums: „Lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar viņiem.” (M&D 20:77; slīpraksts pievienots).
Tas, ka Svētais Gars var vienmēr būt ar mums, nozīmē, ka mēs saņemam Svētā Gara vadību un norādījumus savā ikdienas dzīvē. Mēs, piemēram, varam tikt Gara brīdināti, lai spētu pretoties velna kārdinājumiem.
Šī iemesla dēļ vien ir viegli saprast, kāpēc Tas Kungs cenšas, lai mūsu vēlme pielūgt Dievu Svētā Vakarēdiena dievkalpojumos pieaugtu. Ja mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu ar ticību, tad Svētais Gars mūs un mūsu mīļos var pasargāt no kārdinājumiem, kas pārņem arvien biežāk un spēcīgāk.
Sadraudzība ar Svēto Garu labo padara daudz pievilcīgāku, bet kārdinājumus padara vieglāk pārvaramus. Ar to vien vajadzētu pietikt, lai mēs vēlētos būt cienīgāki un Gars varētu vienmēr būt ar mums.
Tāpat kā Svētais Gars mūs stiprina cīņā ar ļauno, Viņš mums dod spēku atšķirt patiesību no maldiem. Vissvarīgākā patiesība tiek apstiprināta vienīgi caur Dieva dotu atklāsmi. Ar mūsu cilvēcīgo saprātu un fiziskajām maņām nepietiek. Mēs dzīvojam laikā, kad pat visgudrākajam ir grūti atšķirt patiesību no viltīgiem maldiem.
Tas Kungs Savam apustulim Tomam, kurš vēlējās saņemt fizisku pierādījumu par Glābēja Augšāmcelšanos, pieskaroties Viņa rētām, mācīja, ka atklāsme ir lielāks pierādījums: „Jēzus viņam saka: „Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa 20:29.)
Patiesību, kas iezīmē ceļu uz mājām pie Dieva, apliecina Svētais Gars. Mēs nevaram aiziet uz birzi un redzēt, kā Tēvs un Dēls runā ar jauno Džozefu Smitu. Ne fiziski pierādījumi, ne loģiski argumenti nevar apliecināt, ka Ēlija, kā solīts, nonāca lejā, lai nodotu priesterības atslēgas, kuras tagad ir mūsdienu pravietim, Tomasam S. Monsonam, kurš rīkojas ar tām.
Apstiprinājums par patiesību nāk pie Dieva dēliem un meitām, kuri vēlas saņemt Svēto Garu. Tā kā maldi un meli mūs var piemeklēt jebkurā laikā, mums ir nepieciešama pastāvīga Patiesības Gara ietekme, lai mums aiztaupītu šaubu pilnus brīžus.
Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, Džordžs K. Kenons, mūs mudināja nepārtraukti tiekties pēc Gara klātbūtnes. Viņš un arī es apsolām, ka, paliekot uz šī kursa, mēs „nekad netiksim atstāti bez zināšanām” par patiesību, „nekad nešaubīsimies vai nepaliksim tumsībā” un mūsu „ticība būs stipra un [mūsu] prieks … pilnīgs.”2
Mums ir nepieciešama šī nepārtrauktā palīdzība no Svētā Gara vēl kāda iemesla dēļ. Mūs negaidīti var piemeklēt kāda tuvinieka nāve. Svētais Gars dod liecību par mīlošo Debesu Tēvu un augšāmcelto Glābēju, kas mums dod cerību un mierinājumu par mūsu zaudētajiem tuviniekiem. Šai liecībai ir jābūt ar mums brīdī, kad mēs saskaramies ar tuvinieku nāvi.
Ir daudzi iemesli, kāpēc mums vajag būt nepārtrauktā sadraudzībā ar Svēto Garu. Lai arī to vēlamies, no pieredzes mēs zinām, ka palikt šajās attiecībās nav tik vienkārši. Mēs katrs ikdienā domājam, sakām un darām lietas, kas var aizvainot Garu. Tas Kungs mums mācīja, ka Svētais Gars būs mūsu pastāvīgais pavadonis, ja mūsu sirdis būs pilnas ar žēlsirdību un ja tikumība rotās mūsu domas nepārtraukti (skat. M&D 121:45).
Tiem, kuriem ir grūti izpildīt augstos standartus, kas nepieciešami sadraudzībai ar Garu, es piedāvāju rīkoties šādi. Jums ir bijuši brīži, kad esat jutuši Svētā Gara ietekmi. Varbūt jūs to sajutāt šodien.
Centieties pret šiem iedvesmojošajiem brīžiem izturēties kā pret ticības sēklām, ko aprakstīja Alma (skat. Almas 32:28). Iedēstiet katru no tām. Dariet to, rīkojoties saskaņā ar sajusto pamudinājumu. Visvērtīgāk jums būtu zināt to, ko Dievs vēlas, lai jūs darītu. Ja tā ir — maksāt desmito tiesu vai apciemot sērojošu draugu, tad tieši tas jums ir jādara. Lai arī kas tas būtu, dariet to. Ja jūs parādīsiet savu vēlmi paklausīt, tad Gars jums dos vēl vairāk iedvesmas attiecībā uz to, ko Dievs vēlas, lai jūs darītu Viņa labad.
Paklausot pamudinājumiem, jūs no Gara tos saņemsiet arvien biežāk, iegūstot arvien pastāvīgāku Gara klātbūtni. Jūsu spēja — izvēlēties pareizo — pieaugs.
Jūs zināsiet, kad pamudinājums — rīkoties Viņa labā —nāks no Gara, nevis no jums pašiem. Ja šie pamudinājumi saskan ar to, ko ir teicis Glābējs, Viņa pravieši un apustuļi, jūs uz tiem varat paļauties ar pārliecību. Un pēc tam Tas Kungs sūtīs Savu Garu, lai jūs pavadītu.
Piemēram, ja jūs saņemat garīgu iedvesmu — godāt sabata dienu, īpaši tad, kad tas šķiet grūti, Dievs jums sūtīs palīgā Savu Garu.
Šādu palīdzību pirms vairākiem gadiem saņēma mans tēvs, kad viņam sava darba dēļ nācās doties uz Austrāliju. Viņš svētdienā bija viens pats un vēlējās pieņemt Svēto Vakarēdienu. Viņš nevarēja atrast informāciju par pēdējo dienu svēto dievkalpojuma norises vietu. Tāpēc viņš devās pastaigā. Viņš lūdza, lai katrā krustojumā zinātu, uz kuru pusi doties. Kad viņš jau stundu bija gājis un nogriezies dažādos pagriezienos, viņš apstājās, lai vēlreiz palūgtu. Viņš sajuta iedvesmu doties noteiktas ielas virzienā. Drīz vien viņš izdzirdēja, kā no kādas netālu esošās mājas dzīvokļa pirmā stāva atskan mūzika. Viņš ieskatījās iekšā pa logu un redzēja dažus cilvēkus, kuri bija sasēdušies ap galdu, kas bija apklāts ar baltu galdautu un uz kura atradās Svētā Vakarēdiena trauki.
Šobrīd jums var likties, ka tas nebija nekas īpašs, bet viņam tas bija kaut kas brīnišķīgs. Viņš zināja, ka Svētā Vakarēdiena lūgšana ir piepildījusies: „Vienmēr atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus, kurus Viņš tiem ir devis; lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar viņiem” (M&D 20:77).
Tas bija tikai viens no piemēriem attiecībā uz lūgšanu un rīkošanos saskaņā ar to, ko Gars, atbilstoši Dieva gribai, Viņam lika darīt. Viņš to turpināja darīt arī turpmākajos gados, tāpat kā tas jāturpina darīt arī mums. Viņš nekad nerunāja par savu garīgo pasauli. Viņš vienkārši turpināja darīt mazās lietas Tam Kungam, uz ko tika pamudināts.
Vienmēr, kad kāda pēdējo dienu svēto grupa viņam palūdza ar viņiem parunāt, viņš to darīja. Nebija svarīgi, vai tā bija 10 vai 50 cilvēku grupa, vai tas, cik noguris viņš bija. Viņš sniedza liecību par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu un praviešiem vienmēr, kad Gars viņu mudināja to darīt.
Viņa nozīmīgākie aicinājumi Baznīcā, kuros viņu iecēla Bonevillas Jūtas staba augstā padome, bija staba fermas zemes ravēšana un Svētdienas skolas klases mācīšana. Visu šo gadu laikā, kad vien tas bija nepieciešams, Svētais Gars bija viņa pavadonis.
Es atrados blakus savam tēvam slimnīcas palātā. Mana mamma, viņa 41 gadu vecā sieva, gulēja gultā. Mēs pie viņas atradāmies jau stundām ilgi. Mēs redzējām, kā sāpju grimases palēnām izzūd no viņas sejas. Viņas roku pirksti, kas bija savilkti dūrēs, atslāba. Viņas rokas gulēja gar sāniem.
Daudzo gadu audzēja izraisītās sāpes bija beigušās. Es viņas sejā saskatīju mieru. Viņa veica pāris īsas ieelpas, un tad, veicot pēdējo elpas vilcienu, palika nekustīgi guļam. Mēs stāvējām un gaidījām, lai redzētu, vai viņa veiks vēl kādu ieelpu.
Visbeidzot tētis klusām teica: „Mazā meitene ir devusies mājās.”
Viņš neraudāja. Tas bija tāpēc, ka Svētais Gars jau sen viņam bija licis skaidri saprast, kas viņa bija, no kurienes nāca, par ko ir kļuvusi un kurp dosies. Gars jau vairākkārt bija viņam liecinājis par mīlošo Debesu Tēvu, Glābēju, kurš bija pārvarējis nāvi, un saistīšanos templī ar viņa sievu un ģimeni.
Gars jau sen viņam bija apliecinājis, ka viņas labestība un ticība dos viņai iespēju atgriezties debesu mājās, kur viņu atcerēsies kā brīnišķīgu apsolījuma bērnu un ar godu sagaidīs mājās.
Manam tētim tas bija kas vairāk par cerību. Svētais Gars to bija padarījis par viņa realitāti.
Citi varētu teikt, ka viņa vārdi un ainas prātā par debesu mājām bija tikai jaukas iedomas, kas aptumšojušas vīra prātu zaudējuma brīdī. Bet viņš zināja mūžīgo patiesību vienīgajā veidā, kā to ir iespējams uzzināt.
Viņš bija zinātnieks, kurš meklēju patiesību par fizisko pasauli visa sava pieaugušā cilvēka mūža laikā. Savus zinātniskos līdzekļus viņš izmantoja pietiekami labi, lai tiktu citu profesionāļu cienīts visā pasaulē. Daudz no tā, ko viņš paveica ķīmijas nozarē, viņš sasniedza, iztēlojoties, kā molekulas kustas apkārt, un tad apstiprināja savus pieņēmumus, veicot laboratorijas eksperimentus.
Taču, lai atklātu patiesību, kas viņam un katram no mums nozīmē visvairāk, viņš bija sekojis dažādiem pamudinājumiem. Vienīgi caur Svēto Garu mēs cilvēkus un notikumus varam ieraudzīt tādus, kādus tos redz Dievs.
Šī dāvana turpināja būt ar viņu slimnīcā pēc tam, kad nomira viņa sieva. Mēs paņēmām manas mammas lietas, lai tās aizvestu mājās. Tētis apstājās, lai pateiktos katrai medmāsai un ārstam, ko mēs satikām pa ceļam uz mašīnu. Es atceros, ka jutos bēdīgs un vēlējos doties prom, lai mēs varētu sērot vienatnē.
Es tagad saprotu, ka viņš lietas saredzēja tā, kā vienīgi Svētais Gars viņam tās varēja parādīt. Viņš uz šiem cilvēkiem lūkojās kā uz eņģeļiem, kurus sūtījis Dievs, lai viņi parūpētos par viņa mīļoto. Viņi sevi uzskatīja par veselības aprūpes speciālistiem, bet tētis viņiem pateicās par viņu palīdzību Glābēja vārdā.
Svētā Gara ietekme viņā turpinājās arī tad, kad mēs atgriezāmies vecāku mājās. Kad mēs dažas minūtes bijām parunājušies viesistabā, tētis atvainojās un aizgāja uz savu guļamistabu.
Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās viesistabā. Viņa seju rotāja patīkams smaids. Viņš pie mums pienāca un klusām sacīja: „Es bažījos, ka Mildreda garu pasaulē ieradīsies viena pati. Es domāju, ka viņa var apmaldīties pūlī.”
Pēc tam viņš ar prieku teica: „Es tikko lūdzu. Es zinu, ka Mildredai viss ir kārtībā. Mana mamma viņu tur sagaidīja.”
Es atceros, kā viņš smaidīja, kad to teica, iedomājoties manu vecmāmiņu ar savām mazajām kājiņām skrienot un steidzoties cauri pūlim, lai būtu droša, ka varēs satikt un apskaut savu mīļo vedeklu ierašanās brīdī.
Viens no iemesliem, kāpēc mans tēvs lūdza un saņēma mierinājumu, bija tas, ka viņš jau kopš bērnības vienmēr bija lūdzis ar ticību. Viņš bija pieradis saņemt atbildes, kas viņa sirdī nāca, lai sniegtu viņam mierinājumu un vadību. Papildus tam, ka viņam bija paradums lūgt, viņš zināja arī Svēto Rakstu un mūsdienu praviešu vārdus. Tāpēc viņš atpazina pazīstamos Gara čukstus, kurus jūs, iespējams, sajutāt šodien.
Sadraudzība ar Garu viņam bija kas vairāk, nekā mierinājums un vadība. Tā viņu mainīja caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu. Kad mēs pieņemam apsolījumu, ka Gars vienmēr būs kopā ar mums, Glābējs var mums dāvāt šķīstīšanu, kas ir nepieciešama mūžīgajai dzīvei — lielākajai no visām Dieva dāvanām (skat. M&D 14:7).
Atcerieties Glābēja vārdus: „Tad šis ir bauslis: Nožēlojiet grēkus, jūs visi zemes gali, un nāciet pie Manis, un topiet kristīti Manā Vārdā, lai jūs varētu tikt iesvētīti, pieņemot Svēto Garu, lai jūs varētu stāvēt neaptraipīti Manā priekšā pēdējā dienā” (3. Nefija 27:20).
Šī pavēle tika dota kopā ar Tā Kunga solījumu:
„Un tagad, patiesi, patiesi Es saku tev, uzticies tam Garam, kas vada darīt labu — jā, rīkoties taisnīgi, staigāt pazemīgi, tiesāt taisnīgi; un tas ir Mans Gars.
Patiesi, patiesi Es saku tev, Es došu tev no Sava Gara, kas apgaismos tavu prātu, kas piepildīs tavu dvēseli ar prieku” (M&D 11:12–13).
Es jums liecinu, ka Dievs Tēvs dzīvo, ka augšāmceltais Jēzus Kristus vada Savu Baznīcu, ka prezidentam Tomasam S. Monsonam ir visas priesterības atslēgas un ka atklāsme caur Svēto Garu vada un dod atbalstu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai un tās pazemīgajiem locekļiem.
Tāpat es jums liecinu, ka šie brīnišķīgie vīri, kas šodien uzrunāja mūs kā Tā Kunga, Jēzus Kristus, liecinieki, kā Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi, ir Dieva aicināti. Es zinu, ka Gars vadīja prezidentu Monsonu aicināt viņus. Klausoties viņus un viņu liecības, Svētais Gars apliecināja jums to, ko es jums saku pašlaik. Viņi ir Dieva aicināti. Es atbalstu viņus un mīlu viņus, un zinu, ka Tas Kungs mīl viņus un atbalstīs viņus savā kalpošanā. Un to es daru Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.