Mums apsolīto svētību cienīgas
Linda S. Rīvza
Otrā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā
Mums ik dienas jācentrē skatiens uz Tēva apsolīto, apbrīnojamo svētību vīziju.
Vai gan šī māsa šajā video nav mīļa?! Mēs zinām, ka daudzas no jums, kurām nav bijis iespējas laist pasaulē pašām savus bērnus, ir pavadījušas dzīvi, mīlot, lolojot, mācot un svētot citu bērnus. Un, ak, cik gan ļoti mūsu Debesu Tēvs un mēs, jūsu māsas, jūs par to mīlam!
Vai ikvienai no mums, tai skaitā arī jums, mūsu dārgās, jaunākās māsas no Sākumskolas un Jauno sieviešu biedrības, ir bijusi iespēja turēt rokās jaundzimušo un ieskatīties viņa vai viņas acīs? Vai gan mēs neesam sajutušas svētumu un garīgumu, kas ieskauj šo celestiālo garu, kuru mūsu Tēvs Debesīs nupat kā sūtījis šajā pasaulē jaunradītā, šķīstā ķermenītī? Man reti nācies izjust tik jaukas, maigas un garīgas jūtas.
Mūsu ķermeņi ir mūsu Debesu Tēva svētas dāvanas. Tie ir mūsu personīgie tempļi. Saglabājot tos tīrus un šķīstus, mēs varam būt cienīgas, lai palīdzētu mūsu Debesu Tēvam radīt ķermeņus Viņa mīļotajiem gara bērniem.
Pēdējā prezidenta Boida K. Pekera vispārējās konferences uzrunā, kuru jūs, iespējams, atceraties saistībā ar „cepumiem un skūpstu”, viņš liecināja: „Pavēle — vairoties un piepildīt zemi — … ir būtiska …, [tā ir] cilvēka laimes avots. Taisnīgi pielietojot šo [radīšanas] spēku, mēs varam tuvoties mūsu Tēvam Debesīs un piedzīvot prieka pilnību, pat dievišķumu. Radīšanas spēks nav nejauša laimes ieceres daļa; tā ir laimes iecere.”
Viņš turpina:
„Patiesa mīlestība pieprasa atturību, lai tikai pēc kāzām dalītos tajā pieķeršanās izpausmē, kas atraisa šo svēto … spēku …, [izvairoties] no situācijām, kurās fiziskā vēlme varētu kļūt nekontrolējama. …
Mūsu mirstīgās dzīves laime, mūsu prieks un paaugstināšana ir atkarīga no tā, kā mēs reaģējam uz šīm pastāvīgajām, neatvairāmajām fiziskajām vēlmēm.”1
Manas dārgās māsas — gan jaunās, gan ne tik jaunās —, gatavojot šo uzrunu, es sajutu ārkārtīgu dedzību. Kā izteicās Alma, jaunākais: „Es vēlos no savas sirds dziļumiem, … lai jūs … piesauktu Viņa Svēto Vārdu, un nepārtraukti būtu [modras] un lūgtu, lai jūs netiktu [kārdinātas] vairāk par to, ko jūs spējat panest, … lai jūs varētu tikt [paaugstinātas] pēdējā dienā.”2
Vēlāk Mormons liecināja, ka Almas dienās Korihors, antikrists, „sludināja, aizvilinādams daudzu [sieviešu] sirdis.”3
Māsas, Sātans ir pacēlis Korihora karogu arī mūsdienās, un tam ir pieaugoši panākumi. Kādi ir daži no viņa paņēmieniem? Pavedinoši romantiskie stāsti, TV ziepju operas, precētu sieviešu sazināšanās ar bijušajiem puišiem sabiedriskajos medijos un pornogrāfija. Mums jābūt tik uzmanīgām, dārgās māsas! Mēs nevaram spēlēties ar Sātana ugunīgajām bultām — neapdedzinoties. Man nav zināms nekas cits, kas tik ļoti palīdzētu mums būt Svētā Gara sadraudzības cienīgām, kā tikumība!
Mūsdienu pasaulē daudzi meklē pēc tūlītēja apmierinājuma un acumirklīgām zināšanām, kas rodamas internetā. Pretēji tam, mēs tiksim ārkārtīgi svētītas, pielietojot ticību un pacietīgi vēršoties ar savām bažām pie mūsu Debesu Tēva — visas patiesības avota. Tik daudz atbilžu var sniegt ikdienas Svēto Rakstu pētīšana un studēšana, un sirsnīga un patiesa lūgšana, taču attiecībā uz internetu šādu apsolījumu nav. Pravietis Jēkabs liecina: „Jo Gars runā patiesību un nemelo. Tāpēc tas runā par lietām, kādas tās patiesībā ir, un par lietām, kādas tās patiesībā būs.”4
Ja mēs skatāmies, lasām vai pieredzam jebko, kas ir zemāks par mūsu Debesu Tēva standartiem, tas mūs vājina. Neatkarīgi no mūsu vecuma, ja kaut kas no tā, ko skatāmies, lasām, klausāmies vai izvēlamies darīt, neatbilst Tā Kunga standartiem, kas rodami brošūrā Jaunatnes stiprināšanai, izslēdziet to, saplēsiet to un aizcērtiet durvis.
Neviena no mums nav pilnīga, taču, ja esam grēkojušas, prezidents Pekers mums ir atgādinājis:
„Pastāv solījums: „Lūk, tam, kurš nožēlojis savus grēkus, tam tiek piedots, un Es, Tas Kungs, tos vairs nepieminu” (M&D 58:42). …
Izpirkšana, kas var atprasīt ikvienu no mums, neatstāj nekādas rētas. Tas nozīmē: lai arī ko mēs būtu izdarījuši vai lai kur mēs būtu bijuši, vai lai kas arī būtu noticis, ja mēs patiesi nožēlojam grēkus, Viņš ir apsolījis, ka Viņš mūs izpirks. Un, kad Viņš īstenoja Izpirkšanu, tas viss tika izlīdzināts. Tik daudzi no mums, tā sakot, „mētājas apkārt” ar vainas apziņu, īsti nezinot, kā no tās izbēgt. Jūs varat izbēgt, pieņemot Kristus veikto Izpirkšanu, un visas jums sagādātās sirdssāpes var aizstāt skaistums, mīlestība un mūžība.”5
Papildus grēku nožēlai — kāda palīdzība jeb palīglīdzekļi mums ir doti, lai mēs varētu palikt tīras un tikumīgas? Visi mūsu Sākumskolas bērni un jaunās sievietes zina un dzied dziesmu „Svēto Rakstu spēks”.6 Vai mēs varētu to izvērst, attiecinot uz „Lūgšanas spēku”, „Tempļa spēku”, „Derību spēku”, „Sabata dienas spēku” „Pravieša spēku” un „Tikumības spēku”?
Milzīgas svētības un aizsardzība ir apsolīta arī saistībā ar pienācīgu tempļa gārmentu valkāšanu. Es jūtos tā, it kā simboliski uzvilktu karaliskas drānas, ko man devis mans Debesu Tēvs. Māsas, es liecinu: ja mēs cenšamies pienācīgi valkāt gārmentus, mūsu Tēvs uzskata to par dižu mīlestības un nodošanās apliecinājumu. Tā ir zīme, ka esam slēgušas derības ar Viņu, un Viņš ir apsolījis: „Es, Tas Kungs, esmu saistīts, kad jūs darāt, ko Es saku, bet kad jūs nedarāt, ko Es saku, jums nav solījuma.”7
Nesen es runāju ar kādu senu draudzeni, kura ir piedzīvojusi divas šķiršanās savu vīru atkarību un neuzticības dēļ. Gan viņa, gan trīs viņas bērni ir ārkārtīgi cietuši. Viņa lūdzās: „Es tik ļoti esmu centusies dzīvot taisnīgi. Kādēļ man ir bijis tik daudz pārbaudījumu? Ko es esmu darījusi nepareizi? Ko Debesu Tēvs vēlas, lai es darītu? Es lūdzu un lasu Svētos Rakstus, palīdzu saviem bērniem un bieži apmeklēju templi.”
Uzklausot šo māsu, es vēlējos izsaukties: „Tu jau to dari! Tu dari visu, ko Debesu Tēvs vēlas un cer, ka tu darīsi!”
Saprotams, daudzi ir teikuši, ka mūsu Tēva apsolītās svētības šķiet tiem pārāk tālas, it īpaši tad, kad dzīve ir grūtību pārpilna. Taču Amuleks mācīja, ka „šī dzīve … ir laiks, lai sagatavotos satikt Dievu.”8 Tā nav laiks, lai saņemtu visas mūsu svētības. Prezidents Pekers skaidroja: „Otrajā cēlienā nekad netiek izteikta frāze „un viņi visi dzīvoja laimīgi mūžīgi mūžos”. Šī frāze ir no trešā cēliena, kad noslēpumi tiek atklāti un viss tiek vērsts par labu.”9 Tomēr mums ik dienas jācentrē skatiens uz Tēva apsolīto, apbrīnojamo svētību vīziju, tāpat kā uz „Viņa lielo žēlastību”10, ko pieredzam katru dienu.
Māsas, es nezinu, kādēļ mums nākas pieredzēt tik daudz pārbaudījumu, taču personīgi es jūtu, ka mūsu atalgojums būs tik dižs, tik mūžīgs un nebeidzams, tik priekpilns un mūsu sapratni pārsniedzošs, ka atalgojuma dienā mēs, iespējams, vēlēsimies savam žēlastīgajam, mīlošajam Tēvam pavaicāt: „Vai tas bija viss, kas tika prasīts?” Es ticu, ka, ja mēs spētu ik dienas atcerēties un apzināties, cik liela ir mūsu Debesu Tēva un mūsu Glābēja mīlestība pret mums, mēs vēlētos darīt visu, ko Viņi prasa, lai atkal nokļūtu Viņu klātbūtnē, tiekot mūžīgi ieskautas Viņu mīlestībā. Manas mīļās māsas, kāda gan nozīme tam, ko esam pārcietušas šeit, ja beigu beigās tieši šie pārbaudījumi padara mūs cienīgas iegūt mūžīgo dzīvi un tikt paaugstinātām Dieva valstībā kopā ar mūsu Tēvu un Glābēju?
Es liecinu, ka mūsu ķermeņi ir svēta dāvana no mūsu Debesu Tēva un ka, dzīvojot šķīsti un tīri caur mūsu Glābēja īstenotās Izpirkšanas upuri un ik dienas paturot prātā vīziju par mūsu Tēva apsolīto atalgojumu, mēs kādudien saņemsim „[visu], kas ir [mūsu] Tēvam”11 . Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.