Tas darbojas brīnišķīgi!
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
Otrais padomnieks Augstākajā prezidijā
Es lūdzu, lai mēs koncentrētos uz „vienkāršību, kas ir Kristū”, un ļautu Viņa labvēlībai mūs pacelt un nest mūs.
Mani mīļotie brāļi un māsas, mani dārgie draugi, ir liels prieks šodien būt kopā ar jums. Mūs pārņem skumjas, redzot trīs tukšos krēslus šeit — uz paaugstinājuma. Mums pietrūkst prezidenta Pekera, eldera Perija un eldera Skota. Mēs mīlam viņus, un mēs lūdzam par viņu ģimeņu labklājību.
Vēlāk, šīs konferences nedēļas nogalē, mums būs privilēģija atbalstīt trīs cilvēkus, kas ir Tā Kunga aicināti ieņemt savu vietu Divpadsmit apustuļu kvorumā.
Mūsu lūgšanas viņus stiprinās, kamēr viņi pildīs šo svēto apustuļa aicinājumu un pienākumus.
Vai evaņģēlijs dod jums labumu?
Pirms neilga laika es redzēju kādu citātu, kas lika man apstāties un padomāt. Tas skanēja šādi: „Pasaki cilvēkam, ka debesīs ir miljardiem zvaigžņu, un viņš tev noticēs. Pasaki, ka siena ir svaigi krāsota, un viņš tai pieskarsies, lai par to pārliecinātos.”
Vai mēs visi neesam nedaudz līdzīgi šim cilvēkam? Nesen man bija medicīniska procedūra, un pēc tās mani apdāvinātie ārsti paskaidroja, kas man ir jādara, lai līdz galam izārstētos. Taču pirms tam man no jauna bija jāuzzina par sevi tas, ko es jau sen zināju: es neesmu ļoti pacietīgs pacients.
Attiecīgi es nolēmu paātrināt savu dziedināšanas procesu un sāku veikt izpēti internetā. Domājams, es cerēju atklāt kādu patiesību, kuru mani ārsti nezināja vai centās noslēpt no manis.
Bija nepieciešams kāds brīdis, pirms es sapratu ironiju tajā, ko es darīju. Protams, nav slikti pašiem pētīt kādus jautājumus. Taču es nenovērtēju patiesību, uz kuru es varēju paļauties, un tā vietā pakļāvos bieži vien mānīgajai informācijai, kas rodama interneta plašumos.
Dažkārt patiesība var šķist pārāk nepārprotama, pārāk skaidra un pārāk vienkārša, lai mēs pilnvērtīgi novērtētu tās nozīmību. Tā nu mēs atsakāmies no tā, ko esam pieredzējuši un par kā patiesumu esam pārliecinājušies, un meklējam noslēpumaināku vai sarežģītāku informāciju. Cerams, ka mēs sapratīsim, ka, meklējot tādas atbildes, kas nebalstās uz patiesību, mēs dzenamies pēc bezsaturīgām un bezvērtīgām lietām.
Ja mēs runājam par garīgu patiesību, kā mēs varam zināt, ka esam uz pareizā ceļa?
Viens veids ir uzdodot pareizos jautājumus — tādus, kas palīdz mums pārdomāt mūsu progresu un novērtēt, kā tas mums dod labumu. Tie ir šādi jautājumi:
„Vai manai dzīvei ir nozīme?”
„Vai es ticu Dievam?”
„Vai es ticu, ka Dievs mani pazīst un mīl?”
„Vai es ticu, ka Dievs dzird un atbild uz manām lūgšanām?”
„Vai es esmu patiesi laimīgs?”
„Vai mani pūliņi ved mani tuvāk augstākajiem dzīves garīguma mērķiem un vērtībām?”
Šādi dziļi jautājumi saistībā ar dzīves jēgu ir likuši daudziem cilvēkiem un ģimenēm visā pasaulē meklēt patiesību. Bieži vien šie meklējumi viņus ir atveduši uz Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu un pie atjaunotā evaņģēlija.
Es domāju, vai mēs kā Baznīcas locekļi arī varētu gūt labumu, laiku pa laikam sev pajautājot: „Vai mana pieredze Baznīcā dod man labumu? Vai tā tuvina mani Kristum? Vai tā svēta mani un manu ģimeni ar mieru un prieku, kas apsolīts evaņģēlijā?”
Alma uzdeva līdzīgus jautājumus Baznīcas locekļiem Zarahemlā, kad viņš jautāja: „Vai jūs esat piedzīvojuši šo vareno pārmaiņu savās sirdīs? … [Un] vai jūs varat izjust to tagad?”1 Šādas pārdomas var mums palīdzēt mainīt skatījumu vai līdzsvarot mūsu ikdienas pūliņus ar dievišķo pestīšanas ieceri.
Daudzi Baznīcas locekļi ar prieku atbildēs, ka viņu pieredze Baznīcā viņiem dod ļoti lielu labumu. Viņi liecinās, ka gan trūkumā, gan bagātībā, vai apstākļi būtu patīkami vai sāpīgi, viņi dzīvē rod lielu nozīmi, mieru un prieku, pateicoties savai uzticībai Tam Kungam un viņu uzticīgajai kalpošanai Baznīcā. Katru dienu es satieku Baznīcas locekļus, kuri izstaro prieku un ar vārdiem un darbiem demonstrē, ka viņu dzīvē ir lielas svētības, pateicoties atjaunotajam Jēzus Kristus evaņģēlijam.
Taču es apzinos, ka ir arī daži Baznīcas locekļi, kuriem ir mazāk bagātinoša pieredze, kuri uzskata, ka viņu līdzdalība Baznīcā dažkārt nav gluži tas, uz ko viņi ir cerējuši.
Tas mani skumdina, jo no savas pieredzes es zinu, kā evaņģēlijs var spēcināt un atjaunot cilvēka garu, kā tas var piepildīt mūsu sirdis ar cerību un mūsu prātus — ar gaismu. Es pats zinu, kā Jēzus Kristus evaņģēlija augļi var mainīt parastu un drūmu dzīvi uz neparastu un dižu dzīvi.
Bet kāpēc gan dažiem evaņģēlijs nes lielākas svētības nekā citiem? Ar ko atšķiras tie, kuru pieredze Baznīcā piepilda viņu dvēseles ar dziesmu par mīlestību, kas pestī2, no tiem, kam šķiet, ka kaut kā trūkst?
Pārdomājot šos jautājumus, man prātā iešāvās vairākas domas. Šodien es gribētu dalīties divās no tām.
Vienkāršot
Pirmkārt, vai mēs savu māceklību nepadarām pārāk sarežģītu?
Šis skaistais evaņģēlijs ir tik vienkāršs, ka pat bērns to spēj saprast, tomēr tik dziļš un komplicēts, ka būs nepieciešama visa dzīve un pat mūžība, lai studējot un atklājot to pilnībā saprastu.
Taču dažkārt mēs ņemam skaisto Dieva patiesības liliju un kārtu pa kārtai apberam ar cilvēka radītām labām idejām, programmām un gaidām. Ikviena no tām pati par sevi varētu būt noderīga un piemērota noteiktā laikā un vietā, taču, kad tās pārklāj cita citu, tās var radīt nogulšņu kalnu, kas kļūst tik biezs un smags, ka mēs riskējam pazaudēt skatu uz šo dārgo ziedu, ko mēs reiz tik ļoti mīlējām.
Tādēļ mums kā vadītājiem ir stingri jāaizstāv Baznīca un evaņģēlijs visā tā skaidrībā un vienkāršībā un jāizvairās mūsu Baznīcas locekļiem uzkraut nevajadzīgas nastas.
Un mums, visiem Baznīcas locekļiem, ir jāvelta apzinīgas rūpes, lai veltītu savu enerģiju un laiku tam, kam patiešām ir nozīme, stiprinot savus līdzcilvēkus un ceļot Dieva valstību.
Kāda māsa, Palīdzības biedrības skolotāja, bija zināma ar savām nevainojami sagatavotajām stundām. Reiz viņa nolēma uzšūt skaistu segu, kas kalpotu par ideālu papildmateriālu viņas stundas tēmai. Taču dzīve iejaucās — no skolas bija jāpaņem bērni, kādam kaimiņam bija jāpalīdz pārcelties, vīram bija drudzis, un kāds draugs jutās vientuļš. Tuvojās diena, kad bija jāpasniedz stunda, un sega nebija gatava. Galu galā naktī pirms stundas viņa praktiski negulēja, jo visu nakti šuva segu.
Nākamajā dienā viņa bija pārgurusi un ar mokām spēja sakārtot domas, taču viņa drosmīgi novadīja savu stundu.
Un sega bija nepārspējama — nevainojamas šuves, košas krāsas un detalizēti raksti. Un segas centrā bija izšūts vārds, kas spilgti pauda viņas stundas tēmu: „Vienkāršot”.
Brāļi un māsas, dzīvei saskaņā ar evaņģēliju nav jābūt sarežģītai.
Tā patiesi ir vienkārša. To varētu raksturot šādi:
-
Dieva vārda uzklausīšana ar patiesu nolūku ved mūs pie ticības Dievam un paļaušanās Viņa solījumiem.3
-
Jo vairāk mēs paļaujamies uz Dievu, jo vairāk mūsu sirdis piepilda mīlestība pret Viņu un citam pret citu.
-
Pateicoties mūsu mīlestībai pret Dievu, mēs vēlamies sekot Viņam un savas rīcības salīdzinām ar Viņa vārdiem.
-
Pateicoties tam, ka mīlam Dievu, mēs vēlamies kalpot Viņam, mēs vēlamies svētīt citu cilvēku dzīves un palīdzēt trūcīgajiem un nabadzīgajiem.
-
Jo vairāk mēs ejam šo māceklības ceļu, jo vairāk mēs vēlamies mācīties Dieva vārdu.
Un tā tas notiek, katrs solis ved pie nākamā un piepilda mūs ar arvien lielāku ticību, cerību un žēlsirdību.
Tas ir vienkārši skaisti, un tas skaisti darbojas.
Brāļi un māsas, ja jums kādreiz šķiet, ka evaņģēlijs jūs tik ļoti nesvēta, es aicinu jūs pakāpties atpakaļ, paraudzīties uz savu dzīvi no augstāka skatupunkta un vienkāršot savu pieeju māceklībai. Koncentrējieties uz galvenajām mācībām, principiem un evaņģēlija pielietošanas iespējām. Es apsolu, ka Dievs jūs vadīs un svētīs jūsu dzīves ceļā, un evaņģēlijs noteikti jums sniegs lielāku labumu.
Sāciet tur, kur jūs esat
Mans otrais ieteikums ir: sāciet tur, kur jūs esat.
Dažkārt mēs zaudējam drosmi, jo neesam kaut kādā ziņā „pārāki” — garīgāki, vairāk cienīti, inteliģentāki, veselīgāki, bagātāki, draudzīgāki vai spējīgāki. Protams, nav nekā slikta tajā, ka vēlamies pilnveidoties. Dievs mūs ir radījis, lai mēs augtu un progresētu. Taču atcerieties, ka mūsu vājības var mums palīdzēt būt pazemīgiem un vērsties pie Kristus, kurš „vājības vērsīs par spēku”.4 No otras puses, Sātans izmanto mūsu vājības tā, ka mēs zaudējam drosmi pat mēģināt.
Es savā dzīvē esmu mācījies, ka mums nav jābūt „pārākiem” nevienā jomā, lai kļūtu par tādu cilvēku, kādu Dievs paredzējis mums būt.
Dievs jūs pieņems tādus, kādi esat tieši šajā brīdī, un sāks strādāt ar jums. Viss, kas jums nepieciešams, ir atsaucīga sirds, vēlme ticēt un paļāvība uz To Kungu.
Gideons sevi uzskatīja par nabadzīgu zemnieku, zemāko sava tēva namā. Taču Dievs viņā redzēja varenu vīru.5
Kad Samuēls izvēlējās Saulu par ķēniņu, Sauls centās viņu atrunāt. Sauls bija cēlies no vienas no mazākajām Israēla nama ciltīm. Kā gan viņš varēja kļūt par ķēniņu?6 Taču Dievs viņā saskatīja „izredzētu jaunu vīrieti”.7
Pat dižais pravietis Mozus kādā brīdi jutās tik nomākts un nobijies, ka viņš vēlējās padoties un nomirt.8 Taču Dievs neatteicās no Mozus.
Mani dārgie brāļi un māsas, ja mēs raugāmies uz sevi tikai ar savām mirstīgā cilvēka acīm, mēs varam nesaskatīt sevī pietiekami daudz labā. Taču mūsu Debesu Tēvs redz mūs tādus, kādi mēs patiešām esam un kādi mēs varam kļūt. Viņš mūs redz kā Savus dēlus un meitas, kā mūžīgās gaismas būtnes ar mūžīgu potenciālu un dievišķu likteni.9
Glābēja upuris atvēra durvis uz glābšanu, lai visi varētu atgriezties pie Dieva. Viņa „labvēlība ir pietiekama visiem, kas pazemojas [Dieva] priekšā”.10 Viņa labvēlība ir iespēju dodošs spēks, kas ļauj mums ieiet Dieva glābšanas valstībās. Pateicoties Viņa labvēlībai, mēs visi tiksim augšāmcelti un glābti godības valstībā.
Pat zemākā godības valstība, telestiālā valstība, „ir augstāka par visu saprašanu”,11 un neskaitāmi daudz ļaužu iemantos šo valstību.12
Taču Glābēja labvēlība mūsu labā var paveikt daudz vairāk. Kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, mēs tiecamies pēc kaut kā neiedomājami lielāka. Tā ir paaugstināšana celestiālajā valstībā. Tā ir mūžīgā dzīve mūsu Debesu Tēva klātbūtnē. Tā ir lielākā Dieva dāvana.13 Celestiālajā valstībā mēs saņemsim „no Viņa pilnības un no Viņa godības”.14 Patiesi, viss, kas ir Tēvam, tiks dots mums.15
Paaugstināšana ir mūsu mērķis, māceklība ir mūsu ceļojums.
Pielietojot nedaudz ticības un sākot iet, miermīlīgi sekojot Tam Kungam, Jēzum Kristum, jūsu sirds mainīsies.16 Visa jūsu būtība tiks piepildīta ar gaismu.17
Dievs palīdzēs jums kļūt par kaut dižāku, nekā jūs spējāt iedomāties. Un jūs atklāsiet, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs tik tiešām darbojas jūsu dzīvē. Tas darbojas.
Tas darbojas!
Brāļi un māsas, dārgie draugi, es lūdzu, lai jūs koncentrētos uz „vienkāršību, kas ir Kristū”,18 un ļautu Viņa labvēlībai mūs pacelt un nest mūs ceļojuma laikā no vietas, kur mēs esam pašlaik, uz mūsu dievišķo galamērķi — mūsu Tēva klātbūtnē.
Tā darot, kad kāds mums pajautās: „Kā tavā dzīvē darbojas tas, ka esi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis?”, mēs ar lepnumu, visā pazemībā un lielu prieku varēsim teikt: „Tas darbojas brīnišķīgi. Paldies, ka pajautāji! Vai tu vēlētos uzzināt vairāk?”
Tā ir mana cerība, mana lūgšana, mana liecība un mana svētība Jēzus Kristus Vārdā, āmen.