Nekad nav par agru, un nekad nav par vēlu
Elders Bredlijs D. Fosters
no Septiņdesmitajiem
Nekad nav par agru un nekad nav par vēlu — vadīt un būt kopā ar mūsu bērniem, jo ģimenes ir mūžīgas.
Brāļi un māsas, mēs esam iesaistīti cīņā ar pasauli. Agrāk pasaule sacentās par mūsu bērnu enerģiju un laiku. Šodien tā cīnās par viņu piederību un to, kā viņiem vajadzētu domāt. Daudzas skaļas un ievērojamas balsis cenšas noteikt, kas ir mūsu bērni un kam viņiem vajadzētu ticēt. Mēs nedrīkstam atļaut sabiedrībai veikt pārmaiņas mūsu ģimenē, kā to iedomājas pasaule. Mums ir jāuzvar šī cīņa. Viss ir atkarīgs no tās.
Baznīcas bērni dzied dziesmu, kas māca viņiem par viņu patieso piederību: „Es esmu Dieva bērns. … Dievs mani sūtījis, man mīļus jaukus vecākus un mājas dāvājis.” Tad bērnu lūgums mums: „Vadiet mani, esiet līdzās, ceļu parādiet. … Man laikus palīdziet, lai izprastu un sekotu es tam, ko teicis Dievs.”1
Prezidents Rasels M. Nelsons mums mācīja pagājušajā vispārējā konferencē, ka mums no šī brīža vajadzētu iesaistīties „apzinātā audzināšanā”.2 Šie ir grūti laiki. Bet labās ziņas ir tās, ka Dievs zināja, ka tas notiks, un Viņš ir nodrošinājis mūs ar padomiem no Svētajiem Rakstiem, lai mēs zinātu, kā palīdzēt mūsu bērniem un mazbērniem.
Mormona Grāmatā Glābējs parādījās nefijiešiem. Viņš sapulcināja viņu mazos bērnus Sev apkārt. Viņš svētīja tos, lūdza par tiem un raudāja par tiem.3 Tad Viņš teica vecākiem: „Skatieties uz saviem bērniņiem.”4
Vārds skatīties nozīmē meklēt un redzēt. Ko Jēzus vēlējās, lai vecāki redzētu savos bērniņos? Vai Viņš vēlējās, lai viņi saskatītu bērnu dievišķo potenciālu?
Kad mēs šodien lūkojamies uz mūsu bērniem un mazbērniem, ko Glābējs vēlas, lai mēs viņos saskatītu? Vai mēs atpazīstam, ka mūsu bērni ir lielākā klausītāju grupa Baznīcā? Kas mums ir jādara, lai panāktu viņu ilgstošu pievēršanos?
Mateja evaņģēlijā Glābējs māca mūs par ilgstošu pievēršanos. Liels ļaužu pulks bija sapulcējies netālu no Galilejas jūras, lai klausītos, ko Viņš māca.
Šoreiz Jēzus dalījās stāstā par sēklu stādīšanu — līdzībā par sējēju.5 Paskaidrojot šo Viņa mācekļiem un galu galā arī mums, Viņš teica: „Ja, kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts.”6 Vēstījums vecākiem ir nepārprotams: ir atšķirība starp dzirdēšanu un saprašanu. Ja mūsu bērni tikai dzird, bet nesaprot evaņģēliju, tad durvis ir atvērtas Sātanam, lai viņu sirdis tiktu novērstas no šīm patiesībām.
Tomēr, ja mēs varam palīdzēt viņu saknēm iesakņoties dziļi, lai viņi pievērstos, tad grūtākos laikos, kad šī dzīve kļūst smaga, — un tā tas notiks — Jēzus Kristus evaņģēlijs var sniegt viņiem kaut ko, kas nevar tikt ietekmēts no ārpuses. Kā mēs varam pārliecinieties, ka šīs spēcīgās patiesības neiet tikai pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā? Tikai ar vārdu dzirdēšanu vien var nepietikt.
Mēs visi zinām, kā vārdi izmainās. Dažreiz mēs pasakām savus vārdus, un viņi dzird savus vārdus. Jūs varētu teikt saviem mazajiem bērniem: „Jūs izklausāties pēc salauztām platēm.” Viņi droši vien atbildēs: „Tēt, kas ir plate?”
Mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai mēs gūtu panākumus, jo patiešām galu galā viņi bija Viņa bērni, pirms tie kļuva par mūsējiem. Kā vecāki Ciānā, jūs esat saņēmuši Svētā Gara dāvanu. Kad jūs lūdzat pēc vadības, „tas rādīs jums visu, kas jums jādara”,7 mācot savus bērnus. Kamēr jūs pilnveidojaties mācību procesos, „Svētā Gara spēks nes sacīto cilvēku bērnu sirdīs”.8
Es nevaru iedomāties labāku piemēru par Helēnas Kelleres stāstu, kā palīdzēt kādam gūt izpratni. Viņa bija neredzīga un nedzirdīga un dzīvoja pasaulē, kura bija tumša un klusa. Skolotāja Anna Salivana nāca viņai palīdzēt. Kā jūs mācītu bērnu, kas nevar jūs ne redzēt, ne dzirdēt?
Ilgu laiku Annai sagādāja grūtības sazināties ar Helēnu. Kādu dienu pēcpusdienā viņa aizveda viņu pie ūdens sūkņa. Viņa palika vienu no Helēnas rokām zem ūdens krāna un sāka sūknēt ūdeni. Tad Anna uzrakstīja vārdu Ū-D-E-N-S, atsevišķi pa burtiem, uz Helēnas otras rokas. Nekas nenotika. Tādēļ viņa mēģināja vēlreiz. Ū-D-E-N-S. Helēna saspieda Annas roku, jo viņa sāka saprast. Līdz ar tumsas iestāšanos, viņa bija iemācījusies 30 vārdus. Dažu mēnešu laikā viņa bija iemācījusies 600 vārdus un mācēja lasīt Braila rakstā. Helēna Kellere devās iegūt koledžas grādu un palīdzēja izmainīt pasauli cilvēkiem, kuri nevarēja redzēt vai dzirdēt.9 Tas bija brīnums, un viņas skolotāja padarīja brīnumu par iespējamu, tāpat kā jūs, vecāki, to darīsit.
Es redzēju vēl viena lieliska skolotāja rezultātus, kamēr viņš kalpoja par BJU–Aidaho neprecēto pieaugušo staba prezidentu. Šī pieredze izmainīja manu dzīvi. Vienu otrdienas vakaru es intervēju jauno vīrieti, vārdā Pablo, no Meksikas pilsētas, kurš vēlējās kalpot misijā. Es jautāju viņam par viņa liecību un viņa vēlēšanos kalpot. Viņa atbildes uz maniem jautājumiem bija nevainojamas. Tad es pajautāju par viņa cienīgumu. Viņa atbildes bija precīzas. Patiesībā, tās bija tik labas, ka es nodomāju: „Varbūt viņš nesaprot, ko es viņam jautāju.” Tādēļ es pārfrāzēju jautājumus un nospriedu, ka viņš skaidri zināja, ko es ar to domāju, un bija pilnīgi godīgs.
Es biju tik iedvesmots sarunā ar šo jauno vīrieti, ka es viņam jautāju: „Pablo, kurš bija tas, kas tev palīdzēja tavā dzīvē nonākt līdz šādam lēmumam — staigāt taisnīgi Dieva priekšā?”
Viņš sacīja: „Mans tētis.”
Es teicu: „Pablo, pastāsti man savu stāstu.”
Pablo turpināja: „Kad man bija deviņi gadi, mans tētis aizveda mani sāņus un teica: „Pablo, man arī reiz bija deviņi gadi. Minēšu dažas lietas, ar kurām tu vari saskarties. Tu redzēsi, ka cilvēki skolā krāpjas. Tev apkārt var būt cilvēki, kuri lamājas. Tev droši vien būs dienas, kad tu nevēlēsies doties uz baznīcu. Tagad, kad šīs lietas notiks — vai jebkas cits, kas satrauks tevi, — es vēlos, lai tu nāktu runāt ar mani, un es tev palīdzēšu tās pārvarēt. Un tad es tev pastāstīšu, kas notiks tālāk.”
„Tātad, Pablo, ko viņš tev pastāstīja, kad tev palika 10?”
„Nu, viņš mani brīdināja par pornogrāfiju un nepiedienīgiem jokiem.”
„Kas notika tad, kad tev palika 11?” es jautāju.
„Viņš brīdināja mani par lietām, no kurām var rasties atkarība, un atgādināja man par manas rīcības brīvības pielietošanu.”
Šis bija tēvs, kurš gadu pēc gada, „rīkojies vienreiz tā, otrreiz atkal tā, šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai”,10 palīdzēja savam dēlam ne tikai dzirdēt, bet arī saprast. Pablo tēvs zināja, ka mūsu bērni mācās, kad viņi ir gatavi mācīties, nevis tikai tad, kad mēs esam gatavi viņus mācīt. Es biju lepns par Pablo, kad mēs iesniedzām viņa misionāra pieteikumu tajā vakarā, bet vēl vairāk es lepojos ar Pablo tēti.
Tovakar dodoties mājās, es sev jautāju: „Kāds tēvs būs Pablo?” Un atbilde bija pilnīgi skaidra: viņš būs tieši tāds pats kā viņa tētis. Jēzus sacīja: „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām.”11 Šis ir paraugs, kā Debesu Tēvs svētī Viņa bērnus no paaudzes paaudzē.
Tomēr, kad es turpināju domāt par savu pieredzi ar Pablo, es biju bēdīgs, jo manas četras meitas bija izaugušas, un mani deviņi mazbērni tajā laikā nedzīvoja tuvumā. Tad es nodomāju: „Kā gan es jebkad varētu viņiem palīdzēt tādā veidā, kā Pablo tēvs palīdzēja viņam? Vai bija pagājis pārāk ilgs laiks?” Kad es noskaitīju lūgšanu savā sirdī, Svētais Gars pačukstēja šo pilnīgo patiesību: „Nekad nav par agru, un nekad nav par vēlu, lai uzsāktu šo nozīmīgo procesu.” Es uzreiz sapratu, ko tas nozīmē. Es nespēju vien sagaidīt, kad beidzot nokļūšu mājās. Es lūdzu savai sievai, Šerolai, lai piezvana visiem mūsu bērniem un pasaka viņiem, ka mēs vēlamies viņus apciemot, jo man viņiem ir kas ļoti svarīgs sakāms. Mana steidzamība nedaudz izbiedēja viņus.
Mēs sākām ar mūsu vecāko meitu un viņas vīru. Es teicu: „Tava māte un es vēlos, lai jūs zinātu, ka kādreiz mēs bijām jūsu vecumā. Mēs bijām 31 gadu veci, ar nelielu ģimeni. Mums ir priekšstats par to, ar ko jums varētu nākties saskarties. Tas var būt finanšu vai veselības izaicinājums. Tā var būt ticības krīze. Jūs varat kļūt dzīves nomākti. Kad šīs lietas notiks, es vēlos, lai jūs runātu ar mums. Mēs jums palīdzēsim tās pārvarēt. Tad nu mēs nevēlamies visu laiku jaukties jūsu dzīvē, bet mēs vēlamies, lai jūs zinātu, ka mēs vienmēr jūs atbalstīsim. Un, kamēr mēs esam kopā, es vēlos jums pastāstīt par interviju, kas man tikko bija ar jaunu vīrieti — vārdā Pablo.”
Pēc šī stāsta es sacīju: „Mēs nevēlamies, lai jūs palaistu garām izdevību palīdzēt saviem bērniem un mazbērniem saprast šīs svarīgās patiesības.”
Brāļi un māsas, es tagad pilnībā saprotu, ko Tas Kungs sagaida no manis kā no tēva un vectēva, lai es parādītu piemēru, kā palīdzēt savai ģimenei ne tikai dzirdēt, bet arī saprast.
Kad es palieku vecāks, es pieķeru sevi, domājot par šiem vārdiem:
Ak laiks, ak laiks, dodies atpakaļ,
Un atļauj viņiem būt par maniem mazajiem bērniem vēl tikai uz vienu nakti!12
Es zinu, ka es nevaru atgriezt atpakaļ laiku, bet es tagad zinu šo: nekad nav par agru un nekad nav par vēlu — vadīt un iet kopā ar mūsu bērniem, jo ģimenes ir mūžīgas.
Tā ir mana liecība, ka mūsu Debesu Tēvs mūs tik ļoti mīlēja, ka Viņš sūtīja Savu Vienpiedzimušo Dēlu dzīvot mirstīgo dzīvi, lai Jēzus varētu mums teikt: „Es esmu bijis tur, kur tu esi, Es zinu, kas būs pēc tam, un Es tev palīdzēšu to pārvarēt.” Es zinu — Viņš palīdzēs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.